Ir 4741. gads, tiesa, uzmanību: laika skaitīšana notiek pēc ķīniešu kalendāra. Eiropu vidusdaļā atkal pārdala mūris, kura vienā pusē ir izkurtējusī, perversā Rietumu pasaule, savukārt otrā plešas Krievijas-Ķīnas valdījumi – esamība, kurā viss norit kontrolēti un pareizi. Jau dzirdu lasītāju nopūšamies: atkal tā fantastika, tāltālās galaktikas un neiespējamie izgudrojumi. Patiesībā laika lēciens mūs aiznes tik vien kā aptuveni četrdesmit gadu tālā nākotnē no pašreizējā brīža, un par to, vai baltkrievu rakstnieka Viktara Marcinoviča romāns Mova ir vai nav fantastika, var strīdēties, jo aina, kādu paver grāmatas lappuses, tuvojas īstenībai ar patiesi starpgalaktisku ātrumu.
Eiforijas sasniegšana
Uz grāmatas vāka pēc nosaukuma visu valodu izdevumos ievietoti divi ķīniešu hieroglifi, kuru nozīme tekstā atšifrēta kā "tinte" un "dakstiņš", taču izruna kopā veido vārdu "mova", kas tulkojumā no baltkrievu valodas nozīmē "valoda". Taču baltkrievu mēle Marcinoviča aprakstītajā realitātē vairs nav saziņas līdzeklis. Baltkrievijas vārds no kartes ir dzēsts, Minskas ielās neredz nosaukumus šajā valodā, cilvēki jau sen ir aizmirsuši, ka tāda vispār reiz eksistējusi. Tagad mova ir "nesubstanciāla" psihotropā narkotika, ko slepeni ieved no rietumpasaules, precīzāk – Polijas, un nelegāli tirgo dažiem atkarīgajiem – uz vietām, kur tā pieejama, kā slepens kods norāda šķietami nejauši uz sienas uzvilkts minēto hieroglifu pāris. Par movas pārvadāšanu, tirdzniecību un lietošanu draud visbargākie sodi, tās izplatību stingri kontrolē vietējā ķīniešu mafija, valsts institūcijas nenogurstoši dzen pēdas vainīgajiem, un tomēr movas lietotāji turpina nāvējošās atkarības ciklu.
Kā iespējams lietot valodu kā narkotiku? Vai to smēķē, šņauc, ieelpo, injicē? Nē, ir ļaunāk. To lasa. Lasa sīkus, drukā saglabājušos vai rokrakstā pārrakstītus senu baltkrievu autoru tekstu fragmentus, un šādi spēcīgā viela, neskarot lietotāja kuņģi, plaušas un asinsriti, uzreiz nonāk psihē un rada neatgriezeniskas pārmaiņas. Katru movas fragmentu eiforijas sasniegšanai iespējams izmantot tikai vienreiz, un tā iedarbojas tikai uz baltkrieviem. Izraisītā atkarība nav ārstējama, jo prasa aizvien jaunus tekstus. Klīst baumas, ka kaut kur sazin kādu miljardieru īpašumā esot pat viena vai vairākas drukātas grāmatas movā. Skaidrs, ka tā ir leģenda – ja tā būtu, tas nozīmētu, ka movai kādreiz ir bijis pavisam legāls statuss! Bet tas taču nav iespējams.
Brīdinājuma romāns
Šādu grotesku ainu paver romāna Mova sākums, kurā uzreiz tiekam iepazīstināti ar diviem vēstītājiem. Dīleris ar nevainīgu teicamnieka seju un "zilām actiņām" ieved nelegālo vielu valstī, bet pats nelieto, jo nav jau tik traks. Savukārt Džankijs, dīkdienīgs intelektuālis, lieto, turklāt izsmalcināti. Kādā brīdī viņu ceļi krustosies, taču arī viņi šajā stāstā būs tikai bandinieki. Ne jau tikai narkotirgoņi un atkarīgie dzen pēdas movai – to dara arī citi ar gluži atšķirīgiem nolūkiem.
Izcilā tulkotāja Māra Poļakova grāmatas tekstā ar nolūku atstājusi visus "movas" paraugus neskartus, lai lasītājs pats varētu pārliecināties par to ietekmi. Tie ir īsāki un garāki fragmenti no klasiskiem baltkrievu (arī ukraiņu) autoru tekstiem, kas caurvij stāstu par nācijas iznīcību. Bez savas valodas neviens no romāna personāžiem vairs neapzinās sevi kā baltkrievu, pats šīs tautības jēdziens ir izzudis. Valodas bagātība, kas ietverta prozas un dzejas tekstos, gan rada lietotājos "narkotisko eiforiju", proti, uzbur teju taktilas vīzijas un rada nesavaldāmus domu un emociju virpuļus, bet pat rūdītākie "džankiji" bieži nespēj atcerēties, ko nozīmē liela daļa tekstos minēto reāliju. Latviešu izdevuma lasītājs var izvēlēties: papūlēties kaut daļēji izlasīt itin kā tāli, svešādi pazīstamā valodā rakstīto vai uzreiz šķirt grāmatu uz beigām, kur ar tulkotājas gādību ievietoti ne tikai tekstu fragmentu tulkojumi, bet arī detalizēta informācija par to autoru biogrāfiju.
