Amerikāņu dramaturģijas klasiķa Edvarda Olbija slavenākā luga ar biežāk lietoto lokalizēto nosaukumu Kam no Vulfa (Vilka) kundzes bail? (1962) Latvijas teātru repertuārā atgriežas arvien no jauna ar apskaužamu regularitāti. Un nav jau arī brīnums. Nežēlīgā, gandrīz mežonīgā dzimumu kauja, ko, iznīcinot ne tikai sevi un otru, bet paraujot līdzi arī vēl divus citus cilvēkus, vienas nakts garumā izcīna pusmūža laulātais pāris Marta un Džordžs, piedāvā plašas amplitūdas lomas aktieriem un daudzu interpretāciju ceļus režisoram.
Triju cēlienu garumā Olbija varoņi grūž cits citu arvien dziļākā ellē, neļaujot cerēt, ka beigās no tās izdosies izrāpties. Skatītājiem – noteikti arī aktieriem – šī luga garantē grūtu un garu vakaru, bet radošas veiksmes gadījumā – arī ļoti bagātinošu emocionālo un intelektuālo pieredzi. To, ko var dabūt tikai labā psiholoģiskajā teātrī, – dzīvā klātbūtnes procesā dzimstošu ļoti pretrunīgu un faktiski arī noslēpumainu attiecību stāstu un cilvēkus, kuriem just līdzi, pret kuriem just riebumu, kurus žēlot vai nožēlot. Tā kā jaunākā šīs lugas iestudējuma garums (trīs ar pusi stundas) Valmieras teātrī tomēr var šķist biedējošs, tā raksturojumu gribas sākt ar to, ar ko citkārt varētu beigt, – režisores Ineses Mičules izrāde Kam bail no Virdžīnijas Vulfas? ir kvalitatīvs, nozīmīgs un aizraujošs mākslas darbs, ko noteikti ir vērts piedzīvot.
60. gadi kino un modē
Inese Mičule pie pagājušā gadsimta vidus lielajām amerikāņu lugām neķeras pirmo reizi. Līdzšinējā režisores pieeja, piemēram, Tenesija Viljamsa lugām – Ilgu tramvajs Jaunajā Rīgas teātrī (2013) un Kaķis uz nokaitēta skārda jumta Valmierā (2017) –, ir bijusi konsekventi tradicionāla. Detalizēts lugas tuvlasījums, sekojot dramaturga burtam un garam gan attiecībā uz darbības laiktelpu, gan varoņiem un ne bez iemesla paļaujoties uz to, ka lugā jau viss ir pateikts, tikai jāpalīdz tam iemiesoties. Ne vienmēr ar to pietiek, bet ar konkrētajām Viljamsa lugām tiešām Inesei Mičulei izdevies satikties pēc jēgas un būtības, un to galvenās varones kļuvušas par nozīmīgiem darbiem aktrišu Elitas Kļaviņas un Ievas Puķes biogrāfijā. Jaunajā Valmieras izrādē tas pats pilnā mērā noticis ar Elīnu Vāni un Mārtiņu Liepu.
Vizuāli Valmieras teātra izrāde ir veltījums Olbija lugas uzrakstīšanas un darbības laikam – XX gadsimta 60. gadiem kino un modē. Mārtiņa Vilkārša radītā un Gata Priednieka-Melnača izgaismotā melndzeltenā telpa ir ļoti izteiksmīga un rada vismaz divu veidu asociācijas. Tiešā nozīmē tas ir izolēts pagrabstāva dzīvoklis bez logiem, droši vien uztverams arī kā varoņu zemapziņas analogs, kurā palikušas tikai trīs lietas – savandīta gulta, kurā bez šķirošanas sakrīt cilvēku ķermeņi, drēbes un somas, liels vēja zvans, kura ieskanēšanās ik pa brīdim atgādina par kādu realitāti "tur, ārā", un pudelēm piekrauts bāriņš šim nolūkam pielāgotā skapītī. Tomēr tikpat labi šī telpa ir kinokameras raidīta, spilgti dzeltena gaismas stara no tumsas izrauts laukums melnā filmēšanas paviljonā.
Uz kino kā atslēgas tēlu neslēpti norāda gan gultas galvgalī stāvošā nelielā kinokamera, kas katra cēliena beigās ierūcas klusinātā filmēšanas režīmā, gan galvenās varones izskats. Elīnas Vānes Martas blondā parūka un izaicinošais seksapīls Annas Heinrihsones veidotajos kostīmos un aksesuāros liek domāt par Kimu Novaku, Lanu Tērneri, Džūliju Kristi un citām 50.–70. gadu Holivudas ekrāna skaistulēm. Acīmredzot no tā paša laika un estētikas Ineses Mičules izrādē ienākusi arī dekoratīvā cigarešu lietošana – Marta tās nemitīgi gleznaini virpina pirkstos un zobos, bet reāli neaizsmēķē.
Vienas nakts kauja
Novērtējot vizuālo kodu konceptuālismu un domu par visu notiekošo kā apzinātu spēli, tomēr rodas arī zināma pretruna. Valmieras teātra Apaļās zāles ciešais tuvplāns pieprasa konkrētību, precizitāti un detaļu ticamību, kas arī pilnā mērā bez atsvešinājuma realizējas aktierspēlē, un šādā kontekstā parūkas un cigaretes izskatās pēc nevajadzīga teatrālisma.
Tiesa, vienā lomā tieši šis dīvainais teatralitātes un tuvplāna savienojums realizējies pārsteidzošā rezultātā, proti, Ievas Esteres Barkānes Zaķis ir tāda kā salietojusies Tvigija ar melnu zēngalviņu, lielām lelles acīm, mini zvaniņkleitiņā ar garām zeķēm. Atļaušos apgalvot, ka šī ir interesantākā un konsekventākā konkrētās lomas interpretācija jauno laiku Latvijas teātrī. Jaunā aktrise varones psihofizikā savieno savstarpēji izslēdzošas izpausmes: brīžiem viņa runā mākslīgi zemā balsī, brīžiem spiedz, enerģijas uzplūdi mijas ar nelabuma ģīboņiem, tāpat kā vēlme pēc bērna un vienlaikus riebums no domas par to. Lelle, kas pati sevi uzvilkusi un vairs nevar apstāties.
Drusku apmaldījies redzētās izrādes vakarā izskatījās Krišjānis Strods Nika lomā. Zināms biklums un apjukums gan šim varonim piestāv, jo Niks neplānoti nonāk futbolbumbas pozīcijā Martas un Džordža fināla mačā. Tomēr skaidrāki režisores uzdevumi un paša aktiera atbildes ļoti noderētu – un, cerams, nāks līdz ar iespēlēšanos – kaut vai par to, ko pats Niks no šīs vienas nakts kaujas grib un ko reāli iegūst, kurā brīdī viņš ļaujas vai iesaistās apzināti un kad kļūst par upuri.
Fascinējoša lauvene
Tomēr izrādes galveno teritoriju ar vērienu un absolūti pārliecinoši sadala Elīnas Vānes Marta un Mārtiņa Liepas Džordžs. Līdzvērtīga partnerība, precīzas reakcijas, katram sava iekšējās darbības līnija un vienlaikus kopējs stāsts. Sen nav gadījies redzēt tik… neprotu atrast vārdu… intensīvu (laikam) izrādi. Nevis juteklisku (neliekas, ka šo Martu un Džordžu vēl saista seksuālas attiecības, neskatoties uz savandīto gultu), bet tieši intensīvu – kad šķiet, ka gaiss aktieru un skatītāju kopīgajā telpā gandrīz burtiski kļūst biezs no tā, ar kādu enerģiju viens otru sit abi aktieri. Brīžiem liekas, ka telpa viņiem abiem ir par šauru. Tieši tāda ir viņu pašradītā realitāte – krātiņš, kas domāts savstarpējai vajāšanai.
Elīnas Vānes Marta ir fascinējoša lauvene. Aktrise nebaidās no ļoti spilgtām krāsām – ķermeņa valoda, iespējams, ar kustību konsultantes Alises Putniņas atbalstu, ir vulgāri uzbrūkoša un pat kaut kādā ziņā primitīva. Niku un Zaķi tādā veidā šai Martai izdodas piebeigt, bet uz Mārtiņa Liepas Džordžu tas vispār neiedarbojas. Jo vairāk Marta ālējas, jo rezignētāks kļūst Džordžs un tukšāka Marta pati. Elīna Vāne lieliski realizē to galējā izmisuma stāvokli, kas līdzinās amoka skrējienam, – tikai uz priekšu, iznīcinot visu, kas ceļā, tikai neapstāties, tikai neapstāties, tikai neapstāties…
Mārtiņa Liepas Džordžs toties ir šķietami mierīgs, noguris, zināmā mērā izdedzis jau izrādes sākumā. Patiesībā viņš diezgan ilgi īsti Martai pretī "nesit", tikai pēc inerces drusku aizsargājas. Tāpēc vēl jo interesantāk ir vērot, kā šajā Džordžā līdz ar kārtējo pazemojumu pamazām atgriežas spēks un, novests līdz kritiskajam punktam, spēj sist arī viņš. Drusku paspēlējies ar abiem jauniešiem, Džordžs tos ātri novāc no ceļa un kļūst nenovēršami bīstams.
Kopumā Ineses Mičules, Elīnas Vānes un Mārtiņa Liepas versijā Martas un Džordža attiecību priekšplānā gan mazliet negaidīti izvirzās sociālās hierarhijas līnija. Proti, Džordža kā profesora un intelektuāļa pašcieņu Valmieras izrādē visvairāk grauj sievas nemitīgie pārmetumi par viņa profesionālo mazspēju. Nenoliedzami Olbija lugā šis motīvs ir būtisks, kaut pēdējo gadu interpretācijās biežāk akcentēts Martas un Džordža iedomātā dēla stāsts. Tieši tāpēc jau šie lielie stāsti ir tik lieli, ka spēlējami gana dažādi.
KAM BAIL NO VIRDŽĪNIJAS VULFAS?
Valmieras teātrī 24., 25.III plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18