Latviešu teātris jau otro reizi šajā sezonā netieši pievēršas sengrieķu mītam par Orfeju un Eiridīki. Teiksma par dievišķi talantīgo mūziķi Orfeju, kurš prot spēlēt tā, ka pat akmeņi raud klausoties, un nebaidās doties uz mirušo valstību, lai pārvestu no turienes savu mīļoto nimfu Eiridīki, ir gan Raiņa ideju drāmas Spēlēju, dancoju, gan amerikāņu autores Sāras Rūlas lugas Eiridīke pamatā. Šo lugu Dailes teātra Mazajā zālē fiziskā teātra estētikā iestudējusi horeogrāfe Anna Abalihina. Abus dramaturģiskos darbus vieno mītiskā sižeta caurviju pavediens un simboliskais raksturs, kā arī nejaušā atrašanās vienlaikus Latvijas Nacionālā un Dailes teātra repertuārā, bet šķir tieši gadsimts, uzrakstīšanas laika konteksts un autoru mākslinieciskais nolūks.
Varones izvēle
Mīti jau tieši tāpēc ir mīti, ka tie definē universālas un arhetipiskas pasaules kārtības un cilvēka pieredzes struktūras. Katrs jauns laikmets mītus lieto, meklējot mākslas valodu sava laika problēmām. Tāpēc, piemēram, XX gadsimta 40. gados, Eiropai saskaroties ar vairākiem totalitāriem režīmiem, ļoti populārs kļuva mīts par Antigoni – jaunu sievieti, kura pārliecības un sirdsapziņas vārdā nebaidās pateikt "nē" autoritāram valdniekam. Savu versiju par Antigoni Otrā pasaules kara iespaidā uzraksta gan francūzis Žans Anuijs, gan vācietis Bertolts Brehts.
Kaut kas līdzīgs XXI gadsimtā notiek ar Orfeja mītu. Sāras Rūlas versija 2003. gadā varētu būt pirmā, bet noteikti nav vienīgā, kas konceptuāli maina fokusu no ģeniālā mākslinieka vīrieša Orfeja uz sievietes – klusējošās Eiridīkes – balsi un uzdod jautājumu, vai viņa vispār vēlas sekot Orfejam. Principiāli balsi Eiridīkei piešķir arī izaicinošā austriešu rakstniece, Nobela prēmijas laureāte Elfrīde Jelineka (viņas darbi latviski joprojām ir tulkoti nepiedodami maz) savā lugā Ēnas (Eiridīke runā). Sākotnēji rakstīts kā monologs sievietes balsij konkrētam Klaudio Monteverdi operas Orfejs iestudējumam, 2013. gadā tas pārveidots par Jelinekas estētikai raksturīgo vienlaidus tekstvirsmu jeb teātra tekstu bez klasiskas lugas pazīmēm, ar kuru režisori var darīt jebko. Jelinekas Eiridīkei ir apnicis zvaigžņotais popstārs Orfejs, kuram nemitīgi seko sieviešu kārtas pielūdzēju bari. Viņa labprātīgi izvēlas atbrīvoties no dzīves objektificētā sievietes ķermenī un savu piespiedu eksistenci vīrieša ēnā pārvērš par apzinātu izvēli būt ēnai ēnu valstībā.
Sāras Rūlas versijā Eiridīke apzināti meklē saikni ar pagātni un mirušo tēvu, tāpēc viņai nonākšana mirušo pasaulē sniedz iespēju ieraudzīt kādu nezināmu savas personības daļu. Šī Eiridīke arī pati pasauc Orfeju, proti, panāk, ka viņš atskatās, līdz ar to nepārprotami izvēlas neatgriezties.
Annai Abalihinai (nav nekāda lingvistiska iemesla šo uzvārdu angliskot, kā tas darīts Dailes teātra publicitātes materiālos) šis ir pirmais režijas darbs Latvijā, bet kā kustību māksliniece viņa ir piedalījusies arī citu Dailes teātra izrāžu veidošanā – to vidū ir Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu, Krietnā puiša rituāla nokaušana u. c. Anna Abalihina ir Krievijas teātra vidē nozīmīga horeogrāfe, kura ir pametusi dzimteni tūlīt pēc kara sākuma un jau pusotru gadu strādā Latvijā. Intervijās māksliniece godīgi atzīst, ka latviski zina tikai "labdien" un "uz redzēšanos", par ilgtermiņa nākotnes plāniem nedomā un ir pateicīga Dailes teātrim par iespēju strādāt.
Nenoliedzami Anna Abalihina ir interesanta māksliniece, kura pārstāv laikmetīgajai skatuves mākslai raksturīgo profesiju robežu saplūšanu. Klasiskajā baletā, kā arī modernajā un laikmetīgajā dejā izglītojusies horeogrāfe, veidojusi izrādes gan sadarbībā ar starptautiski pazīstamiem režisoriem un balstoties literārā materiālā, gan kā suverēnus autordarbus. Tīmeklī var atrast Annas Abalihinas pirmskara izrāžu ierakstus, kuros redzams, kā horeogrāfe strādā arī kā režisore un zināmā mērā arī scenogrāfe, organizējot izpildītāju ķermeņus kā zīmes, līnijas un figūras izteiksmīgās mizanscēnās.
Morgs un atvilktnes
Arī Dailes teātrī sadarbība starp pašu režisori un horeogrāfi, aktieriem, scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Ievu Kauliņu, videomākslinieku Aleksandru Lobanovu, gaismu mākslinieci Māru Vaļikovu un komponistu Platonu Buraviciki veidojusies harmoniski, un izrāde Eiridīke ir stilistiski vienota. Melni balti pelēkas ainu maiņas ierāmētas nelielā skatuves kārbā, kas attālināta no skatītāja. Telpa neslēpti stilizē morgu, bet tikpat labi "atvilktnes", kas kā sava veida durvis savieno šo un to sauli, var uztvert arī kā tārpejas starp Eiridīkes apziņu un zemapziņu. Skulpturālas mizanscēnas, kuras būtu interesanti "protokolēt" – skatoties vairākkārt, detalizēti fiksēt, kāds katrā konkrētajā ainā ir aktieru ķermeņu savstarpējais novietojums citam pret citu vai pret skatuves telpu dzimumu lomu un sižeta diskursā.
Fiziski viss ansamblis darbojas pārliecinoši, bet intonatīvi tomēr atšķirīgi. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Eiridīke, Klāva Kristapa Košina Orfejs un Ginta Andžāna Tēvs eksistē nospriegotā, nopietnā psiholoģiskas drāmas modelī, kaut gan tam postmoderni fragmentētais, simboliskais lugas teksts dod vielu tikai daļēji. Savukārt Laura Dzelzīša Apakšzemes valdnieks un Vitas Vārpiņas Vecāmāte piešķir saviem tēliem viegli ironisku komentāru.
Paradoksālā kārtā izrādi būtu daudz interesantāk skatīties, ja teksta nebūtu, jo kustību valoda ir daudznozīmīga un izteiksmīga. Piemēram, motīvs par bizi kā saiti, kurā Orfejs zināmu laiku tur Eiridīki kā pavadā, bet kura primāri ir vajadzīga viņam pašam: "Tavi mati būs mans orķestris, un – es mīlu tevi." Eiridīkes mati (lasi – dvēsele) kā stīga, bez kuras neskan Orfeja mūzika, ir ļoti būtiska arī Raiņa Totam, savukārt režisors Regnārs Vaivars identisku vizuālo zīmi izmantoja savā izrādē Purva bridējs ugunī. Kristīne un Edgars Regnāra Vaivara versijā Kristīnes bizē faktiski pakārās abi.
Eiridīkē simboliska atbrīvošanās no bizes ir sievietes patības atgūšanas zīme. Neesmu gan droša, kā šajā sievietes pašnoteikšanās stāstā iekļaujas izrādes trīs "akmeņi", kas atkal ir akurāt trīs anonimizētas varones un aktrises: Ērika Eglija Grāvele, Milēna Miškēviča un Anete Krasovska.
Domāt ar ķermeni
Taču arī Sāras Rūlas lugu tikai lasīt ir interesantāk nekā skatīties izrādi. Autores valodas poētika Jāņa Elsberga tulkojumā ir ļoti izteiksmīga. Visprecīzāk to izrādē iemieso Platona Buravicka mūzika, kas skan visu laiku, un tajā tiešām var sadzirdēt Rūlas piedāvātās "dīvainās skaņas – ksilofonu, pūtēju orķestri, krišanas skaņas, reiboņa skaņas, elpošanas skaņas". Tas, ko aristoteliskas dramaturģijas kategorijās varētu uztvert kā remarkas, šeit skan kā komponista partitūras vadlīnijas: "Orfejs prāto, vai viens konkrēts nots augstums / varētu aizvest viņu uz apakš zemi. / Orfejs prāto, vai nots augstums, / kuru viņš meklē, / varētu atbilst skaņas augstumam, / ar kādu lietus lāse iesūcas zemē."
Patiesā aizrautība, ar kādu titullomas atveidotāja Ilze Ķuzule-Skrastiņa gan izrādes programmiņā, gan intervijā Kultūras Dienā stāsta par jauno pasauli, kas viņai atklājusies šīs izrādes veidošanas procesā, kaut ko liecina par kopējo Latvijas lielo, institucionālo teātru nevērību un bieži vien arī augstprātību pret šķietami marginālākām skatuves mākslas praksēm, ieskaitot laikmetīgo deju un fizisko teātri. Brīnišķīgi, ka Annai Abalihinai ir izdevies iedvesmot Dailes teātra aktierus jaunai pieredzei, bet, ja godīgi, Latvijā arī ir diezgan daudz laikmetīgās dejas mākslinieku, kuri spēj domāt ar ķermeni un panākt, lai to dara arī citi.
Eiridīke rada tādu pašu iespaidu kā Ildiko Gāšpāras veidotais Lilioms šajā pašā teātrī 2023. gada pavasarī – nevainojami uzkonstruēta, ļoti skaista bilde, kurā precīzā vizuālā un skaniskā zīmējumā fiziski labi izdreijāti ķermeņi izpilda noteiktus uzdevumus. Tas ir neapšaubāmi profesionāli. Mīlestību vai kaislību gan te meklēt nevajag. Kā saka Eiridīke lugā: "Kā gan var domāt par mūziku? Tu to vai nu dzirdi, vai ne."
EIRIDĪKE
Dailes teātra Mazajā zālē 9., 23.I, 27.II, 14.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 30