Daces Rukšānes jaunākais romāns Džikī, kas turpina atsevišķu 2020. gadā izdotā darba Krieva āda personāžu gaitas, no vienas puses, it kā papildina latviešu literatūrā pēdējā laikā spēcīgi un skaļi ienākušā "padomju sievietes stāstījuma" tradīciju, kuru spilgti reprezentē gan Noras Ikstenas Mātes piens, gan virkne citu darbu, piemēram, Laimas Muktupāvelas Istaba, Sandras Kalnietes Tev būs četri vīri u. c.
Šos rakstnieču radītos stāstus raksturo akcents uz sievieti, kura dzīvo un izdzīvo padomju režīma okupētajā Latvijā, vienlaikus žonglējot gan gluži elementāras iztikšanas prasmes blata un deficīta apstākļos, gan praktiski vienmēr sarežģītas attiecības, vēlmi radīt bērnus un grūtības, tos audzinot, kā arī tieksmi pēc personiskās un radošās brīvības, ar ko spalgi kontrastē režīma apstākļos dominējošie ierobežojumi. Šie ir stāsti par sievietes identitātes meklējumiem laikmetā, kad eksistenci pārsedz daudziem jau pēc atmodas dzimušiem jauniešiem neiedomājami komplicēts puspatiesību, viltību un triku tīklojums, caur kura acīm katra stāstu varone savā veidā cenšas aizsniegties līdz patībai – nereti šai cīņā arī zaudējot.
Tikšanās pie jūras
Šo sieviešu naratīvu vidū Daces Rukšānes Krieva āda izcēlās vispirms jau ar drosmīgo tematiku, romāna centrā nostādot vēl pirmskara Latvijā dzimušo talantīgo ķīmijas studenti Emīliju, kura, kara un pēckara jukās zaudējusi gan meitas tēvu, gan iespēju turpināt darbu iecerētajā profesijā, savas būtības kodolu atrod kaisles pilnās attiecībās ar mīļāko, kura tautība Emīliju laikabiedru acīs apzīmogo – viņš ir krievs. Tiesa, šarmantais Vitālijs romāna gaitā uzplaiksnī mazāk kā reāls vīrietis, vairāk kā mītisks tēls, lauvas tiesu laika pavadot kopā ar oficiālo laulāto draudzeni Maskavā, bet, Latvijā ieradies, apdāvina Emīliju ar glāstiem un mazuļiem. Emīlijai līdzās aug, šķiet, nedaudz novārtā pamestā pirmā vīra meita Meldra, kura mātes alku un emociju pilno dzīvi vēro ar ne vienmēr izprotošu skatienu.
Daces Rukšānes jaunais romāns Džikī turpina tieši Meldras stāstu, kurā Emīlijas un citu Krieva ādas personāžu tēli pazib vairs tikai fragmentāri. Taču abus tekstus sasaista otrs jau pirmajā romānā spilgti iezīmētais faktors – smaržas. Krieva ādā centrālais simbols bija jau vairs nenopērkamais Chanel aromāts Cuir de Russie, kura nosaukums nedaudz modificēts romāna nosaukumā (precīzs tulkojums būtu Krievijas āda). Šo smaržu eksotiskais, jutekliskais kodols spoguļo Emīlijas kaislību pilno eksistenci, iemiesojot vienlaikus aizliegto un fascinējošo mīlas sakaru. Savukārt Džikī sākas ar epizodi, kurā Meldra, staigājot gar jūru, sastop mistisku pavecāku, angliski runājošu kundzi, kura jauno sievieti iepazīstina ar Guerlain aromātu Jicky – "pasaulē pirmo unisex parfīmu" –, kuram tāpat Meldras dzīvē (un romānā) būs gan faktiska, gan metaforiska loma.
Disonējoša nots
Iespējams, tāpēc, ka bijusi mātes kaislību lieciniece, Meldra ir izaugusi visai apvaldīta. Viņas dzīve atšķirībā no karu pieredzējušās Emīlijas rit jau mierīgākajos stagnācijas laika ūdeņos, un tāds ir arī sievietes raksturs, kuru šķietami grūti saviļņot. No Liepājas jaunā sieviete pārceļas uz Rīgu studēt – ak, ko gan? – to pašu ķīmiju, kas gāja secen mammai! –, apgūst esperanto, puslīdz mierīgi pārdzīvo šķiršanos no pirmā vīra, jau dramatiskāk – abu otrā mazuļa zaudējumu, meitu Annu bez liekām emocijām uz laiku atstāj audzināt mātes radiem, veido jaunas attiecības, pelna ar šūšanu, gluži tāpat kā Emīlija – ar ēdiena gatavošanu. It kā normāla vidusmēra dzīve, stāstījumu par to autore arī iztamborē, prasmīgi vijot epizodi pēc epizodes šķietami parastā, pēc padomju standartiem gana veiksmīgā un pārtikušā ikdienā: mājokļa iekārtošana un rindas pēc deficīta produktiem, padomju sievietes izmanība, spējot pagatavot gan gardas maltītes, gan elegantus tērpus laikmetā, kad visiem trūkst visa, bet jebkas individuāls no tērpa modeļa līdz domāšanas veidam ir nesasniedzams sapnis.
Atšķirībā no Mātes piena varonēm Meldra gan ir lietas kursā par okupāciju, izsūtīšanām un citiem "aizliegtajiem" tematiem, taču neļauj šai zināšanai pārlieku tieši ietekmēt savu dzīvi – pirmā vīra, aktiera, arests par dumpīgām runām no skatuves ir bijis pietiekami biedējošs. Taču smaržu Jicky atklāšana ienes šajā pareizajā esamībā disonējošu noti, kas sabiedrības acīs – ja vien taptu zināma – padarītu Meldru tikpat nepareizu kā Emīlija. "Vēsturē pirmais unisex parfīms", proti, aromāts, ko var lietot tiklab vīrieši, kā sievietes, liek Meldrai pakāpeniski apjaust pašai savu biseksualitāti, tātad kaut ko tādu, ko aprakstītajā laikmetā vēl ne tikai nepiemin brīvi – to nepiemin vispār, un liela daļa gados jaunu cilvēku par to ir pilnīgā neziņā vai, vēl ļaunāk, noliegumā.
Lolojot draudzīgas, kaut gan ne īpaši jutekliskas attiecības ar otro vīru, Meldra sākumā neapzināti, bet vēlāk jau arvien skaidrāk apzinās kaisli, ko izjūt pret sievieti, – sākotnēji biedējošu, neizprotamu un, pēc pašas domām, apkaunojošu tieksmi, kas tomēr izrādās tikpat valdonīga kā mātes kaisle pret "aizliegto" tautību, – un kas beidzot kulminē sarežģītās jūtās pret mākslinieci Indru. Šajā kontekstā zīmīga kļūst arī epilogā izskaidrotā mīklainā epizode ar veco sievieti, kas sēž pie jūras, – taču šī noslēpuma atšifrēšanu gan gribas atstāt lasītāja ziņā.
Pārdzīvojumu slāņi
Džikī, tāpat kā Krieva āda, "padomju sieviešu naratīvu" kontekstā izceļas ar pārsteidzošu taustāmību, miesiskumu – teju viss garīgais, emocionālais aspekts tekstā tiek tverts un atklāts caur smalki fiksētām fiziskām detaļām. Slīpā diegā piegriezta zīda kāzu kleita un sarkanas lakādas laiviņkurpes, pilni sēņu grozi un jūrmalas smilšu pieskāriens pēdām, neceptas rauga mīklas smarža un svaigi ķertu zivtiņu čurkstēšana pannā, skropstu tuša no kārbiņas "uzspļauj un paberzē" un grūtnieces akta foto – tekstu piesātina neskaitāmas visām maņām tveramas nianses kā savdabīga Ēzopa valoda, trausli maskējot jūtu un pārdzīvojumu piepildītus slāņus. Šo efektu vēl pastiprina romāna vāka noformējums – zem balta, matēti puscaurspīdīga apvāka slēpjas tumšs vāks ar kailas sievietes attēlu pilnā augumā, ko skatītāju acīm aizsedz nosaukuma burti: taustei tīkama, bet romāna kontekstā daudznozīmīga divdabība.
Tiesa, romāna otrajā daļā šķiet, ka laika ritējums kļūst saspiests, daudziem notikumiem pārlidojam paātrinātā tempā, kas jūtami sarausta vēstījuma plūdumu. Tā vien liekas, ka Meldrai nedaudz apnicis sīki dokumentēt savu dzīvi un tiek sarauts, steidzoties uz nobeigumu. Stagnācija pamazām pārvēršas perestroikā un atmodā, sadzīve zaudē gan padomju režīmā uzaudzēto komforta slānīti, gan noslēpumainības tīmekļus, un cilvēki mainīgajā laikmetā turpina kaut kā cīnīties pa dzīvi kā prazdami. Taču bērni turpina dzimt un sēnes – augt. Un sievietes būtību, kas gan rimti stabilā pelēcīgumā, gan satraucoši mainīgā neskaidrībā turpina alkt pašizpratnes, aizvien vēl apvējo smalka un noslēpumaina parfīma aromāts.