Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Tas notika ar trijiem. Filmas Dokumentālists recenzija

Ivara Zviedra un Ineses Kļavas kopdarbs – Dokumentālists – pelna visaugstākās uzslavas.Pirmā reakcija ir šoks.

Pornogrāfiska filma, kurā vissīkākajās detaļās ar sadistisku baudkāri tiek izsmeķēta filmā iemūžināmās varones ķermeniskā - un ne tikai - eksistence, brutāli ielaužoties viņas eksistences teritorijā ar filmēšanas kameru - nu tak tīrā «izvarošana» ar tehnikas palīdzību! Nelietība un žurnālista ētikas pārkāpums (kinodokumentālisti taču bieži tiek uztverti kā tādi žurnaļugas, tikai rakstīkļa vai datora vietā tiem rokās kāds nebūt filmējamais daikts), kurā egocentriķis filmētājs rupji manipulē ar psihiski neadekvātu cilvēku, kuru daži uzskata par «tautas dziednieci» Intu, citi - par nojūgušos rupju veceni, kas krieviski lamājas kā vecs zaldāts - maukas, bļeģjas un citi pidori no Ķemeru Intas birst kā no pārpilnības raga. Vēl trakāk - viņa režisoram sadod pa purnu, uzliek stipru lāstu un paziņo, ka tas gada laikā miršot.

Kārtējā «nepatriotiskā» filma?

Varbūt tas ir raupjš sociāli determinētas personas portretējums - vientuļa veca sieviete dzīvo Ķemeru purva malā savu visnotaļ nožēlojamo (no daudzu normālpārtikušo pilsoņu ziloņkaula torņa pozīcijām veroties) dzīvi -, kurā tā arī īsti netop skaidrs «produkta» - filmas - lietderības koeficients jeb «mesidžs»: vai tā ir skaudra dokumentāla provokācija ar humānu mērķi - uzrunāt cilvēkus rūpīgāk ielūkoties līdzcilvēkos mums apkārt? Vai varbūt jautāt daudz radikālāk - vai tik Kultūrkapitāla fonda un Nacionālā kino centra atbalstītais divu autoru I. Zviedra un I. Kļavas kinodarbs Dokumentālists nav kārtējā «nepatriotiskā filma», kas pārāk dikti nomelno Latvijas saulaino tēlu un kā jau «īsts dokuments» to melnošanu paveic vēl spēcīgāk par jaudīgajām spēlfilmām Kolka Cool un Cilvēki tur, kopā ņemtām? Te nu man jāievelk dziļi elpa un jāsaka - stop. Attopies, muldoņa, un drusku padomā - kurš ar kuru dokfilmā manipulē? Un vispār - cik tad Dokumentālistā īsti ir to galveno varoņu? Inta un Ivars, jā, bet ir taču arī trešais. Trešais! Un tas nemaz nav «mistiskais» purvs, kura akaču rāvas indīgie garaiņi būtu nozombējuši katru, kas pagadās purva tuvumā, - vai gan citādi eksbaņķiera ekssieva Tatjana Kargina dēvētu Intu par «spēcīgu personību» un acīmredzami ļautos šīs dziednieces roku-ūdens-vārdu manipulācijām? To visu un daudz ko citu - jā, arī Intas vāji apslēpjamo dziļo vientulību, nepraktisko un «nesievišķīgo» sadzīvi, viņas slimības, cilvēka-ar-kuru-parunāties trūkumu un pat aktieriski (?) spožo «runāšanu balsīs» (brīžam filmā parādās jau patiesi fantasmagoriskas epizodes - kad savām acīm ieraugi, kā Intas miesā ieperinās kāds cits, piemēram, padomju cietuma svētīgo skolu izgājis rupeklis, kas savu māti vīrieša toņkārtā apsaukā par «lezbiešu padauzu») - fiksē kameras acs. Un kamera ir trešais dzīvais cilvēks, kurš piedalās filmas tapšanā valdonīgāk par jebkuru režisoru.

