Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Spārni, lielums un spēks. Dziesmu svētku vokālsimfoniskā koncerta Šūpulis recenzija

Dziesmu svētku vokālsimfoniskais koncerts Šūpulis pārlūko latviešu simfoniskās mūzikas vēsturi un dažādās izpildītāju paaudzes

Desmit diriģentu, astoņi solisti, Latvijas Radio koris un Valsts akadēmiskais koris Latvija, dūdu un bungu grupa Auļi un sitaminstrumentu grupa Perpetuum Ritmico, mugurkauls visam – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un koncerta mākslinieciskais vadītājs, diriģents Ainārs Rubiķis ar radošo domubiedru komandu. Tās kodols ir režisore Rēzija Kalniņa, dramaturģe Dace Micāne-Zālīte, māksliniece Sandra Strēle, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, gaismu mākslinieks Ainars Pastars, videostāstu veidotājs Jānis Ķeris un par skatuves iekārtojumu atbildīgais Taunis Grūbe. Tik vērienīgs bija XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku vokālsimfoniskās mūzikas koncerts Šūpulis, kas 4. jūlijā notika Latvijas Nacionālajā operā. No putna lidojuma plašās perspektīvas tas pārlūkoja latviešu simfoniskās mūzikas vēsturi un dažādās izpildītāju paaudzes, kuras sastopas šodienas mūzikas dzīvē.  

Izceļot piemirsto

Repertuāru veidoja mūzikas izlase no mūsu nacionālās klasikas līdz jaunajai mūzikai, un – kā ikviena izlase – tā bija subjektīva. Tā balansēja starp vēlmi apliecināt un spodrināt visu laiku latviešu komponistu radītos, taču koncertapritē nedaudz piemirstos opusus un ne mazāku vēlmi dalīties atklājumos, kas saistīti ar būtiskām aktualitātēm paša koncerta mākslinieciskā vadītāja personiskajā koncertdarbībā. Tādējādi, piemēram, programmā iekļauta svīta no Imanta Kalniņa operas Matīss, kausu bajārs, kuras pirmiestudējums Aināra Rubiķa muzikālajā vadībā izrādīts vien divus vakarus Liepājas Lielajā dzintarā. Diriģenta un solistu Viktorijas Pakalnieces, Riharda Millera, Jura Jopes sniegums bija kvalitatīvs (atšķirībā no pirmizrādē dzirdētā Viktorijas Pakalnieces soprāns ieguvis intonatīvu precizitāti un tīrību). Jaunās mūzikas skanējuma otrā iespēja nākusi par labu izpildītājiem, taču publikai fragmentētajā pirmajā saskarē neraisās asociācijas ar šo Imanta Kalniņa operu kopumā. Arī atsevišķu izstādes gleznu izlases reprodukciju albuma aplūkošanai ir pavisam cita jēga, ja ir redzēta pati izstāde… 

Līdzīgi bija, klausoties Gunta Kuzmas diriģētos fragmentus no Jura Karlsona baleta Antonija#Silmači. Tiem, kuri šo baletu ir redzējuši, bija privilēģija vizuālajā atmiņā uzburt baleta ainas. Bez tām šī mūzika neuzrunā tik spilgti, kā to spēj citur dzirdētais Jura Karlsona no teātra pasaules nākušais opuss El Cid. Dzīves un nāves dejas, izteiksmīgās Jāzepa vīzijas un virkne citu izcilu simfonisko darbu.            

Atļaušos arī apšaubīt, vai Dziesmu svētku vokālsimfoniskais koncerts ir īstā reize izcelt mūsu klasiķu (piemēram, Jāzepa Vītola) un šodienas meistaru devumā piemirsto. Vai nebūtu labāk uzticēties tam, ko jau ir izsijājis laiks? Jā, zinu, kāds teiks, ka arī Johana Sebastiāna Baha mūzika reiz tika izcelta no dziļas aizmirstības. Bet ne velti atšķirībā no koncertam izraudzītā Artura Maskata Capriccio obojai un stīgu orķestrim (2008), no kura atmiņā paliek obojista Pētera Endzeļa lieliskā spēle, plaši pasaulē tomēr izgājuši un uz dažādām skatuvēm dzīvo pavisam citi viņa orķestra darbi – Tango, Concerto grosso, vīzija Pusnakts Rīgā.

Ar skatu mūžībā

Īpašā uzmanības fokusā bija speciāli šim koncertam pasūtītais un paša Aināra Rubiķa diriģētais jaundarbs – Uģa Prauliņa Šūpuļdziesma (ar latviešu tautasdziesmas vārdiem), kuras folkloriskajā partitūrā nozīmīga ir dūdu un bungu grupa Auļi. Nosaukums Šūpuļdziesma gan ir visai maldinošs, jo šī ir cīņas gara piesātināta mūzika, cildinājums karavīru drosmei un pašaizliedzībai. Ar skatu mūžībā. Grupa Auļi efektīgi izmantota arī Zigmara Liepiņa vokālsimfoniskajā poēmā Dziedot dzimu, dziedot augu, kuras interpretāciju pārliecinoši, emocionāli patiesi un niansēti vadīja komponista dēls diriģents Jānis Liepiņš.            

Visu apjomīgo, taču stilistiski vienveidīgo, nacionālromantiskā kolorītā ieturēto programmu toties patīkami atsvaidzināja Tālivalža Ķeniņa Koncerts sitaminstrumentālistiem (1984) – lēciens pavisam citā, spraigā, mūsdienīgā mūzikas valodā, estētikā un enerģijā diriģenta Andra Pogas un sitaminstrumentu ansambļa Perpetuum Ritmico dalībnieku Elvija Endeļa, Elīnas Endzeles, Guntara Freiberga un Ernesta Mediņa izpildījumā. Viena no augstākajām mākslinieciskajām veiksmēm bija Lūcijas Garūtas Klavierkoncerta trešā daļa pianista Reiņa Zariņa un diriģenta Atvara Lakstīgalas kopīgajā redzējumā. Vienotā elpā Imanta Rešņa vadībā izskanēja Ādolfa Skultes Uvertīra.

Izturības pārbaudījums

Koncerts ilga teju četras stundas, bet ritēja raiti, jo nebija orķestru maiņas. Tomēr mūzikas un personību pietiktu vismaz diviem simfoniskajiem vakariem. Neizbēgami pienāca brīdis, kad klausoties piezagās nogurums. Var tikai apbrīnot Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kurš uz skatuves bija visu laiku. Tas bija labs izturības treniņš jūlija beigās Cēsu Mākslas festivālā gaidāmajam vērienīgajam Riharda Vāgnera operas Zīgfrīds koncertiestudējumam.

Manuprāt, laba ideja repertuāra sakārtojumam bija to caurvīt ar Jāņa Mediņa ciklu Piecas latviešu tautas dziesmas balsij un orķestrim (1963), kuru soliste Inga Kalna piepildīja ar siltumu, sirsnību, mainīgām noskaņām un spilgtiem raksturiem. Šī saistviela – sākot ar koncerta iesākumu Dziedāj’ tautu tīrumā un beidzot ar šūpuļdziesmu Aijā, žūžū – bija arī dziļi simboliska, jo šīs dziesmas komponists sarakstījis emigrācijā, trimdā, bet pirms kara viņš strādājis par diriģentu Latvijas Nacionālajā operā (LNO). Savukārt Mārtiņš Ozoliņš, kurš diriģēja dziesmu ciklu Dziesmu svētku simfoniskajā koncertā, bija 2022. gadā LNO veidotā Jāņa Kalniņa operas Hamlets jauniestudējuma muzikālais vadītājs.          

Turpinot apcerēt koncerta dramaturģiju, visu cieņu koncerta veidotājiem, kas šoreiz nebija gājuši vieglāko ceļu un nebija pieaicinājuši par programmas vadītāju kārtējo populāro, visur pieprasīto aktieri vai mūziķi. Ineses Kučinskas sniegums noteikti bija viena no koncerta veiksmēm. Jau pirmajā uznācienā uzrunāja aktrises stāja un tas, ka viņa nevienu brīdi nebija ārišķīga vai manierīga. Viņa ir nobriedusi, dziļa skatuves personība. Varēja just, ka Ineses Kučinskas lasītā dzeja rezonē ar viņas pašas dzīves pieredzi, jūtām un domām. Starp citu, viņa uz skatuves tika arī lieliski izgaismota, nepārspīlējot ar spozmi un veidojot noskaņas puskrēslā. Izdevies bija arī skatuves scenogrāfiskais risinājums. Savukārt pie video, kuros diriģenti stāstīja par muzicēšanu un skaņdarbiem, varēja gan piestrādāt rūpīgāk, jo tajos iemūžinātas arī pārteikšanās kļūdas. (Pavisam cita kvalitāte bija videovēstījumiem koru lielkoncertā Mežaparka estrādē.) Jāpiebilst, ka scenogrāfiskais risinājums bija trāpīgs un tēlains visos Dziesmu svētku lielkoncertos.

Spārni nākotnei

Kad diriģēšanas vecmeistara Aleksandra Viļumaņa vadītā Jurjānu Andreja Latvju Vispārīgo dziesmu svētku marša noslēgumā, skanot Latvijas himnai, cēlāmies kājās, droši vien ne man vienīgajai likās, ka šis ir svinīgs koncerta beigu akords. Kulminācija, fināls. Tomēr izrādījās, ka šis vēl nav vakara programmas vainagojums. Vēl sekoja Jāņa Mediņa Aijā, žūžū ar brīnišķīgo Ingas Kalnas solo, noslēdzot koncertu liriskā, mierpilnā un mums tik pazīstamā šūpuļdziesmas noskaņā. Jā, atbilstoši koncerta idejai – Šūpulis –, tomēr ļaujot izčākstēt tikko izjustajai spēkpilnajai enerģijai.

Tas, kas tik ātri no atmiņas neizčākstēs, ir Jēkaba Jančevska kantāte Spārni, lielums un spēks, kuru koncertā pārstāvēja divas daļas ar Aivi Greteru pie diriģenta pults. Gan pats mūzikas materiāls, gan tā sniegums bija visa vakara visaugstākais punkts. Vēl pavisam nesen par jauno komponistu dēvētais Jēkabs Jančevskis šodien jau ir meistars, kurš zina, ko un kā vēlas pateikt. Viņš izcili pārvalda gan kora, gan simfoniskā orķestra iespējas, un viņa mūzikai piemīt īpaša, suģestējoša virsvērtība. Tā ir simfoniski krāšņa un sarežģīta, taču dabiska, dzīva un patiesa. Tā ir telpiska, un tā elpo. Savukārt Aivis Greters, kurš vēl nesen bija jauniešu kora Kamēr… mākslinieciskais līderis, bet nu jau veselu sezonu aizvadījis kā asistentdiriģents Gēteborgas operā Zviedrijā un Orchestre de Paris Francijā, ir mūziķis no matu galiņiem līdz papēžiem. Bija bauda gan ausīm, gan acīm vērot, cik aizrautīgi viņš muzicēja, valdot pār visu šo bagātīgo, niansēto skaņutelpu. Cik precīzi viņš visu parāda un cik iedvesmoti to izdara… Gribētos, lai nākotnē šāds latviešu talants kļūtu par LNSO galveno diriģentu. Taču ir skaidrs, ka Aivi Greteru gaida starptautiska karjera.

Atceroties citos Dziesmu svētkos piedzīvotos simfoniskos lielkoncertus Arēnā Rīga (2018. gadā) un kādreizējā Sporta pilī (1993. gadā), kur kopā muzicēja vairāki orķestri un daudzi kori, koncerts Operā un bez tādas lielummānijas ir nesalīdzināmi labāks risinājums. Bet vai tā būtu briesmīga ķecerība, kamēr akustisko koncertzāli Rīgā vēl tikai gaidām, vēlēties Dziesmu svētku simfonisko programmu Cēsīs vai Liepājā?

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja