Pirmajā operas Aīda jauniestudējuma ainā ir redzami sastinguši cilvēki melnos tērpos. Pēkšņi viņi skrien pretim skatītājiem un agresīvi apmētā viņus ar neredzamiem akmeņiem – viss uzreiz liecina, ka būs konfrontācija. Nav brīnums, ka finālā daļa publikas atspēlējas un sagaida režisoru Kaliksto Bjeito ar skaļu ūjināšanu, bet viņam tas nav nekas jauns. Katalāņu teātra mākslinieks sen ir samierinājies ar savu provokatora slavu, kaut gan īstenībā viņš ir klasiķis, kurš pēdējos divdesmit gados ir izpaudies visplašākajā repertuārā – no baroka līdz laikmetīgajai operai.
Katra Kaliksto Bjeito izrāde ir autordarbs, kurā viņš demonstrē nestandarta domāšanu. Viņš pārzina un jūt Klaudio Monteverdi, Frančesko Kavalli un Rihardu Vāgneru, labi orientējas XX gadsimta mūzikā (Leošs Janāčeks, Albāns Bergs, Arnolds Šēnbergs, Francis Šrekers, Sergejs Prokofjevs, Dmitrijs Šostakovičs, Ģerģs Ligeti, Bernds Aloizs Cimmermanis un Ariberts Reimanis). Kaliksto Bjeito veicina jaundarbu rašanos, piemēram, ir tapušas jau vairākas operas sadarbībā ar Parīzē dzīvojošo katalāņu komponistu Ektoru Parru. Visjaunākā no tām – Orģija, kuras pamatā ir Pjēra Paolo Pazolīni luga, – tika pirmizrādīta šovasar Bilbao, libretu tai rakstījis pats Kaliksto Bjeito. Viņš ir studējis literatūru, mākslas vēsturi un režiju, taču, pats galvenais, mākslinieks pazīst cilvēka dabu, viņam piemīt erudīcija, muzikalitāte un ļoti īpašs, smalks jūtīgums.
Tā sanāk, ka raksts par jauno Berlīnes Aīdu ar Latvijas dīvām – soprānu Marinu Rebeku un mecosoprānu Elīnu Garanču – galvenajās lomās ir jāsāk ar režisora attaisnošanu un lobēšanu. Viņa izrādēs ļoti veiksmīgi ir uzstājusies arī Liene Kinča, un bijušajam Latvijas Nacionālās operas vadītājam un katalāņu režisora daiļrades cienītājam Andrejam Žagaram savulaik ir bijis plāns uzaicināt Kaliksto Bjeito uz Rīgu un uzticēt viņam Romualda Kalsona Pazudušā dēla iestudēšanu. Elīna Garanča jau agrāk ir dziedājusi Karmenu Kaliksto Bjeito izrādē Vīnē un Parīzē, bet tas bija atjaunojums un pats režisors šajā procesā nepiedalījās.
Liekulības gobelēns
Džuzepes Verdi Aīdu Berlīnes Valsts operā Unter den Linden Kaliksto Bjeito ir sagatavojis kopā ar itāļu diriģentu Nikolu Luizoti. Viņu izrādē nav Senās Ēģiptes, piramīdu, ziloņu un tūristiska kolorīta – tā nav nekāda nāve uz Nīlas, ko varbūt ir gaidījuši Elīnas un Marinas fanu kluba biedri, kuri kuplā skaitā apmeklēja Aīdas svinīgo pirmizrādi 3. oktobrī un arī nākamās izrādes. Kaliksto Bjeito iestudējums ir glamūra un militārisma kolāža (šādas kolorītas ilustrācijas ir ievietotas programmiņā). Saskaņā ar libretu Aīdas darbība risinās Memfisā un Tēbās faraonu valdīšanas laikā, bet jaunajā izrādē viss notiek mūsdienās un atspoguļo realitāti. Tas nav stāsts par faraoniem, vergiem, etiopiešiem un ēģiptiešiem, tas ir stāsts par mums, kuru vidū ir arī karavīri, priesteri, ierēdņi un gūstekņi. Daudzas lomas ir aktuālas visos laikos.
