Lai gan orķestru mūzikai Rīgā šobrīd nav māju, šoruden cits pēc cita norit nozīmīgi simfoniskās mūzikas notikumi. Vienlaikus ir dzirdamas satraucošas ziņas, ka nākamgad orķestriem un citām valsts koncertorganizācijām nāksies strādāt ar krietni samazinātu finansējumu mākslinieciskajai darbībai (tam, kādēļ tās vispār pastāv!). Varbūt tāpēc treniņnolūkos koncertu rīkotāji tik mērķtiecīgi plāno un izmanto pieejamos mākslinieciskos resursus, piemēram, spožas personības, kuras viesojas Latvijā?
Vēl septembrī izcilā latviešu vijolniece Vineta Sareika – Berlīnes filharmoniķu koncertmeistare un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra šīs sezonas rezidējošā māksliniece – bija soliste Cēsu koncertzāles desmit gadu jubilejas koncertā kopā ar Liepājas simfonisko orķestri un bija dzirdama kamerduetā Dzintaru koncertzālē ar pianistu un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) māksliniecisko vadītāju Tarmo Peltokoski. Līdzīgi latviešu altiste Santa Vižine, Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistare, šomēnes uzstājās gan kā soliste LNSO koncertā 12. oktobrī kultūras telpā Hanzas perons, gan kamermūzikas programmā Pastkartes no Kurzemes kopā ar pianisti Agnesi Egliņu un kontrabasistu Matīsu Eisaku 16. oktobrī Mazajā ģildē VSIA Latvijas koncerti rīkotajā Rudens kamermūzikas festivālā.
Akustikā uzvar pūtēji
Pie LNSO diriģenta pults 12. oktobra koncertā stājās orķestra goda diriģents Vasilijs Sinaiskis, kurš no 1975. līdz 1987. gadam bija LNSO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Tagad viņš ir Janāčeka filharmonijas orķestra (Ostrava) galvenais diriģents, BBC filharmonijas orķestra diriģents emeritus, kā arī Malmes simfoniskā orķestra goda diriģents.
Latvijā pirms vairākām desmitgadēm Vasilijs Sinaiskis ieradās kā spilgts, jauns talants, prestižā Herberta fon Karajana diriģēšanas konkursa (1973) zelta medaļnieks. Divpadsmit mērķtiecīgos darba gados Rīgā viņam izdevās padarīt LNSO par vienu no toreizējās PSRS vislabākajiem orķestriem un būtiski stimulēt latviešu komponistu simfonisko jaunradi. Jau pirmajā koncertā LNSO galvenā diriģenta amatā viņš pirmatskaņoja Romualda Kalsona Poēmu fantāziju un visā Rīgas darba periodā neatlaidīgi mudināja mūsu komponistus – no vecmeistariem Jāņa Ivanova un Ādolfa Skultes līdz jaunajiem Pēterim Plakidim un Jurim Karlsonam – radīt arvien jaunus simfoniskos darbus, kurus viņš pirmatskaņoja.
Latviešu mūzika skanēja arī šajā viesošanās reizē – Ādolfa Skultes jaunības gadu opuss, impresionistiski gleznieciskā simfoniskā poēma Viļņi (1934), kuras nepārtrauktajā mainībā un talantīgajā instrumentācijā atmirdz, ņirb un plūsmo dzīvā plenēra skaņkrāsas. Gan diriģents, gan orķestris šajā mūzikā jūtas kā zivis ūdenī, īpaši uzteicams ir izteiksmīgais, izsmalcināti niansētais pūšaminstrumentālistu sniegums, kas Hanzas perona akustikā skan pāri visam orķestrim.
Orķestris Vasilija Sinaiska vadībā gan izspēlēja ūdens un gaismas rotaļas, gan ar sulīgiem, spēkpilniem triepieniem dinamiski gleznoja viļņu draudpilno varenību, mūzikā īpaši izceļot dziesmas Pūt, vējiņi! un Baumaņu Kārļa kordziesmas Trimpula citātus. Šis bija pirmais LNSO koncerts uz savas pagaidu skatuves Hanzas peronā. Skanējums bija skaidrs, ar īpaši labi saklausāmiem pūšaminstrumentu solo un saspēlēm. Tomēr šajā akustikā kopskaņa bija blīva un sapresēta. Var tikai iztēloties, kā šī instrumentāli daudzkrāsainā, dzīvi ņirbošā ūdensmūzika izskanētu Rēzeknes Gorā. Salīdzinājumam: nesen koncertā Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zāles akustikā LNSO skanējums pat nelielā sastāvā likās neierasti skaļš, toties skaņa brīvi plūda vēsturiskajā telpā. Nāksies adaptēties – gan orķestrim, gan klausītājiem.
Krāsu potenciāls
Laikā, kad Eiropā jau notiek avangarda meklējumi, britu XX gadsimta klasiķa Viljama Voltona Koncerts altam un orķestrim (1929) vēl sakņojas nepiepildīta mīlas stāsta romantismā, taču autors to izvērš eklektiskā stilistikā. Solistei – altistei Santai Vižinei – te bija kur izpausties gan emocionalitātes, gan spēles paņēmienu daudzveidībā. Viņa piesaistīja uzreiz jau koncertžanram tik netipiskās, liriskās, lēnās pirmās daļas (Andante comodo) melodiskajā sākumā.
Santa Vižine sevi uzskata par introvertu orķestra un kamermūziķi, taču viņa ir izcila soliste. Alta tonis ir piesātināts un silts visā instrumenta plašajā diapazonā, "konkurējot" te ar vijoli, te čellu. Intonācija – izteiksmīga un personiski patiesa. Altistes spēle apbur ar melodiskiem, liriskiem alta dziedājumiem un enerģiski uzrunā virtuozajās pasāžās.
Izteikti nacionālromantiskā, dzimtās čehu (Bohēmijas) folkloras iedvesmotā Antonīna Dvoržāka Astotā simfonija lieliski piestāv LNSO, jo prasmīga diriģenta vadībā atklāj tā krāsu potenciālu. Vasilija Sinaiska un LNSO lasījumā šī mūzikas pasaule bija gan poētiska un melodiska, gan dinamiska, spoža, spilgti kolorīta un žanriska (no dziesmas līdz saviļņojošajam trešās daļas valsim un fināla maršam). Pateicoties mūziķu profesionālismam un pašatdevei, šī mūzika atklājās visā tās dažādo raksturu, orķestra instrumentu solo krāsu dāsnumā. Pārliecinoši, spilgti un tēlaini.
Kurzemes svings
Pastkartes no Kurzemes ir triju latviešu mākslinieku – Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra altistes Santas Vižines, Leipcigas Gewandhaus kontrabasista Matīsa Eisaka un neparasti darbspējīgās un vitālās pianistes Agneses Egliņas – ilgi auklēta programma. Tai bija jāskan Rudens kamermūzikas festivālā pirms diviem gadiem, bet toreiz koncertu izjauca Covid-19 pandēmija. Slimībai labpatika nepieļaut arī pārcelto uzstāšanos 2023. gada janvārī. Tagad, beidzot sagaidījusi pirmatskaņojumu, programma ir nedaudz mainījusies, vēl jo vairāk nostiprinot uzmanības fokusu uz triju Kurzemē dzimušo komponistu Pētera Vaska (Aizpute), Gundara Pones (Saldus) un Tālivalža Ķeniņa (Liepāja) darbiem.
Programmas nosaukumu mūziķi ir aizņēmušies no Gundara Pones Ņujorkā sacerētā klavieru cikla, kurā, atceroties Kurzemes pilsētās pavadīto bērnību un liekot lietā savu īpašo stilizētāja talantu, komponists asprātīgi fantazē, kādus vaibstus viņa slaveno amatbrāļu Čārlza Aivsa, Antona Vēberna, Morisa Ravela, Džordža Gēršvina un Igora Stravinska mūzikā ieviestu viņu ciemošanās vai dzīvošana Aizputē, Vaiņodē, Rucavā, Grobiņā un Skrundā. Agnese Egliņa bija izvēlējusies piecas no septiņām cikla daļām, un viņas interpretācijā tie izrādījās patiesi atraktīvi vēstījumi. Tie bija spilgti un kontrastaini un efektīgi apžilbināja ar azartiski izspēlētajām, spodri virtuozajām faktūrām. Klausoties nebija šaubu, ka Čārlzs Aivss Aizputē un Džordžs Gēršvins Grobiņā ieviestu svingu, savukārt stila hameleons Igors Stravinskis, kura slavenākie darbi tapuši viņa t. s. krievu stila periodā, iespējams, piedzīvotu tikpat spilgtu latviešu periodu, smeltu Skrundā dzirdētās latviešu tautasdziesmās.
Vienotas saknes
Gundara Pones apjomīgo, dramatisma un dziļuma piesātināto Gran duo/Lielo sēru duetu Santa Vižine un Matīss Eisaks bija sev pielāgojuši, jo oriģinālā tas rakstīts altam un čellam. Transkripcija altam un kontrabasam šim opusam piešķir vēl lielāku perspektīvu, paplašinot skanējumu krāsu paleti gan spēka, gan smalkuma virzienā. Abu mūziķu instrumentu tembri lieliski saskanēja, tiem bija vienotas un dziļas saknes. Tikpat pamatīga arī interpretācijas dramaturģiskā skaidrība, izgaismojot opusa attīstības interesanto, līkumaino ceļu uz autora nosprausto mērķi. Dueta ansambļa spēle bija tik noslīpēta, it kā abi mūziķi jau sen būtu to vien darījuši kā spēlējuši kopā. Līdzīgus vārdus var teikt par Santas Vižines un Agneses Egliņas perfekto saspēli un reakciju, atskaņojot Tālivalža Ķeniņa Partita breve altam un klavierēm – piecas žanriski dažādas, spilgti atšķirīgi uzbūvētas miniatūras.
Neatrodot jau gatavu repertuāru neparastajam trio, ir jāraugās pēc opusiem, kas domāti universālam izpildītāju sastāvam. Mēs zinām, ka renesanses laika polifoniju drīkstēja gan spēlēt, gan dziedāt, gan izpildīt neviendabīgos sastāvos, savukārt Johans Sebastiāns Bahs savu Fūgas mākslu sacerējis vārdā nenosauktam ideālam – nākotnes? – mūzikas instrumentam vai ansamblim. Dažnedažādos kamersastāvos skan arī pazīstamākie igauņu svētminimālista Arvo Perta opusi, un tikpat atvērts šajā ziņā ir Pētera Vaska jaunības darbs Trīs skatieni/Trīsvienība (1979). Šajā kompozīcijā, kurai autors ir devis apakšvirsrakstu Trīs skatieni bezgalībā, ir izmantotas tikai četras skaņas. Izpildītāji tās atkārto ritmiski brīvā, nesteidzīgā aleatoriskā plūdumā. Santa Vižine, Matīss Eisaks un Agnese Egliņa aptumšotajā Mazās ģildes zālē ļāva gremdēties meditatīvā noskaņā un izbaudīt mainīgo nemainīgajā. Tomēr šīs programmas kulminācija bija Pētera Vaska Sonāte kontrabasam solo, kas Matīsa Eisaka sniegumā izskanēja ekspresīvi un jaudīgi gan vēstījuma dziļuma, gan spēles fenomenālās tehnikas un toņa skaistuma un daudzveidības aspektā.