Ja jums ir jāsteidzas, nekavējieties. Aizgājējus aizkavēt nevajag. Jo ar vienu stundu, ko varētu veltīt Barbaras Gailes darbu izstādei Aqua. Ūdens, kas ir skatāma Mākslas stacijā Dubulti, ir par maz. Bez pārspīlējuma var teikt, ka izstāde ļoti organiski iederas Igora Javeina projektētajā ēkā, kas kūrorta vēsturiskajā apbūvē bravūrīgi ietriecas ar tādu kā piepūstu buru vai devīto vilni, modernisma atvērto plānojumu, augstiem griestiem, baltām sienām, pelēku grīdu un dabisko gaismu – visu to, kas nepieciešams niansētas glezniecības vērojumam. Izstādei ir arī dabīgie atbalstītāji un konkurenti – Lielupe un Baltijas jūras līcis.
Dzīves īslaicība
Visiem caurvējiem atvērtā, nemājīgā Dubultu stacijas terase pasažierus dzīšus dzen uzgaidāmajā telpā, kur ieslēdzas starpstāvokļa gaidīšanas režīms. Atcerēsimies, ka romantisma laikmeta dārza arhitektūra paredzēja ermitāžu – pajumti eremītam jeb vientuļniekam, kas, noslēdzies no pasaules kņadas, nodevās garīgai kontemplācijai. Atšķirībā no belvedera, ko cēla augstākajā vietā ainavisko tāļu vērojumam, ermitāžas iemītnieks pasaules izziņu savienoja ar pašizziņu un pievērsa uzmanību dzīves īslaicībai.
Tieši romantismā sakņotu dabas uztveri patlaban piedāvā Mākslas stacijas Dubulti kuratore Inga Šteimane. Pat vilciena trauksmes svilpes, kas sagriež laiku nogriežņos, šoreiz šķiet īsti vietā un laikā, ne tikai fona troksnis.
Kuratore anotācijā raksta: "Ūdens tiešais tēls ļauj saukt Barbaras Gailes darbus par estētiskām ainavām. Ūdens fizikāli bioloģisko aspektu māksliniece tēlo kā idealizācijai piemērotu matēriju un rada noskaņas. Barbara Gaile izmanto konceptuālu pieeju, kur ūdens ir kļuvis par ekrānu, ja tā var teikt, kas atspoguļo debesis, diennakts stundu, gaismas stāvokli, vēju, neredzamu augu un dzīvnieku valsti, kas dod ūdenim krāsu un plastisko izteiksmību."
Kā hromofilijas jeb krāsas mīlēšanas antagonists izstādē parādās hromofobija – bailes no krāsas: melntoņa vai metāliski sudrabaini darbi uz papīra. Kuratore skaidro: "Ūdens ir ne tikai skaists, bet arī resurss. Ūdens ir dzīvība. Posta pasauli, kādu ūdens piedzīvo ar cilvēku saimniecisko darbību un reizē ar klimata pārmaiņām, izstāde nerāda, bet daudzkārtējais apbrīnojami skaistā ūdens attēlojums mūsdienās nav skatāms bez politiska konteksta. (..) Ja izstādes sākumā esam noburti ar ūdens viengabalaino, lirisko skaistumu, tad ūdens emocionālais un dažādotais atkārtojums aizved tēmu līdz sabirzuša, pelniem līdzīga papīra trauslumam izstādes noslēgumā." Varbūt. Varbūt arī ne. Skatīsimies.
Neapzināta iemīlēšanās
Blīvās izstādes centrs pārfrāzē Marka Rotko domu par kapelu, kādai jābūt staciju uzgaidāmajās telpās. Centrs veido apļa dubulto aizsardzību: katram nesošajam vairogam uz abām pusēm novietota "ūdens" glezna, samērā zemu, lai ilgstoši noturētu vērojumu "no augšas", no putna lidojuma virs ūdens. Arī gleznu dimensijas ir humānas. Pirmajā ieskatā formāti kondensē vasarīgas emocijas – dzidras, noslēpumainas, saudzējošas. Gleznu nosaukumi arī izklausās pēc enkuriem tūrisma ceļvežos – Korfu, Tinos, Iskija, Aqua enigma (Venēcija), Itaka un citi. Vietvārdi paši par sevi ir iztēli rosinoši. Nav šaubu par ģeogrāfisko piesaisti, vietas ir ģimenes ceļojumos ieraudzītas un dokumentāli fiksētas, taču mēs zinām arī to, ka Pola Sezana glezniecība nav par Ēksu, pat ne par Provansu. Glezniecība ir par glezniecību.