Nekāda «dokumentālā kino» nav

Protams, vienmēr paliek atvērts jautājums - ko «mēs» ar savu nofilmēto materiālu (informāciju) darām? Publiskojam? Mana visdziļākā pārliecība - vismaz attiecībā uz filmu Dokumentālists - ir pārliecinošs «jā». Jo gala rezultātā ir tapis satricinošs, lai arī nekomfortabls mākslas darbs ne tikai par kāda cilvēka dabu. Par mākslas darba tapšanas dabu. Un tas reizi par visām reizēm (varbūt tāpēc, ka tik demonstratīvi, nekaunīgi uzskatāmi?) parāda, ka nekāda «dokumentālā kino» nav. Ka nemitīgi notiek manipulācija ar tēliem, varoņiem, cilvēkiem, darbu autoriem - un šīs šķietami skaidrās «lomas» ik mirkli mainās. Paprovējiet saprast, kurš ar kuru manipulē - filmētāji ar savu kinopētījuma «dzīvnieku» vai varbūt taisi otrādi - «filmas varone» Inta ar «nabaga» dokumentālistiem? Kurš kuram diktē un uzstāda noteikumus? Cilvēks kameras priekšā vai cilvēks aiz tās? Jo vairāk tāpēc, ka Ivars Zviedris, režisors, kurš, tā kinoaprindās mēļo, burtiski kā magnēts pievelk visādus «jocīgos personāžus» un par tiem arī uzņemas lielu daļu cilvēciskās rūpes un atbildības (arī Intai viņš jau vairākus gadus pērk un ved produktus, šķūrē sniegu, gādā malku, tīra apkārtni…), savu kameru izmanto tikai (?) kā statisku fiksējamo agregātu, lai pats dotos kadrā, blakus Intai.

Kamera pati lemj, kas tai jāfilmē, - ja abi «aktieri» iziet ārpus kadra, mums paliek vien tukšs galds, pie kura ģimene nekad nesapulcēsies… Vai šādi - reizēm, kad «dziedniecei» melnais periods, viņa uzbrūk un lamā ne tikai Ivaru, viņas «vienīgo draugu» (citāts filmā, kad režisors pavēsta - viss, filma gatava, es pie tevis vairs nebraukšu), bet arī kamerai, salauž statīvu, un kamera invalīde skumji dodas uz mežu, lai tricelīgā formā (man taču kājas salauztas!) nofilmētu skaisto purva audzi. Filmā ir vairāki kadri kā dzejoļi - dabas gleznas, kuros, ticiet, cilvēks «kā tāds» ir visdisonējošākais, kaitinošākais, pretīgākais un stulbākais kadra kompozīcijas elements. XX gadsimta rītausmas pasaules pilsoņa - krievu kinoavangardista Dzigas Vertova - ģeniālajā filmā Cilvēks ar kameru tika uzrādītas kinematogrāfa kā «dzīvās acs» daudzās funkcijas - vērojošā, propagandējošā, manipulējošā, atsvešināti fiksējošā… tik daudzās sociālās un mākslinieciskās hipostāzes, kas dažam labam sociopolitiskajam fantastam ļāva terminēt kino kā «visietekmīgāko no mākslām».

Visi mēs it kā jau racionāli saprotam, ka kamera nespēj iemūžināt visu (un kas gan ir šis «viss»?), ka filma ir tikai fragments no kopējās eksistenciālās bildes, kas ik mirkli mūsu acu priekšā izverd miljoniem tēlu ar to drāmām, traģēdijām, farsiem, komēdijām - visu to notikumu jūkli, ko mēdz saukāt par dzīvi. Reizēm, bet reti kamerai izdodas noķert aiz astes arī mūsu dzīves neredzamās vai paradoksālās puses un šķautnes (montāžas spēks!). Dokumentālists tāpēc ir kā matrjoška - lellīte lellītē -, kurā viens saredzēs stāstu par divu cilvēku (Intas un Ivara) attiecībām ar trešo cilvēku (filmas kameru), cits - negodīgu filmas tapinātāju manipulāciju ar ekscentrisku personāžu (Intu), jo pēdējā taču tā īsti jau neapjēdz, kur iesaistījusies, - vismaz filmā Intai «uzņemties filmā» šķietas dīvaina rotaļa, un pret sevi viņa tiešām izturas kā pret aktrisi, jeb, kā pati saka - esmu vesela kā ērglis un ka došu tev ar lomiku (lauzni)! Visbeidzot - bet kādi mēs paši? Noskatīsimies šo provokatīvo «svešas dzīves fragmentu» un ņemsimies moralizēt, ko un kā drīkst filmēt? TV nozombētie realitātes šova dalībnieki mācīs, kā dzīvot Ivaram ar Intu un viņu kameru? Tomēr Intai ir taisnība - ganiņ, pūt stabulīti, prātiņ, nāc mājā! Es brīdī, kad «tērētā» Inta no savas pieticīgās balto ķieģeļu būdas - mājas - pakšiem izvelk apņurcītu akordeonu, uzkar to savos tuklajos kamiešos un laiž vaļā Ķemermiestiņā, nevarēju savaldīties un apraudājos. Vienā kadrā - visa dzīve: Ķemeru purva velns pūš stabulīti un sauc mūs pie prāta. Tad kurš ar kuru manipulē? Mākslā un vispār. Baidos, ka atbildi nezina ne pirmais, ne otrais, ne trešais, bet zina ceturtais. Tas, kurš mūs visus filmē.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja