Līdzās pamatīgām un vērienīgām izstādēm, piemēram, feminisma izpētei vai mazzināmā, bet oriģinālā mākslinieka Rūsiņa Rozītes retrospekcijai Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kultūrvietu maršrutos figurē arī vairāk kamerstila epizodes no gluži nesenas latviešu mākslas vēstures. Grūti nosaukt vizuālās mākslas jomu, kurā nebūtu darbojies multimākslinieks Ilmārs Blumbergs (1943–2016), – scenogrāfija, grafika, plakāts, glezniecība, instalācija, grāmatu ilustrācija, fotogrāfija, kino... Apvienojot biomorfas abstrakcijas un sirreālisma trendus, Ilmāra Blumberga māksla ir visai antropocentriska; vienlaikus tā pakļauj cilvēka tēlu gan dažādām mutācijām, gan shematizācijai – varbūt lai uzsvērtu visiem kopīgos cilvēciskās eksistences aspektus, kas šodien mēdz arī pazust aiz neskaitāmām identitātēm.
Ambivalenta figūra
Starp novatoriskām un jautājumus raisošām Ilmāra Blumberga personālizstādēm ierindojas Māj-turība (2002), Zīmējumi ir kastītē (2003), Lūgšana par redzēšanu (2004), Lietiņš līst! Lietiņš līst! Lietiņš līst! Sapērk bildītes! Sapērk bildītes! V. Irbe (2010–2011), Es nemiršu (2013) un citi notikumi. Protams, skatuves mākslas ekspertiem nav jāstāsta par Henrika Ibsena lugu augstvērtīgajām vizualizācijām pagājušā gadsimta 70. gados vai operu Aīda (1998) un Burvju flauta (2001) uzvedumiem ar pamatīgu rezonansi, kam sekoja arī kopā ar Viesturu Kairišu veidotā filma Rīga 800. Burvju flauta kā Latvijas reprezentācija 49. Venēcijas mākslas biennālē.
Galerijā Māksla XO skatāmā jaunā izstāde Kalpotājs, kas veltīta mākslinieka 80 gadu jubilejai, jau ir noteiktā virzienā fokusēts atskats: tajā tiek izcelta simboliskā Kalpotāja figūra, kas migrējusi caur neskaitāmiem Ilmāra Blumberga darbiem. Citējot pašu autoru: "Tā radās 1993. gada rudenī, strādājot pie darbu grupas ar nosaukumu Zīmes. Es uzzīmēju, saturs jādod jums. (..) Jā, reizēm tā ir Kalpa figūra. Reizēm tā izskatās pēc Kunga – Dabas pielūdzēja. (..) Ambivalenta figūra. Reizē Lūdzējs, reizē Pielūdzējs" (no izstādes anotācijas).
No vienas puses, šāds aspekts var šķist pārāk pazīstams vai pat klišejisks, jo vizuālais priekšstats par attiecīgo tēlu būs teju katram kaut aptuvenam Ilmāra Blumberga mākslas zinātājam. No otras puses, daudzsološa ir ziņa, ka «lielākā daļa izstādes darbu nekad nav bijuši izstādīti». Tātad var gaidīt ko jaunu arī pazīstama tēla interpretācijās, kuru hronoloģiskais diapazons sniedzas no XX gadsimta 90. gadu sākuma līdz 2009. gadam. Šo robežu gan pārkāpj Kalpotāja tēlnieciskā variācija čugunā (2021), ko veidojis Kārlis Alainis, – savdabīga metamorfoze jau citā mākslas veidā.
Frizieri valdības dienestā
Minētajai Kalpotāja ambivalencei, kas svārstās starp pazemīgu iztapību dažādu kungu priekšā – to bieži piedēvē latviešiem kā vēstures kataklizmu nesaudzētai nācijai –, un pozitīvāk vērtējamu bijību, sastopoties ar racionāli neizskaidrojamo, gribētos pievienot vēl trešo versiju. Proti, uzmanīgu zemes vērotāju un kaut kā meklētāju sev zem kājām. Tieši šādi, piemēram, nolasāms Kalpotājs, kurš vēro citu mazītiņu kalpotāju savā atsevišķajā burbulī – varbūt paralēlajā universā (Kalpotājs, 1994).
