Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +5 °C
Daļēji saulains
Otrdiena, 5. novembris
Lote, Šarlote

Rozes bērni. Helēnas Heinrihsones izstādes Klejotāji recenzija

Tumsā Helēnas Heinrihsones izstādes Klejotāji gleznas mirdz kā apsolītā zeme, bet, tām pietuvojoties, saproti, ka šīs salas ir sprādzienbīstamas

Ar gleznotājas Helēnas Heinrihsones izstādi Klejotāji ir atklāta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja jaunā mājvieta renovētajās telpās Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6. Māksliniecei tā ir atgriešanās vietā, kur pagalma sienas nišās atrodas viņas 1995. gadā uzgleznotās Četras rozes. Nosaukums tika pieskaņots amerikāņu burbonam Four Roses, taču tikpat labi tas reaģē uz Ģertrūdes Stainas dzejoļa teikumu Rose is a rose is a rose is a rose, kas ātrrunā saplūst vārdā Eross. Monumentāli rotaļīgā svīta tapa pēc mākslas zinātnieces Māras Līces uzaicinājuma laikā, kad namā darbojās leģendām apvītā galerija un krodziņš M6. Pēc tam šajā namā tika iekārtota koši izkrāsota viendienas viesnīca ar lupanārija piesitienu, bet no tiem laikiem daudz ūdens ir aiztecējis. Gatavojoties muzeja atklāšanai, sienas rozes uzplauka no jauna.

 

Bez Ulisa nekur

Izstādes Klejotāji kuratore Auguste Petre raksta: "Tieši rozes kļuva par Helēnas sabiedrotajām un izpētes objektiem līdztekus nerimstošai interesei par ķermeniskumu un dažādām cilvēkattiecību izpausmes formām. Viņa pati savu metodi definējusi kā "tīro krāsu priekšmetisku glezniecību", un tās ietvaros saturs, forma, vēstījums kļūst par vienlīdzīgiem mākslinieces instrumentiem. Arī jaunākajā izstādē Heinrihsone ir iekļāvusi trīs rožu portretus. Jūtīgus, trauslus, bet pārlaicīgus balansa punktus kopējā izstādes dramaturģijā."

Mākslinieces poētiskais redzējums izvēršas nama otrā un trešā stāva telpās. Par centriem un perifēriju, kāpinājumu, kritumu un sinkopēm – krāsas zudumu tumsas bedrēs – ir parūpējusies scenogrāfe Anna Heinrihsone. Piecpadsmit gleznas ir izvietotas uz statīviem, veidojot vienumu, kuru panorāmiskā tvērumā ieraudzīt nevar. Tikai pa daļām. Gleznu, to diptihu un triptihu mestās ēnas uzbur bailes no sociuma, vienam no otra, no svešas valodas. Tumsā gleznas mirdz kā apsolītā zeme, bet, tām pietuvojoties, saproti, ka šīs salas ir sprādzienbīstamas. Iekšējais locis atgrūžas, lai raudzītos pēc nākamā krāsu uzliesmojuma.

Izstādes finālā parādās Džeimsa Džoisa grāmata Uliss Dzintara Soduma latviešu valodas tulkojumā. Pirmajā mirklī liekas, ka izdevums, uz tāfeles uzrakstītā krustvārdu mīkla, krūzīte kā mērvienība un pulkstenis, kas notur struktūru, ir iemaldījušies no gaidāmās muzeja ekspozīcijas. Lai kā arī būtu, Džoiss uzstājīgi atgādina par personīgo odiseju, autora homogēno izteiksmi, vārdiem kā skaņu plūsmu, kurā izšķīdināti citi autori, interpunkcijas izzušanu un vārdradi. Par jaunvalodas meklējumiem. Un, protams, te sastopam arī nolaupīto skaisto Helēnu, gleznotājas vārdamāsu un Trojas kara cēloni, sievieti, "kas nebija labāka, kā spēja būt". PATI

 