Jā, Mova būtībā izmanto līdzīgu konceptu kā Bredberija 451 grāds pēc Fārenheita, savukārt sižetiskie dubultspēles pavērsieni atsauc atmiņā Orvela 1984, taču šie salīdzinājumi tikai apliecina, ka "brīdinājuma romānu" laiks nav palicis pagātnē, tieši otrādi – patlaban tie ir aktuālāki nekā jebkad, vēl un vēlreiz apstiprinot, ka apokalipse nepienāk ar pēkšņu globālu katastrofu, bet ar parastā ikdienas pilsoņa nepretošanos ļaunumam jeb, kā to precīzi formulējis Tomass Stērns Eliots, "šādi pienāk pasaules gals – / ne ar blīkšķi, bet ar smilkstu". Zīmīgi, ka neviens no pieminētajiem darbiem, ieskaitot Movu, ne tuvu neatgādina garlaicīgi moralizējošu alegoriju – šķiet, pati dzīve piespiedusi autorus antiutopijas allaž veidot tieši kā trillerus.
Trīskāršas medības
Arī Viktars Marcinovičs savu darbu nodēvējis par literāru trilleri. Tekstā notiek trīskāršas medības: Dīleris meklē lietotājus, Džankijs meklē movu, un kādubrīd sākas medības pēc vārda – kāda aizmirsta vārda Šekspīra sonetu baltkrievu tulkojumā, pēc vārda, kas nozīmē "mīlestība". Šajā spraigajā, dziļi simboliskajā meklējumā krīt maskas, mainās akcenti, atklājas sazvērestības – lasītāja acu priekšā tiek minēts nācijas identitātes kods, kura pirmā un galvenā atslēga ir valoda. Un tieši šī nemateriālā, trauslā, pārvērtībām pakļautā "psihotropā narkotika" ir tā, kuru atņemot viss pārējais izzūd pat bez aplenkumiem, droniem un iekarotājarmijas.
"Es rakstīju šo grāmatu kā brīdinājumu," intervijā Ādama Mickeviča institūta izdevumam culture.pl atzīst Viktars Marcinovičs. "Man šķiet, pastāv liela iespēja, ka piecdesmit gadu laikā mūsu valoda var izzust. Var izzust visa valsts. Daudzi baltkrievi simpatizē Putinam. Krievu pasaules (russkij mir) ideja tiem šķiet ļoti pievilcīga – viņi klausās krievu radio, skatās krievu televīziju un izjūt sevi kā daļu no tās. (..) Savā ziņā pati mūsu vēsturiskā eksistence ir kļūda – mēs atguvām savu neatkarību 1991. gadā, par to necīnoties. Mums to uzdāvināja. Un kā visu, par ko nav dārgi samaksāts, to ir viegli pazaudēt." Interesanti, ka autora otrs romāns Aukstā paradīze vēsta par cilvēku, kurš apgūst baltkrievu valodu, un to rakstīšanas laikā dara arī pats autors, kura pirmā valoda ir krievu, tādējādi varoņa kļūdas ir arī paša autora kļūdas. Savā ziņā šis darbs un Mova, kas stāsta par valodas izzušanu, veido tēzi un antitēzi – to apstiprina Movas satriecošais noslēgums, kuru negribas atklāt.
Movas pirmpublikācija 2014. gadā Baltkrievijā, kas, kā jau teikts, ar starpgalaktisku ātrumu tuvojas grāmatā aprakstītās iztēles pasaules īstenošanai, bija līdzvērtīga sprādzienam. Cilvēki ne tikai lasīja – viņi arī iedzīvināja autora aprakstīto realitāti, apzīmējot māju sienas ar "movas" hieroglifu grafiti, un ietetovēja tos uz sava ķermeņa kā slepenu signālu līdzīgi domājošajiem. Baltkrievu lasītāji grāmatas apskatos atzina, ka uzzinājuši ne tikai agrāk nepazīstamus baltkrievu rakstniekus, bet arī paši savas pusaizmirstās valodas vārdus. Abi apgādi, kas izdeva Movu, jau tikuši likvidēti, tirāžas izpārdotas, bet grāmatas autors joprojām dzīvo Minskā un viņa romāns Latvijas grāmatnīcu plauktos stāv kā brīdinājums.
Noslēgumā gribu jau iepriekš atvainoties visiem, kurus aizskar nenormatīva leksika, bet konspektu par visu iepriekšteikto sen ir uzrakstījis dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš: "Bez savas valodas tu esi sūds."