Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē nule tapusī amerikāņu autores Patrīcijas Haismitas romāna Svešinieki vilcienā versija ir absolūts režisora Vladislava Nastavševa autorteātris, sākot ar homoseksuālu jūtu caurstrāvotas tēmas un mizantropiski noskaņotas rakstnieces izvēli, askētisku telpas iekārtojumu, fizisku pārbaudījumu aktieriem un, protams, neizsmeļamu pašrefleksiju, demonstrējot personības tumšākās puses, ne tīksminoties, ne arī nosodot tās, bet runājot par tām, kādas tās ir. Izrāde ideoloģiski un estētiski nevainojami iederas režisora līdz šim konsekventi realizētajā pasaules redzējumā. Viņš atkal ar jaunu atvēzienu ir iedziļinājies neatsavināmās cilvēka tiesībās ar neatkarīgu skatu vērties uz lietām un attiecīgi tiesībās uz sava dzīvesstāsta autorību.
Spriedzes atmosfēra
Kā psiholoģisks trilleris ir pieteikts šis stāsts par divu jaunu vīriešu negaidīto iepazīšanos vilcienā, kam literatūras vēsture jau piešķīrusi nelaimi vēstošu noskaņu, par liktenīgu vai drīzāk precīzi aprēķinātu atkalredzēšanos, kas pāraug apmātībā, un par atbrīvošanos no dažiem ģimenes locekļiem, kuri apgrūtina viņu nākotnes izredzes. Un izrāde tāda arī ir – noslēpumainības un spriedzes sabiezināto atmosfēru rada klaustrofobiskā spēles telpa, ko veido nosacīti norobežotas, uz riteņiem uzmontētas pelēkas plāksnes, gaismu mākslinieces Lienītes Slišānes iecerētais krēslainais apgaismojums un attiecīgi slīpi krītošās ēnas no varoņiem, viņu hūtēm un žalūzijām. Vienlaikus ar sižetā risināto kriminālintrigu, depresīvo gaisotni un visai cinisko mīlestības jūtu līniju izrāde raisa asociācijas ar film noir izsmalcināto melnbalto estētiku, kas cita starpā sakrīt ar Patrīcijas Haismitas darba un šī filmu žanra tapšanas laiku.
Izrādes dramaturgs Vilnis Vējš ir vien ieskicējis romāna galvenās darbības līnijas un samezglojumus, taču nav aplaupījis aktierus, atvēlot tiem pietiekami daudz materiāla, lai izveidotu pilnasinīgus varoņus. Gluži nemanāmi ir iepludināti Patrīcijas Haismitas dzīvei, darbiem un to uztveres iespējām mūsdienās veltītās, nupat publicētās krievu literātes Marijas Stepanovas esejas fragmenti, kuros daiļrunīgi raksturotas viņai neglaimojošās cilvēciskās īpašības un uzvedības paradumi, iezīmējot viņā kaut ko no svētās prostitūtas savstarpēji nesavienojamām personības šķautnēm. Tādējādi pašas autores trauksmainā dzīve padarīta klātesoša – romāns iepazīstina ar Patrīciju Haismitu, savukārt biogrāfijas fakti skaidro viņas atstāto literāro bagāžu.
Vienādības zīme
Patrīcija Haismita ir arī viena no izrādes varonēm. Uz skatuves viņa ir kļuvusi par neaizstājamu sava romāna notikumu līdzdalībnieci, bet ne gluži komentētāju, kura loma uzticēta Ivaram Kļavinskim, kurš skatītājus dedzīgi iepazīstina ar minēto eseju. Autores tēlam īpašu nozīmi piešķir Daigas Kažociņas savdabīgais aktierdarbs, kurā nav žēlota izkāpināta forma, ko brīžiem negaidīti pārtrauc viņas skatienā nolasāmā intensīvā iekšējā darbība.
Rakstniece, kā nemaņā būdama, sit pa rakstāmmašīnas – savas neiztrūkstošās partneres – taustiņiem. Iedvesmas dzīta, viņa nežēlo pirkstu galus, lai it kā ar varu piešķiltu dzīvību sava romāna varoņiem. Tad, aktieru augumus apspīdinot ar rokās satverto smago metālisko galda lampu, viņa ar patiesu ziņkāri sīki nopēta viņus kā pašai vien zināma eksperimenta rezultātus, jo, ierakstīti teksta lapās, viņi nu ir sākuši savu patstāvīgo dzīvi. Taču viņas izpēte ir nežēlīga, jo spuldzes spožo gaismu viņa spīdina tieši acīs – gan varoņiem, gan skatītājiem. Šiem brīžiem aktrise ir izvēlējusies drosmīgu gājienu – viņa nekautrējas no neveiklām un pat neglītām grimasēm, jo tās vairs nenosaka prāta darbība. Viņas autore ir pilnībā atbrīvojusies un tajā pašā laikā pilnīgi neaizsargāta.
Mēģinot vēl saglabāt kādu teikšanu pār saviem varoņiem, viņa vienlaikus tos apbrīno un izrīkojas ar tiem pēc savas patikas, saka priekšā replikas, uzstumj tos uz skatuves vai arī aizvelk prom no tās, pārtraucot mizanscēnu. Vai arī vuāristiskā iekārē novēro viņus, cieši piespiedusies pie aukstajām sienu plāksnēm – varbūt vēl tukšajām lapaspusēm. Šajos brīžos viņas varone ir īpatni skaista, noteikti pievilcīga, ar magnētisku skatienu tumši krāsotajās acīs un apvaldītām kustībām, kas demonstrē tikko manāmu grāciju. Un režisors lūriķa zīmogu uzspiež arī skatītājiem…
Kļūst skaidrs, ka izrādes kontekstā liekama vienādības zīme starp rakstnieci un režisoru, kurš meklē un atrod savu domu un pasaules izjūtas biedrus literatūrā. Jebkuras šaubas zūd, kad Daiga Kažociņa ar mazliet nīgru un garlaikotu sejas izteiksmi sakrusto rokas uz krūtīm un viegli piešķiebj vienu plecu, precīzi nokopējot Vladislavam Nastavševam ierasto noslēgto ķermeņa valodu.
Baisā elegance
Režisora darbu kontekstā nereti tiek apspriesta viņa attieksme pret sievieti kā bioloģisku būtni, un arī šī izrāde tam sniedz gana vielas pārdomām. Ir skaidrs, ka Daiga Kažociņa nespēlē sievieti, bet autoru, kura dzimumam nav principiālas nozīmes, un viņas sievišķīgās iezīmes piešķir skaistumu autoram, ne dzimumam. Savukārt režisora uzticamās radošo uzvaru biedrenes Ineses Pudžas groteski tvertās dažāda sociālā statusa un rakstura sievietes ģērbtas viņas lielisko figūru diskreditējošos, režisora radītos tērpos – nejēdzīgi īsās vai saburzītās kleitās izbalējušos toņos. Kopējam iespaidam par labu nenāk arī piedauzīgi spilgti krāsotās lūpas, nevīžīgi galvā uzmauktais tīkliņš, virs kura pa roku galam var uzvilkt citu sintētisko parūku. Šķietamo atsvešinājumu no cilvēciskām jūtām tikai akcentē aktrises balss metāliskais skanējums. Taču nerodas iespaids, ka režisoru būtu nodarbinājušas dzimtes studijas, drīzāk viņš piešķir nozīmi izvēlei un rīcībai, lai cik tumšas tās arī krāsotos. Bez šaubām, izrādē tie, kas izvēlas un rīkojas, ir vīrieši.
Artura Krūzkopa nepacietīgā mantinieka Čārlija Bruno aizraušanās ar nejauši sastapto biklo arhitektu Gaju Heinsu, šķiet, vairāk ir izlutināta bērneļa kaprīze, spēle, kurā pats ne ar ko neriskē, jo viņam būtībā neko nevajag – viņš ir apguvis spēju dzīvot mirklim. Aktiera izteiksmīgā plastika, gaisīgi nenoteiktie žesti liecina par viņa varoņa femīno dabu, taču tā atklājas tik nepretenciozi dabiski, ka šķiet vienīgā iespējamā viņa eksistences forma. Artura Krūzkopa nevainojami izstrādātais Čārlija viengabalainais tēls un baisā elegance, visas izrādes garumā neizpildot nevienu lieku žestu un neatļaujoties apšaubāmu intonāciju, atgādina nāves eņģeli kā pašpietiekamu individuālistu, kam apkārtējie ir tikai rekvizīti viņa iegribu apmierināšanai.
Kārļa Reijera Gajs vēl aizvien meklē savas personības kodolu vai arī vismaz neapzinās, ka nav to atradis, tādēļ viegli kļūst par jaunā paziņas manipulāciju upuri. Izrādē viņš ir visai pragmatisks puisis, kurš nepiekāpīgā Čārlija mesto amorālo izaicinājumu dēļ nav gatavs upurēt spožo arhitekta karjeru. Tāpēc pagaidām nešķiet, ka Čārlijs kā persona būtu viņa apsēstība. Viņu abu tuvību gan iezīmē stilizētie pagājušā gadsimta 50. gadu uzvalki, kas visādā ziņā kļuvuši vaļīgāki un atgādina rīta tērpus. Kājas ir basas, audumi ir brīvi krītoši, jostas nav ievilktas, žaketes nav aizpogātas un, aktieriem kustoties, atklāj viņu kailos torsus. Taču nevarētu arī apgalvot, ka izrādē starp abiem varoņiem ir nodibinājusies kāda iracionāla pievilkšanās, kuras vārdā viņi būtu gatavi kāpt pāri līķiem vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Aktieru partnerībā trūkstot lielākai noteiktībai, grūti spriest, vai tā ir apzināta režisora izvēle.
Spēju pārbaudījums
Lai režisors savās ciešanās nebūtu viens, arī šoreiz tiek pārbaudītas aktieru fiziskās spējas. Aktieri smēķē vienu cigareti pēc otras, dūmiem ne tikai nokaitējot atmosfēru, bet arī pielabinot klīrīgo mūzu, kas diktē par daudz un par strauju. Arī jūtīgāku skatītāju deguni, protams, netiek žēloti. Kārlis Reijers varoņa iekšējās pretrunas vizualizē trauslā miega priekšnesumā, garšļaukus balansējot uz diviem ļodzīgiem krēsliem. Savukārt vēlāk, meklējot izeju, viņš tikko izspraucas starp divām plāksnēm, kas gatavas atdalīt apjukušo galvu no iekārei pakļautā ķermeņa. Viegls uzdevums noteikti nav bijis arī gliemežu akta izspēle, Čārlijam ar Gaju saāķētām kājām sapiņķējoties neatraisāmā baudas mezglā. Daigai Kažociņai, sakņupušai augstpapēžu kurpēs, uzdots noturēt līdzsvaru plāksnei piemontētā riteņa stiprinājuma šaurajā laukumā. Savukārt Gaja sievas slepkavības ainā Čārlijs tik aizrautīgi vicina ieslēgto lampu, ka, šķiet, tikai laimīga sagadīšanās no ievainojumiem glābj Daigas Kažociņas un Ineses Pudžas galvu.
Bez šaubām, izrādē netrūkst arī ironijas kā zināmas provokatīvas pašaizsardzības devas. Ar pārdrošo sižetu komiski kontrastē izvēlētais skaņu celiņš ar klusinātiem sentimentālu melodiju ierakstiem, Ineses Pudžas neslēpti teatrālie uznācieni un ar askētiski ieturēto vidi disonējošie objekti, kam piešķirta apzināti triviāla nozīme, – vai tie būtu celtniecības instrumenti, kas raksturo Gaja nodarbošanos, vai arī ragu pāris, uz kuriem Čārlijs, aizrāvies dejā, labprāt uzdurtu vēl pagaidām nelaimīgi precēto arhitektu.
Noslēgumā jāpiekrīt jau pieminētās Marijas Stepanovas viedoklim par, viņas vārdiem, žanra jeb nišas literatūru, kas ir patiesa un tāpēc nemēģina izspēlēt ar lasītāju nekādus trikus, izņemot tos, uz kuriem viņš pats jau ir labprātīgi parakstījies, nopērkot grāmatu ar zīmīgu noformējumu. Tā nu tas ir – izrādes programmas vāka foto ir sastinguši divi jauni vīrieši, no kuriem viens ar izmisuma sasprindzinātu sejas izteiksmi ir cieši apskāvis otru, kas jau nosmacis čaukstošajā plēvē.
Svešinieki vilcienā
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 22., 23.X, 2., 11., 21.XI plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25–28