Lai arī Ģirta Muižnieka un Aijas Zariņas personālizstāžu vasarīgie nosaukumi – attiecīgi Jūrmala un Saule. Gaisma. Vējš – lieliski saskan, ļaujot iedomāties Jūrmalu kā vietu saules, gaismas un vēja baudīšanai, tik vienkāršas paralēles nebūs nolasāmas. Taču abus gana populāros māksliniekus vieno kas vairāk – piederība noteiktai paaudzei un uznācienam latviešu glezniecībā konkrētā laikposmā. Tā dēvētās Maigo svārstību grupas biedri (Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks, Sandra Krastiņa, Aija Zariņa, Edgars Vērpe), kas 1990. gada akcijā atklāja publikai nevis pabeigtus darbus, bet pašu gleznošanas procesu, varbūt arī nebija mākslinieku grupa striktā nozīmē. Taču šīs personības turpina veidot svarīgu daļu no aktuālajiem mākslas dzīves notikumiem. Bagātīgi pārstāvēti jaunatklātajā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā Mūra nojaukšana, kas būs skatāma līdz 2025. gada 12. janvārim, un no jauna satikušies šovasar izstādē Svārstības Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā, mākslinieki turpina rīkot arī personālizstādes.
Vēl tikai dažas dienas Ģirta Muižnieka un Aijas Zariņas individuālā stila noturību ir iespējams samērot ar jaunievedumiem un izvērtēt abu komponentu attiecības.
Realitātes ekspansija
Pēc uzkrītošākā jaunieveduma izskatās spontānās un gandrīz abstraktās glezniecības konsekventā pārstāvja Ģirta Muižnieka izstādē vērojamais redīmeida lietojums. Tiesa, atsevišķu objektu "ieplūdināšana" gleznās manīta arī agrāk, piemēram, tādai kā telefona klausulei pielīmētais krāsu kārbas vāciņš izstādē Red Shift (2018). Taču koka objekts, kas līdzinās senām durvīm ar savveida plauktiņiem, uz kuriem eksponētas reālas sandales (Jūrmala I), no tīras glezniecības aiziet krietni tālāk. Vienīgā krāsas klātbūtne ir dzelteni un zili četrstūri durvju augšējā un apakšējā stūrī (jauši vai nejauši Ukrainas karoga krāsās). Vai to traktēt kā gleznieciskā žesta pašpietiekamības izsmelšanu un apšaubīšanu?
Šķiet, ka zināms vēstījuma noenkurojums taustāmā realitātē tiešām ir noticis. Komentārs vēsta, ka "būves elements, kas ir viens no šīs izstādes atskaites punktiem, zināmā mērā ir kā simbols, nostalģiska norāde uz Jūrmalas pasauli – kāda tās daļa lēnām izzūd, izplēn un tomēr joprojām ir klātesoša" (no izstādes anotācijas). Kolāžas un aplikācijas elementi caurstrāvo arī citus darbus, īpaši monumentālo abstrakciju Četras lapaspuses no Mozus grāmatas. Lielā daļā eksponātu tomēr turpina prevalēt labi zināmās, pārsvarā portretiski ķermeniskās alūzijas – seju apļi un summāras detaļas, galvenokārt acis.
Līdzās šī gada darbiem izstādē galerijā Māksla XO redzam arī mazliet senāku piemēru – gleznu Parfīms (2012), kas ļauj pamanīt zināmas transformācijas elementus. Šķiet, kaligrāfiski elegantu līniju mudžekļiem vairs nav agrākās lomas, tie vairāk akcentē robustu, it kā nejaušu triepienu saspēles ar aplikatīviem laukumiem un faktūrām, kas savstarpēji pārklājas, notecējumiem un ornamentāli, šķietami mehāniski atkārtotām sīkformām. Šo gleznu pasaule izskatās apbružāta un neizsmalcināti dabiska, tā turpina veidot mīklaini eksplozīvu formu universu. Grūti nepamanīt arī asociatīvu formas radniecību ar ikoniskā popārtista Roberta Raušenberga t. s. kombinējumiem (combine paintings), kuri gan ir konkrētāki masu kultūras tēlu ziņā, bet virzība pretim reālajam šķiet visai līdzīga. Tas ļauj iezīmēt Ģirta Muižnieka glezniecībā noteiktu trajektoriju, kuras fāzes ir salīdzināmas ar sirreālisma un abstraktā ekspresionisma pārtapšanu ikdienai vairāk pietuvinātajā popārtā.
Ekspresija un aktīvisms
Triju Aijas Zariņas lielformāta gleznu ekspozīcija, kas galerijā Alma ir aplūkojama arī no ielas, ja vien spējat abstrahēties no atspīdumiem stiklā, lielā mērā turpina gleznotājas jaunajā gadsimtā iestaigāto taciņu. Proti, dažādu tautu folklorā un mitoloģijā balstītu ezoterisku aktīvismu ar galveno mērķi – mainīt sabiedrību "uz augšu", lai ko tas arī nozīmētu. Jāatgādina, ka pagājušā gadsimta 80. gados Aijas Zariņas deformēti primitīvie, spilgtie, antiestētiskie un dramatiski konfliktējošie veidoli uz negruntētiem dēļiem un preskartoniem bija "labas glezniecības" cienītājus provocējoša "nemāksla", ko taču protot katrs bērns.
Taču pamazām publika, protams, pierada, ka skatīties uz pasauli ir iespējams arī šādi, paplašinot akceptējamā robežas. Pēc abstraktās bezgalības zīmju epizodes sekojušais pavērsiens, kaut arī daudzi to novērtēja kā māksliniecisku atpakaļgaitu, bija vienlaikus loģisks, ļaujot autorei saglabāt nesaprastas un nepieņemtas provokatores vai modinātājas lomu. Šajā New Age inspirētā ilustratīvisma paradigmā ir iekļaujama virkne Aijas Zariņas izstāžu (Sarunas par mākslu Rīgā, 2004; Princese uz zirņa, 2007; Daugaviņa, 2008; Tēvs, 2012; Mosties, mosties reiz, svabadais gars!, 2019). Taču jaunā skate Saule. Gaisma. Vējš varētu ieinteresēt arī "agrākās" Aijas Zariņas cienītājus, jo askētiski lineāros tēlus, kas tieši pauda vai ilustrēja kādus saukļus, ir pamainījusi izteikti ekspresīvāka maniere, kāpināts krāsu spilgtums un kompozīcijas dinamisms. Protams, dažādi traktējamie vēstījumi ar jaušami didaktisku auru nav zuduši. Tā "Saule" tiek skaidrota kā karaliene no armēņu pasakas; karalienes braucienu apstādina pavalstnieki, pēc kuru domām vārdi nesakrītot ar darbiem. To pilnīga sakritība diezgan nešaubīgi ir utopiska, lai arī noliegt šādu ideālu nevar.
"Gaisma" saistās ar Georga jeb Sv. Jura hrestomātisko cīņu ar pūķi – pelēku, amorfu, daudzgalvainu radījumu. Bruņojies ar lozungiem "Ego" un "Sex", tas nodarbojas ar iznīcību, plosot kalsnas, bezpalīdzīgas upuru figūriņas. "Vējš" savukārt ir personificēta būtne, ziemeļu vējš no mītiskās Hiperborejas, kurš atlidojis atjaunot kārtību uz kāršu galda, ko izjaucis, kā vēsta anotācija, "spēlētājs ar acīmredzot sliktām kārtīm". Tā kā uz galda atrodas "Hipokrata zvērests", "Teika" un "Gara manta", jādomā, tieši šīs lietas vēlas noraut no galda tā pārsegu sagrābusī hipertrofēti lielā figūra, kas gan neizskatās pārāk draudīga, drīzāk neaptēsta un apjukusi.
Katrā ziņā visgudrā audzinātāja un skolotāja tēls, kas veda "pareizajā" virzienā parastos ļaudis un varēja raisīt netīkamas alūzijas ar pakļaušanos idealizētām autoritātēm, piemēram, personālizstādē Tēvs, šobrīd vairs nefigurē un tiek atainoti cīņu un konfliktu momenti, kas pieļauj plašākus un ietverošākus traktējumus. Gleznieciskās ekspresijas renesanse atklāj primitīvi vienkāršojošu, bērnišķīgi tiešu un emocionālu attieksmi, mazinot ilustratīvo patosu, kāds neizbēgami iznāca priekšplānā līdz ar lineāri konturētajiem, homogēni izkrāsotajiem laukumiem. Arī šeit var runāt par noteiktas evolūcijas iezīmēm, pat piesaucot seno hēgeliskās tēzes, antitēzes un sintēzes shēmu, – no kliedzoši ekspresīvās 80. gadu pašizpausmes un jaunās tūkstošgades pirmo desmitgažu didaktikas veidojas kāda abu tendenču saplūsme, kas, iespējams, piedāvā noteiktus ieguvumus abu ieviržu piekritējiem.
Ģirts Muižnieks
Izstāde Jūrmala
Galerijā Māksla XO līdz 8.VII
Aija Zariņa
Izstāde Saule. Gaisma. Vējš
Galerijā Alma līdz 9.VII