Dažas dienas pirms 20. maijā Minhenē notikušās Toskas pirmizrādes jautāju iestudējuma scenogrāfei un kostīmu māksliniecei Monikai Pormalei, vai tā ir taisnība, ka uz skatuves varēsim satikt Mariju Kallasu un Pjēru Paolo Pazolīni. "Šajā izrādē mēs varam satikt Kallasu un Pazolīni, bet varam arī nesatikt. Mēs neveidojām kopijas – tas nav iespējams, un tas arī nav vajadzīgs," viņa atbildēja. Dziedātāja Marija Kallasa un režisors Pjērs Paolo Pazolīni ir Toskas jauniestudējuma galveno varoņu prototipi. Florija Toska ir operas dīva, Mario Kavaradosi ir mākslinieks, kuram ir konflikts ar varu. "Kallasa ir redzama Pazolīni filmā Mēdeja, un viņiem bija kaislīgs un intensīvs kopā būšanas periods," atgādina Monika Pormale.
Perversijas villā
Jaunās izrādes Toska apmeklētājs Bavārijas Valsts operā Minhenē nonāk ne tikai Džakomo Pučīni, bet arī Pjēra Paolo Pazolīni, kino un vizuālās mākslas pasaulē. Ungāru režisors Kornēls Mundruco, ar kuru drāmas un mūzikas teātrī jau ilgstoši sadarbojas Monika Pormale, nekad nav slēpis, ka viņa galvenā profesionālā kaislība ir kino, – šajā iestudējumā viņš to arī apliecina. Kornēls Mundruco ir uzņēmis vairākas augsti novērtētas filmas, kas godalgotas prestižos kinofestivālos. Vasarā ASV viņš veidos savu nākamo filmu ar amerikāņu aktrisi Eimiju Adamsu galvenajā lomā.
Kornēla Mundruco Toskas radošajā komandā ir arī gaismu māksliniece Felisa Rosa, videomākslinieks Rūdolfs Baltiņš un dramaturgi Kata Vēbere un Malte Krastings. "Mūsu iestudējums ir pārlaicīgs. Ja arī kāds skatītājs neko nezina par Pazolīni, viņu joprojām gaida baudāms vakars. Pirms izrādes apmeklējuma nav nepieciešams iedziļināties Pazolīni biogrāfijā," apgalvo Kornēls Mundruco. Tomēr iedziļināšanās un priekšzināšanas palīdzēs novērtēt izrādes asociāciju un atsauču slāņus – jau sākot ar pašu pirmo ainu, kas uz skatuves tiek izspēlēta klusumā.
Pučīni vēl nav klāt, bet Pazolīni jau ir šeit. Mēs vērojam darbību filmēšanas laukumā: Pazolīni uzņem savu radikālo, šokējošo, visu iespējamo un, šķiet, arī neiespējamo perversiju caurstrāvoto filmu Salo jeb 120 Sodomas dienas. Tie, kas to ir redzējuši, uzreiz atpazīs gan darbības vidi – greznas villas interjeru –, gan ainu, kura šajā konkrētajā brīdī tiek filmēta. Uz Minhenes teātra skatuves šī kinovēstures epizode ir restaurēta ļoti precīzi. Toskas pirmais cēliens Kornēla Mundruco versijā risinās filmēšanas laukumā, kas nepieciešamības gadījumā var pārvērsties arī par baznīcu, kura minēta operas libretā. Uzņemšanas laukums ir elastīga maģijas telpa, kas var zibenīgi mainīties un nospēlēt jebko.
Salo ir pēdējā Pazolīni filma, kas tapusi 1975. gadā (tātad Toskas sižets šajā interpretācijā risinās 70. gadu vidū) un ataino Itālijas fašisma pēdējās dienas. Tajā pašā gadā režisors tika nogalināts. Par filmu Salo spilgti ir izteicies provokatīvais franču režisors Gaspārs Noē: "Mana mamma uzskatīja par nepieciešamu aizvest mani noskatīties filmu Salo manas astoņpadsmitās dzimšanas dienas priekšvakarā. Es biju pietiekami vecs, lai uzzinātu, kas ir spīdzināšana, mokas un cilvēku kā nežēlīgu reptiļu attiecību daba."
Pretrunu dinamisms
Kornēls Mundruco atzīstas, ka Pazolīni ir viens no viņa iecienītākajiem režisoriem. "Viņš ir pēdējais mākslinieks, kurš sevī apvieno pretrunas. Pazolīni ir marksists un katolis, viņš ir gejs un mīl Mariju Kallasu. Pēc viņa filmu Māte Roma un Teorēma noskatīšanās sapratu, ka vēlos kļūt par režisoru, jo jutu: ja kino var būt šāds, es gribu ar to nodarboties!" sarunā ar KDi uzsver Kornēls Mundruco. Viņa piedāvātais Toskas lasījums nav tuvs visiem, un 20. maija vakarā Bavārijas Valsts operas mājvietā – Minhenes Nacionālajā teātrī – režisora komandas virzienā tika raidīti arī neapmierinājuma svilpieni un kliedzieni "bū!". Taču liela daļa skatītāju bija režisora pusē, piemēram, mans blakussēdētājs, Bavārijas Valsts operas pirmizrāžu abonementa īpašnieks, priecājās par jaunās Toskas kolorītu un dinamismu, kas krasi atšķiras no iepriekšējā šeit redzētā, industriāli drūmā, lakoniski atsvešinātā Toskas iestudējuma, ko radījusi leģendāro mākslinieku – režisora Lika Bondī, scenogrāfa Rišāra Peduci un kostīmu mākslinieces Milēnas Kanonero – apvienība.
Operu apmeklē inteliģenta publika, kura spēj nolasīt Kornēla Mundruco vēstījumu un atminēt kultūrvēsturiskās mīklas. Starpbrīdī dzirdēju arī šādu sarunu: "Šis ir ideāls iestudējums Bavārijai – Pazolīni, fašisms, Salo! Viss ir tik gudri izdomāts, rūpīgi izpētīts un nevainojami īstenots!" – "Bet tik un tā tas ir pārāk klasisks iestudējums!" Vēlāk šajā dialogā iesaistītie iedziļinājās detaļu apspriešanā un akcentēja faktu, ka Toskas un Kavaradosi tikšanās pirmajā cēlienā ir nevis privāts mirklis baznīcā, bet gan randiņš publiskā vidē – filmēšanas laukumā.
Tikai viens grēks
Par vienu no saviem uzdevumiem režisors Kornēls Mundruco uzskata jaunas auditorijas piesaisti operai: "Ir svarīgi nepalikt tikai jau esošās operas publikas uzmanības lokā. Ja izdodas uzrunāt jaunu auditoriju – dažiem maniem darbiem ir bijusi šāda veiksme –, tas ir uzmundrinoši. Jauna auditorija atklāj un saprot, kas šajā žanrā ir tik skaists un fantastisks. Opera ir tikpat labi strukturēta kā arhitektūra un tikpat brīva kā mūzika."
"Pučīni Toska ir aktuālāka nekā jebkad. Pašlaik notiek cīņa ne tikai par reālām teritorijām, bet arī par intelektuālām sfērām, tāpēc ir gandrīz neiespējami saglabāt brīvu un neatkarīgu nostāju. Toskai – režīma iecienītai dziedātājai – ir tikai viens grēks: viņa ir iemīlējusies māksliniekā, kurš iemieso brīvo garu. Avangarda gleznotājs Kavaradosi ir režīma pretinieks. Toska ir stāsts par konfliktu starp valsti un mākslu. Toskas pašnāvība finālā simbolizē mākslas brīvības neiespējamību, bet paradoksālā kārtā viņas rīcība ir iedrošinājums cīnīties par šo brīvību," norāda Kornēls Mundruco.
"Spiediens uz mākslas brīvību visur ir arvien lielāks, it īpaši valstī, no kuras es nāku, lai gan Ungārija nav pats ekstrēmākais piemērs. Mākslinieki jūt šo spiedienu, un tas ir lielisks rāmis mīlas stāstam – vienam no visskaistākajiem, kāds jebkad ir uzrakstīts. Taču es nevēlos pārspīlēt Pučīni darba politiskos aspektus. Viktorjēna Sardū luga, kas ir libreta pamatā, ir daudz politiskāka par operu," piebilst režisors.
Kornēls Mundruco skaidro, ka Pazolīni filmas ir revolucionāras, jo ir vērstas pret apspiestības sistēmām, ko rada valsts. "Tāda ir šīs mākslas būtība. Avangards rodas tad, kad sistēma, kurai tas pretojas, ir ļoti stingra. Ja tā nav stingra, avangarda nav. Tā ir bijis vienmēr: visradikālākā māksla dzimst diktatūras apstākļos, jo ir sajūta, ka nav nākotnes, nav perspektīvas. Tāds ir Kavaradosi liktenis operā, taču arī Toskai nav nākotnes un Skarpijam nav nākotnes. Šādi politiskie apstākļi ir laba augsne drāmai," saka Kornēls Mundruco.
Toskas lomā itāļu soprāns Eleonora Burato ir silta un temperamentīga. Foto – Vilfrīds Hesls
"Toskai ir jābūt ticamam tēlam. Viņa ir diža zvaigzne, varas lutināta. Toskai ir tāds statuss, ka viņa var atļauties to izmantot. Taču viņa redz, ko var izdarīt brīvi mākslinieki, mazas mākslinieku grupas, neatkarīgās mākslas pārstāvji, un viņa tos apskauž. Viņa arī vēlas būt šāda māksliniece. Viņu iedvesmo un uzlādē Kavaradosi brīvības gars. Viņu vilina brīvība, ko spēj sniegt māksla. Viņa ir moderna, spēcīga sieviete un visus lēmumus pieņem pati. Toska nepieder nevienam vīrietim, viņa var atļauties būt smieklīga, viņai ir savi joki, kas ir jaušami šajā stāstā," savās pārdomās dalās režisors.
Vardarbības anatomija
Izrādes lielā veiksme ir itāļu diriģenta Andreas Batistoni un solistu trijotnes sniegums. Diviem dziedātājiem šī ir debija Toskā: titullomu pirmo reizi atveido itāļu soprāns Eleonora Burato, Kavaradosi – amerikāņu tenors Čārlzs Kastronovo. Despotisko varas pārstāvi policijas priekšnieku Skarpiju tēlo izcilais franču baritons Ludoviks Tezjē. Viņa dziedātais Te Deum pirmajā cēlienā ir neaizmirstams, Ludovika Tezjē balsī ir kaisles, šausmu un jutekliskuma krāsas.
Despotisko varas pārstāvi policijas priekšnieku Skarpiju tēlo izcilais franču baritons Ludoviks Tezjē. Foto – Vilfrīds Hesls
Toskas lomā Eleonora Burato ir silta un temperamentīga – ir patīkami šajā partijā dzirdēt itāļu prīmu, kuras aktierspēle un teksta pasniegšanas veids ir dabisks un emocionāli tiešs, tāpēc ir saprotama katra viņas replika, reakcija, kustība un dvēseles kliedziens. Toskas tēls ir Marijas Kallasas iedvesmots, taču Eleonora Burato nemēģina atdarināt leģendu, drīzāk viņa patur prātā to, ko Kallasa ir darījusi, un ņem vērā svarīgāko dīvas mācību – uz skatuves vienmēr būt uzticīgai savai varonei, būt pašai un patiesai. Čārlzs Kastronovo ir plastisks un lirisks Kavaradosi/Pazolīni, šajā tēlā viņš atgādina arī pašu Kornēlu Mundruco. Dziedātāja spēlētais varonis ir ne tikai kinorežisors, bet arī performances mākslinieks. Izrādē līdzās kino citātiem ir arī vizuālās mākslas injekcijas, kas palīdz izprast vardarbības dabu, kas ir klātesoša Toskā. Daži Kavaradosi darbi, kuru veidošanā tiek iesaistīti kailu modeļu ķermeņi, atsauc atmiņā Īva Kleina gleznojumus.