Krāsa ir primāts

Paturot prātā īru rakstnieku, gribētos uzsvērt, ka Helēnas Heinrihsones māksla ir mainījusies. Klejotāju komplicētībā satiekas un pārklājas gan domājamas, gan optiskas kvalitātes. Visiem trim Augustes Petres pieminētajiem ziediem piemīt skaidri nodalāmas gradācijas, kuras iespējams saistīt ar sievietes bioloģisko ritmu. Rožu zvaigznājā Baltā līdzinās plikai maijrozei, kurai ir tikai plānas vainaglapas. Tās centrē dzeltenais vidus un ierāmē sabiezināta tirkīza zilgme. Indīgā intensitāte iekrāso arī vainaglapu ārmalas. Sarkanā roze ar iešķēlumu vidū izplešas pa visu audeklu tā, ka fonam vietas vairs nav. Ir tikai liesmojoša rozes sirds. Violetā sarauj čokurā pildījumu un noskaņojas tintīgam tonim, kas vienlaikus satrauc un skumdina skatienu – drīz būs salna.

Gleznotājas Helēnas Heinrihsones mistiskā izstāde Klejotāji raksturo mentālo procesu un ielūkošanos kolektīvajā zemapziņā. Foto – Kristīne Madjare 

Izstādē dominē ellīgi sarkanvioletais krāszieds. Sarkanās degsmes intensitāte sadursmē ar zilo vēsumu slāpē spriedzi, eksaltācijai atņem spēku un liek nobēdzināties pasaulē, kurā miera nav. Uzklāta uz audekla lazējošām kārtu kārtām, krāsu maģija ir ieguvusi telpisku caurspīdīgumu. Savrupinātu krāsu pašu par sevi uzķert ir grūti, dažādos skatu leņķos izlien laukā atšķirīgas nianses. Krāsa nav nedz vienkārša, nedz arī tīra. Rezultāts izsaka autores drāmu, kurā var nojaust spoguļojamies ikdienišķās "karstās ziņas" un izdzīvošanas stratēģijas, karu un ekokatastrofas draudu radītās migrantu straumes.

Šķiet, ka tieši no Violetās rozes substances ir atvasināti primāti. Pati krāsa ir primāts. Varbūt tie ir rozes bērni, kas izraidīti no ziedošās paradīzes. Zoomorfisms neierobežo ne krāsas, ne emocijas. Pērtiķi ir arī dzelteni, zaļi, zili, groteski, agresīvi, dzīvelīgi, rotaļīgi, maigi un aizkustinoši, vientulīgi vai ģimeniski vienoti. Kā sazvērējušies cilvēki, nokāpuši no kokiem. Visi kopā tramīgi un neaizsargāti nezināmā priekšā.

Par pērtiķiem gleznotāja sāka interesēties, apmeklējot dabas muzejus Parīzē, Vīnē un Londonā, nevis skatoties uz Jaņa Rozentāla simbolisma gleznu Princese un pērtiķis, kuras variants rotā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pamatekspozīciju. Savulaik skatītāji lauzīja galvu, ko šis pāris nozīmē. Viena versija pauda, ka pērtiķis ir pats mākslinieks, kuru saitītē notur princese māksla.

Te gribētos pieminēt arī gleznotāja Sergeja Djomina ikoniski sakralizētos pērtiķus un tēlnieka Denisa Prasolova glorificējošo skulptūru Pērtiķis Hems, kas veltīta šimpanzei, kuru amerikāņi 1961. gadā palaida kosmiskajā orbītā. Pilota 16 minūtes un 59 sekundes ilgais ceļojums beidzās veiksmīgi. Skulptūrai pēc tēlniecības kvadriennāles Rīga 2016 tika atrasta pastāvīga vieta Jaunajā Teikā, netālu no Ropažu ielas, kas reiz nesa kosmonauta Jurija Gagarina vārdu.

Kosmoss, kas rotē Helēnas Heinrihsones rožlapu ēnā, ar pērtiķiem, raudošo autores masku un galvaskausu sakausē iznīcībai nolemtu tēlainību un nespēju aizbēgt no savas zvērnīcas.