Uz ko pretendē Barbara Gaile? Un ko alkst ieraudzīt skatītājs? Gleznotāja ir iemīļojusi zilo krāsu, tāpat kā citas krāsas, bet, vairoties no radikālisma, tīra pigmenta vietā viņa izvēlas daudzslāņainību un niansētību, izvēlas daudzveidību bez stabilitātes. Savā darbnīcā Montreijā pie Parīzes viņa audzē akrila kārtu kārtas, ainaviskos iespaidus transformējot mīklainās matricēs. Skatītāja fiziskās kustības, emocionālo svārstību un dabiskās gaismas iespaidā gleznu virsmas maina nokrāsu kā hameleons. Svarīgs ir slīdošā skatiena leņķis, kas ievelk gleznieciskā notikuma dzīlēs. Uztvert vienā rāvienā nevar neko. Piemēram, vienā plaknē esošās it kā trīs zaļganas gleznas Meža ezers, Laguna verde un Saldūdens, tvertas vienotā trajektorijā no atšķirīgiem skatpunktiem, pārtop zilā, zaļā un rožaini violetīgā triptihā.
Gleznas – katra atsevišķi un visas kopā – liecina par kādu bīstamu, nezināmu un vienaldzīgu akvatoriju. Varbūt pirmatnējo Okeānu? Tas liek piesaukt kosmisko saprātu Solāri, ko pazīstam pēc režisora Andreja Tarkovska filmas, kura tika uzņemta, balstoties uz Staņislava Lema zinātniskās fantastikas romānu. Tā tulkojums latviešu valodā iznāca izdevniecībā Liesma 1970. gadā: "Okeāns tika ierindots Metamorphis klasē. Okeāna viļņojošais līmenis spēja dot sākumu visdažādākajām formām, kurām uz zemes neatradās nekā līdzīga, pie kam šo nereti visai vētraino plazmatiskās "daiļrades" izvirdumu mērķis – pielāgošanās, izzināšana vai kaut kas cits – palika pilnīgs noslēpums."
Filmā lietuviešu aktiera Donāta Baņoņa pētnieks, tīrā prāta cilvēks, kas zaudējis mīlestību, nesekmīgi cenšas tuvoties Solārim. Pašpietiekamībā vienaldzīgajai parādībai no pētnieka nevajag pilnīgi neko. Savukārt vientuļnieka iekšējo sasalumu raksturo stacijas bibliotēka, kurā pavarda vietā ir Pītera Brēgela ziemīgā glezna Mednieku atgriešanās. Beidzot Okeāns nolemj vientuļnieku pārbaudīt, piešķirot viņam mīlestības avatāru.
Arī Barbaras Gailes izstāde ir piesūcināta ar prāta tīrību. Tomēr viņas meklējumos daudz ko nosaka intuīcija, iracionālisms un gleznošanas procesa ilgstamība, tāda kā ziedošanās un pakļaušanās visam, kas ir nepieciešams glezniecībai. Nav izslēgts, ka gleznas sāk ietekmēt mākslinieci, sāk vadīt procesu, neatlaiž autori savā vaļā. Vai tas būtu bēgums vai paisums, sevis atpazīšana, vilnis joņo uz priekšu, un pamata zem kājām kā nav, tā nav, ir tumši atvari, zemūdens aukstās straumes, vilinājums ienirt un neatgriezties. Kļūt par nāru. Skatiena vektors tiecas dzīlēs. Visbeidzot "kā pūderis" tiek uzklāts pigments, "kas rada virsmas vizmojumu", raksta kuratore. Mirga.
Dažas gleznas tiek pabeigtas, autorei ieskrāpējot virsmā zīmējumu, kas stilizē ūdens virpuļus. Vai noslidotu ledu. Gleznās palaikam uzrodas tādi kā sabiezējumi, izaugumi, burbuļi, pumpas, neatrisinātas un nenogludinātas gleznas "ādas" kaites. Tādu vertikālu valni redzam mēļi lāsumojošajā gleznā Miami, kurā cunami valnis aizmēž visu, kas patrāpās ceļā. Neaizmirstulīšu zili rozā Tinos iestrēdzina gaisa burbulīti matērijas virsmā kā nepateiktu vārdu.
Miraklu sagūstīt nevar, bet dažreiz apstākļu sakritības dēļ tas vēlas būt klāt un piedalīties, lai enerģētiski samainītos. Kā varavīksne pēc lietus noslēgtu derību starp cilvēku un mākslu, un uz brīdi iestātos miers.
Ūdenim, kā zināms, ir trīs agregātstāvokļi. Par trešo liecina difūzi zilganpelēka, efemera glezna Tvaiks. Vārdam "tvaiks" līdz Pirmajam pasaules karam latviešu mīlas lirikā bija nesatricināma vieta, ko nostiprināja Raiņa dzejolis Zelta tvaiks krājumā Tālas noskaņas zilā vakarā. Barbaras Gailes glezna ir smalka, it kā būtu, it kā nebūtu. Ne tik daudz tonis, cik bālums, vājš krāsas piesātinājums, blāvs plīvurs pār acīm, glaukoma. Var paiet garām un nepamanīt. Tāda kā neapzināta iemīlēšanās, nesaprotama vilkme. Gleznai piemīt ziemeļnieciski atturīgs, neuzbāzīgs cēlums bez afektu galējībām. Mānīgs, protams, ļoti mānīgs tāds Tvaiks.
Gleznotāja Barbara Gaile savā mākslā izvēlas daudzslāņainību un niansētību. Foto – Ieva Romaško
Okeāna nodomi
Turpretī darbi uz papīra, kas ieguvuši kopīgu nosaukumu Zīmējumi, Barbaras Gailes mākslā ir kas jauns un līdzšinējās izstādēs nebijis. Vai tiešām nebijis?
Izteiktu pretmetu savienību Barbara Gaile pirmo reizi skaidri demonstrēja Pedvālē kādas pamestas ēkas drupās, kurās māksliniece iegleznoja sarkanas plaknes, radot triādi – sarkanais, baltais, melnais. Par šo darbu Veiksmes ģeometrija... un pēkšņi iestājas nakts Barbara Gaile ieguva Sorosa Mūsdienu mākslas centra Rīga Grand Prix (1996).
Zīmējumi izskatās sastindzināti prāta mulsumā. Pirmā stāva vitrīnās tie pieteikti kā alķīmiska eksperimenta driskas, to ierinda izvēršas otrajā stāvā. Zīmējumiem piemīt plēstas, burzītas, neregulāras formas sudraba folijas vai nomelnējuša, piesūcināta un burzīta papīra izskats. Reiz uzburtais vēstījums, ja tāds vispār ir bijis, informācijas nesējā vairs nav ieraugāms. Gribētos domāt, ka tur varēja būt kaut kas neverbāls par Okeānu, kāds Okeāna nodomu mēmais protokols ar autori, abortētas idejas vai pravietisks paredzējums, bet kas to vairs var zināt. Skatītāja tulkojums ir atkarīgs ne tik daudz no redzes, kas ir bioloģiska parādība, cik no uztveres, un to nosaka kultūrvide.
Māksliniece ar tušu, grafītu, akrilu un pigmentu ir apstrādājusi pauspapīru vai mīkstākas struktūras papīru tā, ka matērija, šķiet, ieguvusi citu substanci un pārtapusi skulptūrās. Tās liecina par entropijas procesu, tieksmi sarauties čokurā, lai pasargātu to, kas palicis pāri no agresijas, lai nesadalītos, nesairtu un neizzustu pavisam. Zīmējumos redzama pārsteidzoša ahromatisko toņu daudzveidība. Parakstu nav, tāpat kā parakstu nav arī gleznām, pie kurām ir jāatgriežas, dodoties uz izeju.
Nekas vairs nav drošs, ne uz ko nevar paļauties. Varbūt tikai uz sevi? Kādā gleznā māksliniece ar smalku līniju ir ieskrāpējusi savu vārdu ar lielajiem burtiem "BARBARA". Pie tā arī paliekam.
Barbara Gaile
Izstāde Aqua. Ūdens
Mākslas stacijā Dubulti līdz 29.IX