Amerikāņu tenora Čārlza Kastronovo spēlētais Kavaradosi ir ne tikai kinorežisors, bet arī performances mākslinieks. Foto – Vilfrīds Hesls
Kavaradosi/Pazolīni kinomāksla ir tik radikāla un izaicinoša, ka Skarpija brutāli iejaucas Salo filmēšanas procesā un pārtrauc to, sarīkojot slaktiņu pirmā cēliena finālā. "Toska ir drūms trilleris, kurā valda apspiestība un vardarbība. Mani nodarbināja jautājums: redzot asinis un vardarbības izpausmes vizuālās mākslas darbā, piemēram, ja runājam par Vīnes akcionismu un Hermani Niču, mēs jūtamies neērti. Taču Toskas izrādē mēs parasti tā nejūtamies. Mēs vienkārši pasakām sev: tāds ir šis stāsts, varone nogalina vīrieti – to var pieņemt un saprast. Es vēlos atgriezt šajā darbā senatnīgo, gandrīz dzīvniecisko spēku. Neesmu mēģinājis padarīt ainas vardarbīgākas, bet gan ieplūdināt tajās vizuālo mākslu," savu pieeju raksturo Kornēls Mundruco.
Asiņains ir gan otrais cēliens Farnēzes pilī (tas iestudēts visai klasiski, pat apzināti vecmodīgi, ar dažiem humorpilniem un satīriskiem skatiem), gan trešais cēliens, kura darbība šajā izrādē risinās nevis libretā norādītajā Eņģeļa cietoksnī, bet gan atmiņu un sapņu pasaulē – tajā pašā villā Gardas ezera krastā, kur pirmajā cēlienā tika uzņemtas filmas Salo epizodes. Asins šļakatas izrādē patiešām izskatās līdzīgas Hermaņa Niča performancēs tapušajiem gleznojumiem.
Un zvaigznes spīd
Lai nodziedātu savu otrā cēliena āriju Vissi d’arte, Toska izkāpj no "kadra" – Farnēzes pils greznā interjera – un pienāk tuvu skatuves malai, it kā pietuvojoties realitātei kā nesasniedzamam sapnim. Skarpija viņu vēro kā filmu. Kino maģija piepilda skatuvi arī trešajā cēlienā, skanot Kavaradosi romantiskajam hitam E lucevan le stelle, – apzinoties nāves tuvošanos, mākslinieks izvelk kinoprojektorus, un skatuvi pārklāj projekcijas no Pazolīni filmām Māte Roma (1962), Teorēma (1968) un Mēdeja (1969). Tas ir skaists un aizkustinošs videomākslinieka Rūdolfa Baltiņa darbs. Kavaradosi/Pazolīni acu priekšā paiet visa viņa dzīve, uz režisoru atvadoties skatās viņa aktrises Anna Manjāni un Marija Kallasa. "Un zvaigznes spīdēja, zeme smaržoja, dārza durvis čīkstēja, un solis skāra smiltis," viņām dzied Kavaradosi. Šajā mirklī izrādē ideāli saslēdzas mūzika, teātris, kino, fantāzija un realitāte.
Pēc pirmizrādes sērijas, kas noslēgsies 9. jūnijā, Toska atgriezīsies uz skatuves jūlija beigās Minhenes Operas festivālā – Kavaradosi partiju dziedās vācu tenors Jonass Kaufmanis. 27. jūlijā Toska tiešraidē tiks demonstrēta Bavārijas Valsts operas digitālajā platformā staatsoper.tv (bez maksas). Intriģējošs un ļoti atšķirīgs solistu ansamblis Toskā Minhenē ir gaidāms 2024./2025. gada sākumā – septembrī un oktobrī galvenās lomas atveidos norvēģu soprāns Līse Dāvidsena, britu tenors Fredijs de Tommāzo un velsiešu basbaritons Brīns Tervels, pie pults stāsies ukraiņu diriģente Oksana Liņiva.
Toska
Bavārijas Valsts operā Minhenē 26., 29. maijā, 1., 3., 6., 9. jūnijā, 24., 27., 30. jūlijā, 23., 26., 29. septembrī, 2. oktobrī
staatsoper.de