Operas centrā ir sievietes – precīzāk, divu sieviešu, Aīdas un Amnerisas, – loma vardarbīgajā vīriešu pasaulē. Tas neizslēdz iespēju, ka sieviete var būt gan eņģelis, gan dēmons, gan cēlsirdīga, gan aukstasinīgi manipulējoša. Kaliksto Bjeito izrāde ir arī trāpīgs stāsts par liekulību: daudzi slēpjas aiz cieņpilnas maskas un pilda ērtas sociālās lomas. Nereti sievietēm nav citas izvēles, kā vien būt labām, grezni ģērbtām aktrisēm, ja viņas vēlas gūt panākumus vīriešu pasaulē. Spēcīgajā konfrontācijas ainā, kas notiek kažokādu ielenkumā, Aīda un Amnerisa patiešām izskatās kā aktrises no kādas filmas, katrai ir sava motivācija un ideoloģija. Viņas cīnās par kaut ko vairāk nekā tikai Radamesu. Viņas ir saķērušās kā divas lauvenes, divas smalko aprindu dāmas, kuras apžilbina cīņas lieciniekus ar savu kleitu mirdzumu. Aīda un Amnerisa šeit ir divas sfinksas – skats ir iespaidīgs un neaizmirstams.
Izrādes uzburtajā pasaulē visi tās elementi – mākslīgais skaistums, dižošanās ar savu statusu un tā atribūtiem, ieroču glorificēšana, kara bizness, patērētājsabiedrības likumi – ir sasieti ciešā mezglā. Tās ir viena ellišķīga, nāvi nesoša mehānisma daļas, un alkatība, ambīcijas, apsēstība ar varu ir šā mehānisma eļļa. Kontrastu un pretrunu saspēle, episkas ainas un varoņu intīmie pārdzīvojumi rada pamatīgu spriedzi Aīdas telpā, kurā nav senatnes eksotikas, taču ir jūtams rituālu spēks. Tā ir moderna totalitāra valsts, kuru baro teritoriālas ambīcijas, karš un reliģiskais fanātisms.
Iestudējums ir ārkārtīgi skaists – laikmetīgā māksla no sava leksikona taču neizslēdz skaistumu, vai ne? Scenogrāfiju ir veidojusi Rebeka Ringsta, kostīmus – Ingo Krīglers, gaismu partitūru – Mihaels Bauers, videodizainu – Adria Rešaks. Jau pašā sākumā uz skatuves ir redzama tekstilmākslas instalācija no daudziem krāsainiem krekliem – tā atgādina meksikāņu mākslinieces Pias Kamilas un franču klasiķes Anetes Mesažē mākslu. Izrādes kontekstā "kreklu gobelēns", kura sastāvdaļas izskatās kā kara lidmašīnas, visticamāk, simbolizē pasaulē valdošo pārprodukciju un trešās pasaules valstu darbaspēka, arī bērnu, ekspluatāciju. Skaidrs, ka šai Aīdai ir ne tikai ārējā – dekoratīvā –, bet arī iekšējā – emocionālā – dzīve. Diriģents Nikola Luizoti un režisors Kaliksto Bjeito rada augsni, kurā var uzplaukt universālas, vispārcilvēciskas sajūtas. Režisora pieejā ir jūtama satīriska asprātība, smeldze, godīgums, mazliet arī naivums.
Balss zeltainā gaisma
Kaliksto Bjeito ļauj aktieriem ieguldīt lomā savu dzīves pieredzi un emociju bagāžu. Viņš atstāj dziedātājiem zināmu brīvību improvizēt un pašiem meklēt savas lomas krāsas, tēla attīstības pagrieziena punktus. Kad Kaliksto Bjeito izdodas nodibināt saikni ar dziedātāju, rodas šedevri – tāda, piemēram, bija soprāna Martinas Serafinas Izolde Vīnes Valsts operā 2022. gada pavasarī, māksliniece uz skatuves nevis tēloja, bet dzīvoja un elpoja kā Izolde. Tāds bija soprāns Aušrine Stundīte un baritons Lī Melrouzs iepriekšminētajā erotiskajā trillerī Orģija Bilbao. Soprāns Liene Kinča mūsu sarunā reiz teica: "Kaliksto Bjeito ir unikāls ar to, ka viņš nekad nelauž dziedātājus. Viņš atļauj mums būt tādiem, kādi esam. Tāds ir viņa nosacījums – nekad nespēlē to, kas tu neesi. Kaliksto Bjeito vienmēr iestājas par īstumu."
Elīnas Garančas Amnerisa ir seksuāli aktīva, brīžiem agresīva femme fatale, kura cenšas apspiest Aīdu gan fiziski, gan psiholoģiski. Dziedātāja ir labi iepazinusi šo partiju – atveidojusi to gan tradicionālajā Aīdā Vīnes Valsts operā, gan modernajā interpretācijā Londonas Karaliskajā operā – un var pilnībā tajā atvērties vokāli un aktieriski, ļaujot plūst pāri malām varones niknumam, izmisumam un sirds sāpēm. Latviešu superzvaigzne ilgi ir gatavojusies Amnerisas lomai, un viņas sniegums šajā tēlā uzreiz ir kļuvis par etalonu – nevis salīdzinājumā ar dižajām pagātnes dīvām, bet pašreizējā opermākslas situācijā.
Debitējot Aīdas partijā, Marina Rebeka demonstrē apbrīnojamu izturību – viņa dzied pārliecinoši, liriski un skaisti, ne mirkli nešauboties par saviem spēkiem. Viņas balss skan plūstoši, maigi un dzidri, tā izstaro siltu, zeltainu gaismu. Marinas Rebekas Aīdai ir daudz šķautņu, viņa ir noslēpumaina un mainīga – gan filosofiski flegmatiska, gan kaislīgi izlēmīga, gan aizkustinoši dvēseliska. Šī ir dziedātājas četrdesmitā loma, un būs interesanti sekot līdzi viņas Aīdas izaugsmei nākotnē.
Marinas Rebekas soprāns un Elīnas Garančas mecosoprāns fascinējoši skan kopā. Mākslinieces ļoti temperamentīgi un jutekliski izpaužas mīlas un greizsirdības ainās ar Radamesu – tenora Jusifa Eivazova dziedājums ir dramatiski biezs, tumsnēji iekrāsots. Radamess atgriežas no kara tik tikko dzīvs un asiņojošs, nevis heroiski uzbudināts, kā bieži tiek rādīts Aīdas iestudējumos. Viņam ir vajadzīga atpūta un palīdzība. Radamess ir nomenklatūras cilvēks, viņš var strauji uzkāpt pa karjeras kāpnēm šajā ļaunuma impērijā, taču viņam paslīd kāja – karavadonis ļauj vaļu emocijām. Viņš glābj savu godu un pašcieņu, taču zaudē dzīvību.
Cilvēki ar defektiem
Amnerisas tēvu – Ēģiptes faraonu – kā jauneklīgu gangsteri un modes frīku atraisīti spēlē bass Grigorijs Škarupa. Viņa kronis ir veidots no patronām, šāds ekscentrisks faraons iederētos kādā grupas Singapūras satīns videoklipā. Bass Renē Pape ietekmīgā, valdonīgā virspriestera Ramfisa lomā skan smagnēji, viņš nav savā labākajā formā. Aīdas tēvs – Etiopijas valdnieks Amonasro – ir bīstams augstākā ranga menedžeris, kurš virza savu kara biznesu, tāpēc viņam nav problēmu izmantot meitu savās interesēs. Amonasro ļoti interesanti dzied un spēlē baritons Gabriēle Viviāni. Katrs varonis šajā izrādē cenšas tikt galā ar savu nestabilo emocionālo un psihisko stāvokli. Katram ir savas problēmas un neirozes.
Gan Aīda, gan Amnerisa, gan Radamess meklē savu pašidentifikāciju un vietu pasaulē, ilūziju nevienam nav un nevar būt, tāpēc visi cieš, visi ir cilvēki ar dažādiem defektiem. Gandrīz ikviens izliekas, izdomājot dažādus iemeslus savai negantajai rīcībai. Šeit nav neatkarīgu, iekšēji brīvu cilvēku, tas arī nav iespējams. Vienus ierobežo politiskie un militārie pienākumi, citus – korporatīvie sakari un nauda, vēl citus – viņu pašu jūtas, pārdzīvojumi un iekšējā blokāde. Nākas secināt, ka vairākums Aīdas varoņu ir diezgan nepatīkami, bet ar viņiem var viegli identificēties, un tieši tas – saprotamība, tuvība realitātei, barjeru atcelšana (starp varoņiem un mums vairs nav faraonu kapeņu) –, nevis klaunu maskas un citu vizuālo un dekoratīvo efektu virtenes acīmredzot tik ļoti kaitina daļu Kaliksto Bjeito izrādes skatītāju, ka viņi nolemj režisoru izsvilpt.
Marina Rebeka un Elīna Garanča Aīdā būs dzirdamas vēl tikai 15. oktobrī. Nākamajās izrādēs no 19. līdz 29. oktobrim Aīdu dziedās Marija Hosē Siri, Amnerisu – Klementīne Margēna un Ketevana Kemoklidze, Radamesu – Ivans Magri, Ramfisu – Ervīns Šrots, Amonasro – Alfredo Daza.
Aīda
Diriģents Nikola Luizoti, režisors Kaliksto Bjeito
Berlīnes Valsts operā Unter den Linden 15., 19., 22., 25. un 29. oktobrī