 

Ceriņu krāsas pērtiķis

Kā nozīmīgas savām izjūtām Helēna Heinrihsone izceļ spāņu gleznotāja Fransisko Goijas mūža novakarē tapušās Melnās gleznas, mirāžas par cilvēces neprātu, kuras Goija komentējis nosaukumos, piemēram, Saturns aprij savus bērnus. Meklējot vārdus Helēnas Heinrihsones diapazonam, uzdūros Pablo Pikaso sirreālisma dzejolim, kas tapis nepilnu gadu pirms Gernikas uzgleznošanas. Pikaso rakstīja franču valodā: "Ceriņu krāsas pērtiķis ārkārtīgi ceremoniāls apstākļu priekšā – ceļos uz turku pupas sniedzas pēc melīgā mēness tesmeņa – torņa atblāzma uz viņa rokām – ieklausās katrā smaržā no sitiena (..) uztver pusviļņus un uztupstas uz zvana skaņas kas peld uz dīrāta mākoņu palaga un iespalvo savu skatienu ziedoša koka mandeļzaļā ietvarā jo režģa pelēcība izplūst atbildes maigumā pret vairāk nekā uzstājīgo ģerānijas aicinājumu – bet ja roze atsvabināta no drēbēm nodarbojas ar savu tualeti un meklē utis skurstenis nožņaudz flautas melodiju kas tvīkst uz virtuves uguns un klāsta savu patiesību afišai saplēstai pēc visu zināmo patiesību un nejauši aizmirsto sadursmju varas (..) plauksta bez līnijām acis zem pātagas cirtieniem vientuļās buras jūras klaidā atrāvušās no savas laivas trusīša ragū izmēģina savu laimi šīs mūzikas timiānā kas piesaistīts jaunības avota aromātu ērģelēm."

Tikpat dīvaina kā Pikaso dzejolis šķiet izstādē iekļautā režisores Ligitas Vidulejas koncertfilma Disko ēnā (1980), kas Svētā Pētera baznīcā liek mitināties krimināliem elementiem. No populārās Dailes teātra komēdijas Šerloks Holmss ir paņemtas skarbās Raimonda Paula un Jāņa Petera dziesmas. Aktieris Juris Strenga diriģē laikmeta ritmu, pirms pārtop profesorā Moriartijā: "Paliks tik ēnas no cilvēkiem, arī no manis reiz paliks." Savukārt Dailes teātra 5. un 6. studijas aktieri stalažu džungļos aizrautīgi dejo un veic akrobātiskus trikus, un "puķīte aizpeld pa dambi". Filmas mākslinieki Helēna un Ivars Heinrihsoni muzikālos numurus sadalījuši ar Hieronīma Bosa, Anrī Ruso, Viktora Vazareli, Salvadora Dalī un citu gleznotāju darbu reprodukciju fragmentiem. Montāža ir sirreāla. Nekas neko nepaskaidro, tikai nojauc iepriekšējo vizuālo rindu. Ar laika distanci filmā var ieraudzīt Helēnas Heinrihsones paaudzes portretu.

Gleznotājas mistiskā izstāde Klejotāji raksturo mentālo procesu un ielūkošanos kolektīvajā zemapziņā. Tajā ir jautājums jautājuma galā kā Pola Gogēna lielgleznas nosaukumā No kurienes mēs nākam? Kas mēs esam? Kur mēs ejam?. Vai cilvēci atmetīs atpakaļ? Vai vispār būs, ko atmest? Ja nu vienīgi kedas, snīkeri, krosenes… Pēc kroskultūras, savstarpējas saziņas, mijiedarbības bez mankurtisma un atmiņas zuduma tiecas izstādes pārpersoniskais uzstādījums. Skaidrs ir viens – neviens nevienu nekur nevedīs. Viss notiks pats no sevis.

 

HELĒNA HEINRIHSONE
Izstāde Klejotāji
Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā (Mārstaļu ielā 6) līdz 9.X

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja