Vērienīgajā romānu sērijā Es esmu... turpina iznākt mūsdienu latviešu autoru darbi – dialogi ar izcilākajiem XX gadsimta Latvijas rakstniekiem un dzejniekiem. Kā astotais pēc jau izdotajiem romāniem, kas veltīti Jāņa Ziemeļnieka, Ivandes Kaijas, Viļa Lāča, Ilzes Šķipsnas, Anšlava Eglīša, Jāņa Ezeriņa un Jāņa Poruka dzīvei, sērijā iznācis Osvalda Zebra romāns Mežakaija par trimdas prozaiķi Gunaru Janovski (1916–2000). Zīmīgs fakts, kas pamanīts uzskaitē: šis ir jau trešais no divpadsmit autoriem, kura mūža lielākā daļa un arī radošā uzplaukuma gadi aizrit ārpus dzimtenes, – tas liek padomāt par to, cik liela daļa latviešu inteliģences "dzīvā spēka" aizplūda no Latvijas kara gados, un arī asociācijām, kādas raisās mūsdienu aktuālo notikumu kontekstā.
Pārdaugavas dēkas
Mežakaija ir darbs, kas lasītājam liek iepauzēt jau nosaukuma dēļ. Kaijas simbolisms parasti saistās ar jūru, jā, apsviedīgie putni nenoliedzami iecienījuši arī daža veida pilsētvidi, bet mežs? Osvalds Zebris gan neliek lasītājam ilgi minēt, bet skaidri norāda, ka ar nosaukumu centies raksturot Janovska "divējādību" jau izcelsmes ziņā – nācis no jūras kapteiņa ģimenes un pats jaunībā sapņojis par jūru, topošais rakstnieks ar šo stihiju saskaras vien fragmentāri, kara gados citu nodarbju vidū piestrādājot par matrozi un 1944. gadā uz visiem laikiem dodoties bēgļu gaitās. Savukārt mežs kā noslēpumaina, mistiska, bezgalīgi mainīga vide autoru saistījis mūža garumā un radis atspoguļojumu viņa prozā tiklab tiešā, kā netiešā veidolā.
Taču Mežakaijas vēstījums nesākas ne ar jūru, ne mežu, bet pilsētu. Arī, starp citu, interesanti divējādu fenomenu, proti, priekšpilsētu, precīzāk – Pārdaugavu, kas gan autora bērnības un jaunības gados pirms Otrā pasaules kara, gan vēl mūsdienās allaž liekas atrodamies kaut kur starp lielpilsētas burzmu un mazpilsētas šarmu. Daļa Rīgas un tomēr nomale ar tai raksturīgajām izpausmēm – gan savrupību, gan "visi zina visu par visiem" neizbēgamību. Bērnu bariņš, kurā līdzrosās arī Gunars, meklē piedzīvojumus un dēkas. Tādas, šķiet, atrodamas namiņā, kas pieder vietējam pulksteņmeistaram, "zociķim" Ābelītem, kuru mazgadīgā banda tur aizdomās par tai vien zināmām nelikumībām un kura namiņu cenšas iekarot – diemžēl ar visai nelāgu iznākumu. Un ar šo pašu brīdi arī teksts sazarojas divos līmeņos.
Aizdomās turētā pulksteņmeistara pulkstenis no šī brīža tikšķēs visa romāna garumā – kā laiks, kā zīme, arī kā kara trofeja. Jau šai mirklī uz romāna skatuves uznāk arī abas rakstnieka liktenīgās sievietes – kurš gan pateiks, vēsturiski tēli vai mītiskas "moiras", bet tā vai citādi lappusēs allaž iemaldīsies gan vēstītāja mūža mīlestība Helēna, sākumā Pārdaugavas dēku līdzgaitniece, vēlāk jau daudz skarbāku notikumu līdzdalībniece, gan noslēpumainā Zaķene, veca sieva, visur klātesoša kā apsūdzētāja, tiesātāja un soģe. Vai Trojas Helēna un latviska Māras/Kālī līdziniece? Un kas ir noslēpumainais rūķis Endriks, ko piesauc stāstītājs, – ēna vai dubultnieks? Turpat bērnības ainu aprakstos pirmoreiz ieskanēsies arī kaiju balsis – šerpas klaigas un knābju cirtieni –, kuras vajās kā ļauna sirdsapziņa un "kuras būs jāsastop katram pašam savas un jāstājas tām pretī. Vai arī jābēg" (136. lpp.).
Pusmītiska esība
Transcendentāli momenti caurvij citādi gluži reālistisku vēstījumu par XX gadsimta vidus norisēm Latvijā. Jā, lasītājs, visticamāk, jau itin labi pārzina gan šo gadu idilliskos, gan baisākos pieturpunktus. Tomēr Gunara/Osvalda balss, kas skan romānā, spēj salikt akcentus, kas ļauj paraudzīties uz labi zināmo no jauna. Reālistiskas ainas un fakti iegūst piesātinātu zemtekstu un kļūst par simboliem, nepārstājot vienlaikus būt par faktiem, – kā vairāku dienu garumā degošais Pēterbaznīcas tornis, kura liesmu atblāzmu rakstnieks redz no sava Vecrīgas istabiņas loga. Gailis, kura loma ir brīdināt no nodevības visus sava laika Pēterus, krīt kopā ar torni un sašķīst uz bruģa kā laikmeta sirdsapziņa, taču Gunars zina, ka šo funkciju jau pārņēmusi nekad neapklustošā kaija.
No vienas puses, tas ir klasisks "trimdas" prozas paraugs, kurā apzināti klusinātu emociju fonā reflektēts par laikmeta norišu skarbumu un eksistenciālo trauslumu, no otras – Osvaldam Zebrim izdevies sabalansēt vēstījuma vēsturiskumu arī ar modernismam raksturīgajiem stāsta paņēmieniem. Teksts nerit hronoloģiski, bet lēcienveidā zigzago pa rakstnieka mūžu, izceldams un akcentēdams krāsainākos štrihus, – tāpēc labi noder romāna beigās ievietotais īsais pārskats par Janovska biogrāfijas būtiskākajiem notikumiem, kas visiem lasītājiem nav zināmi no galvas.
Priekšvārdā autors atzīmē, ka šis "Gunara Janovska pēdējais romāns" top kā "nebeidzami gara Gunara vēstule Anšlavam Eglītim": uz šo kopējo pavedienu norāda nodaļu prologi, kuros vēstītājs parādās kā večuks, Rakstītājs, Zīmuļpirkstis, Mežmīlis un citi – pa pusei autors, pa pusei aprakstāmais. Šī līnija, kas gan šķiet nedaudz saraustīta, jo to pārskan spilgtais pamatteksta skanējums, ritmiski atsviež lasītāju "tagadnē", kas varbūt tieši tāpat ir pusmītiska esība, apzinātas personāža mītiskošanas veids, un kas iekonturē stāstījumu par bijušo ne vairs vēsturiskajā, bet cikliskajā laikā. Autors atzīst: "... nav vairs nekādu "te un tagad", kas it kā atdala šo brīdi no citiem, – visi laiki un visi notikumi ir gan te, gan tagad." (5. lpp.) Šādu iespaidu rada arī romāna strukturēšanas paņēmiens – visas nodaļas sākas un beidzas ar daudzpunktēm, nepabeigtiem teikumiem, tas gan nenozīmē, ka nākamā nodaļa pabeidz iepriekšējā sākto domu.
Valodas virāžas
Stāstījumā te ienāk, te no tā pazūd virkne tēlu, kuros lasītājs viegli sazīmēs Janovska laikabiedrus rakstniekus un citus kultūras cilvēkus – Čaku, Jaunsudrabiņu, Austriņu, Strunki, arī Bulgakovu ar viņa paša liktenīgo Helēnu/Jeļenu un citus –, un vienlaikus maģiskā reālisma manierē notiek sasaukšanās pāri laikam gan ar šiem, gan citu laikmetu kolēģiem, kaut vai Gunaram "atminoties" vēl neuzrakstīto Ulda Bērziņa dzejoli 1941. Literatūras interesenti var meklēt vēstures lappusēs pierādījumus, ciktāl patiesībai atbilst Osvalda Zebra attēlotie notikumi, kuros iesaistīti šie personāži, taču, tāpat kā ar abiem sieviešu tēliem un vēsturiskās patiesības kadriem, iespējams ir tāds lasījums, kurā šie tēli iemanto mītiskuma auru, nekļūstot tāpēc mazāk reāli.
Romānā Mežakaija, šķiet, visskaidrāk iezīmējas sērijas Es esmu... kopīgais uzstādījums – nerakstot nedz precīzi faktoloģisku apskatāmā autora biogrāfiju, nedz detalizētu viņa daiļrades anotējumu un pat ne skrupulozi imitējot stilu, uz lasīšanas mirkli spēt izjūtu līmenī savienot divas nošķirtas esamības – to, kurā eksistē rakstnieks, un to, kurā eksistē lasītājs. Šo esamību saskaršanos nenosaka tikai faktu materiāls un bibliogrāfija, kaut gan tie to iekonturē un piešķir lasījumam dziļumu. Rezultāts – ja izdodas – ir skatījums uz cilvēku un laikmetu, kas vienlaikus tikpat zināms un mazliet neierasti sašķobījies kā Gunara un viņa draugu iecienītais teiciens "sper atsperēs, ēd astras!" (per aspera ad astra – caur ērkšķiem uz zvaigznēm – latīņu val.), kā Zaķenes dziedātā Ziemsvētku dziesma ar nepareizu tekstu vai autora dāsni lietotās valodas virāžas, kurās dialektismi, vecvārdi, aizguvumi mudž vienuviet ar, šķiet, pavisam jauniem darinājumiem. Viss ir tāli pazīstams un svešāds vienlaikus. Laiks, kurā ir visi laiki vienuviet un kurā tieši tāpēc ceļot ir tikpat līksmi un baisi kā ielauzties pulksteņmeistara namiņā.