Intriģējoša ir figūra darbā Es neiesaku griezt matus (1995–2009), kas nevis kaut kam paklanās, bet drīzāk karājas ar galvu uz leju virs amorfa mākoņa ar jaušami cilvēcisku profilu un tekstu, kurš vēsta, ka visi frizieri esot valdības dienestā, bet mati uztverot signālus no kosmosa un pārraidot tos tieši smadzenēm. Plašs pārdomu lauks par konspirācijas teorijām, kuru absurdums nesenā pagātnē izpaudies ar jaunu vērienu gan kovidnoliedzēju, gan trampistu aprindās, tomēr nav noliedzams, ka zināma funkcija šīm pasakām piemīt – piešķirt kvazireliģisku grandioza plāna jēgu nejaušām un nesaistītām norisēm.
Savukārt Kalpošanas figūru ciklā (2009) uzskatāmi iedarbojas kolāžveida elementi, kas simboliskajiem tēliem piešķir afektīvu ķermeniskumu. Figūru galvas papildinātas ar tauriņu, vati ar asins traipu, stroncija gabaliņu vai "gružiem smadzenēs" – atsauci uz mākslinieka ilgstošo cīņu ar neārstējamu slimību. Labi zināma un arī šoreiz novērtējama ir Ilmāra Blumberga absolūtā brīvība izvēlēto mediju ziņā, kombinējot akrilu, zīmējumu, sietspiedi, fotogrāfiju, plastmasu, bronzu un dažādus redīmeidu ielaidumus.
Viss pilnīgi reāls
Tālākajā galerijas Māksla XO zālē eksponētās Tatjanas Krivenkovas gleznas uztveramas kā prelūdija šoruden oktobrī gaidāmajai jaunu darbu izstādei, kā vēsta galerijas kalendārs. Pagaidām ir iespējams pievērsties 2011.–2013. gadā tapušajiem darbiem, kuri ir abstrakcijas vārda pilnā nozīmē. Tiesa, gleznotāja pievienojas daudzu mākslinieku paustajam gan Latvijā, gan citviet: "Es neesmu abstrakcioniste, es esmu reāliste, viss, ko gleznoju, ir pilnīgi reāls" (Elita Ansone, "Punkta meklējumos", Asums: Tatjana Krivenkova: Gleznas un zīmējumi, Rīga: Māksla XO galerija, 2008, bez lpp.). Lai arī tas izklausās pēc taisnošanās reālisma tradīcijai, gan šī, gan daudzu līdzīgu izteikumu jēga nešaubīgi ir cita – akcentēt izmaiņas veidā, kā šo reālo šķiet iespējami izpaust noteiktā laika un telpas punktā.
Tatjanas Krivenkovas jaunā gadsimta pirmajā desmitgadē redzētās šķautņaini kristāliskās formas ar asajiem leņķiem, kas atgādina itāļu futūrisma vai krievu rejonisma mantojumu, šeit gan nefigurē. Zilos, dzeltenzaļos un sārtos toņos ieturētie audekli tuvplānos atklāj tikko tveramas triepienu pēdas un to radīto maigi neviendabīgo virmojumu. Darbu nosaukumi var vedināt uz zināmām asociācijām, ļaujot iztēloties, kas ir "pilnīgi reāls" šajā gadījumā. Piemēram, Žils un Džims I–II (2011) varbūt rosinās vēlreiz noskatīties Fransuā Trifo režisēto filmu – jaunā viļņa ikonu ar analoģisku nosaukumu –, savukārt Četri gadalaiki I. Ilze (2013) un Četri gadalaiki III. Armands (2013) droši vien var atgādināt kādas dabas cikliskumam raksturīgas noskaņas saistībā ar konkrētiem indivīdiem.
Izstādes
Ilmārs Blumbergs Kalpotājs,
Tatjanas Krivenkovas gleznas
Galerija Māksla XO līdz 26.VIII