Ja es rakstītu šo recenziju, piemēram, angļu valodā, tad droši vien sāktu ar retorisko jautājumu: "Vai ir kas tāds, kas vēl nav pateikts par Kāpu?" Taču, tā kā rakstu latviski, jāsāk ar pavisam ko citu – ar atzīšanos, ka par Kāpu latviski nepateiktā ir krietni vairāk nekā pateiktā. Vēl vairāk – līdz pat nesenam laikam par šo romānu, visticamāk, zināja tikai samērā neliela latviešu lasītāju daļa – tie, kuri interesējas par zinātniskās fantastikas žanru un tā klasiskajiem darbiem. Taču tajā pasaules daļā, ko dēvējam par Rietumu kultūrvidi, amerikāņu rakstnieka Frenka Herberta romāns jau labi sen ieguvis ikonisku statusu, un tā ietekmi uz zinātniskās fantastikas žanru mēdz salīdzināt ar to iespaidu, kādu Dž. R. R. Tolkīna Gredzenu pavēlnieks atstājis uz fantāzijas žanru, proti, 1965. gadā pirmo reizi publicētais darbs lielā mērā definējis vairākus vēlāk ļoti nozīmīgus žanra virzienus, tēmas un standartus.
Ekrāna versijas
Jā, vēl tikai nieka divi gadi, un Dune (romāna Kāpa oriģinālnosaukums) svinēs savu sešdesmit gadu jubileju. Par romāna pirmizdevumu gan stāsta arī vairākiem citiem pasaulslaveniem literārajiem darbiem piedēvētu leģendu, proti, rakstnieks ar savu garabērnu esot apstaigājis ne mazāk kā divdesmit izdevniecību, kas visas atteikušās to drukāt, līdz kāds neliels apgāds, kurš pārsvarā nodarbojies ar tehnisko rokasgrāmatu publicēšanu, apņēmies riskēt. Pārējais, kā mēdz teikt, ir vēsture. Kāpas popularitātes iespaidā autors turpmākajos gados sarakstīja piecus turpinājumus, savukārt pēc rakstnieka nāves viņa dēls kopā ar līdzautoru radījuši vēl vairāk nekā desmit grāmatu, kurās nemitīgi izvērsta un papildināta romānā radītā pasaule un leģendu cikli. No 70. gadiem līdz pat mūsdienām Kāpa iedvesmojusi vairāk nekā divdesmit mūziķu daiļradi, tostarp vairākas smagā metāla rokgrupas, ieskaitot Iron Maiden (kaut gan pats rakstnieks neesot pārāk cienījis šo žanru).
Arī Kāpas ekranizācijām ir pašām sava vēsture. Pirmais ambiciozu kinoprojektu, kam vajadzēja noslēgties ar vairāk nekā 12 stundu garu filmu, 1974. gadā sāka čīliešu avangarda režisors Alehandro Hodorovskis. Diemžēl šo projektu, kurā bija paredzēts piedalīties gan grupai Pink Floyd, gan sirreālisma grandam Salvadoram Dalī centrālā antagonista lomā, pabeigt neizdevās, bet par to vairāk var uzzināt 2013. gadā klajā laistajā dokumentālajā filmā. Nākamais pie Kāpas ķērās Deivids Linčs, taču 1984. gada filmu Dune gan pats režisors, gan lielākā daļa skatītāju novērtēja kā neveiksmi (tomēr ir vērts to noskatīties kaut vai tāpēc, ka vienu no lomām atveido Stings). 2000. gadā tika uzņemts mazbudžeta seriāls, bet interesi par romānu atkal atjaunoja 2021. gadā uz ekrāniem iznākusī Denī Vilnēva filma. Domājams, ka tieši filmas radītās intereses iespaidā arī latviešu valodā beidzot ir pieejams slavenā romāna tulkojums: ar sarežģīto uzdevumu veiksmīgi ticis galā tulkotājs Vilis Kasims.
Cīņa par resursiem
Par ko tad vēsta Kāpa, un kāpēc šis darbs ir ikonisks? 1965. gadā zinātniskā fantastika pasaulei nebūt vairs nebija sveša – pilnā sparā ritēja žanra zelta laikmets, ar panākumiem rakstīja izcilie lielmeistari Arturs Klārks un Aizeks Azimovs un notika eksperimenti ar dažādiem žanra novirzieniem. Taču Kāpa piedāvāja kaut ko atšķirīgu. Uzsvars uz nākotnes pasauli, planētu iekarošanu, zinātnes progresu un augstajām tehnoloģijām, kas iepriekš bija lielas daļas fantastikas darbu centrā, Kāpā it kā atkāpjas otrajā plānā. Jā, darbība notiek tālā nākotnē uz vairākām planētām, no kurām neviena nav Zeme, jā, romānā ir sastopami gan starpplanētu ceļojumi, gan neparastas tehnoloģijas, taču autors meistarīgi maina uzsvarus, akcentējot, ka vairākus tūkstošus gadu pirms romānā aprakstītajiem notikumiem risinājies "Batleriskais džihāds", episks karš starp cilvēkiem un mašīnām, kura rezultātā iznīcināti pilnīgi visi roboti, datori un citas tehnoloģijas, kas varētu eventuāli apdraudēt cilvēka suverenitāti, un "domājošu mašīnu" radīšana turpmāk tikusi aizliegta.
Planētu savienībā līdz ar to valda gan augsti attīstīta, tomēr būtībā feodāla sistēma, kuras galvgalī ir imperators, bet par varu un resursiem slēptāk un atklātāk cīnās korporācijas un aristokrātu dzimtas jeb Dižie Nami, turklāt cīnās ar daudzus gadus vēlāk tapušās, līdzvērtīgi ikoniskās Džordža R. R. Mārtina sērijas Dziesma par ledu un uguni (latviski labāk pazīstama kā Troņu spēles) cienīgiem paņēmieniem. Piecpadsmit gadu vecais Pauls ir dzimis Atreīdu dzimtā, kurai tiek uzdots pārņemt kontroli pār tuksneša planētu Arrakisu jeb Kāpu – planētu, uz kuras šķietami nav itin nekā dzīva, izņemot sausus smilšu klajumus, iznīcinošas putekļu vētras, milzīgus smilšu tārpus un izvairīgas vietējās ciltis. Un vēl tur ir melanžs jeb tā sauktais spaiss – psihodēliska, atkarību raisoša viela, kas gan nodrošina apziņas paplašināšanos, gan padara iespējamus interplanetāros ceļojumus un tātad ir vērtīgāka par zeltu. Atreīdu un konkurējošās dzimtas Harkonenu cīņa par varu un resursiem, neparedzamiem pavērsieniem bagāts, aizraujošs sižets, Šekspīra cienīgas intrigas, cīņas, uzvaras un nodevības – tā, virspusēji raugoties, ir Kāpas fascinējuma atslēga.
Klimata problēmas
Un tomēr ne. Gribētu apgalvot, ka Kāpas īstā būtība slēpjas citviet. Pirmkārt, Frenks Herberts ir paveicis to, ko žanru literatūras teorijā sauc par "pilnīgas pasaules uzbūvi". Romāna pasaule ir sīki izstrādāta vide, kam ir sava vēsture un reliģija, ciltis un valodas, ekoloģija un botānika, literatūra un tradīcijas. Sākot lasīt romānu, pirmajā mirklī var šķist, ka esam uz galvas iesviesti kāda mums nezināma seriāla vidū, kurā visi personāži lieto pašsaprotamas atsauces uz mums nezināmiem faktiem un jēdzieniem. Taču tieši tur slēpjas romāna burvība – mēs pakāpeniski atklājam šo pasauli, iepazīstot to vienlaikus ar zinātkāra tūrista un apjukuša svešinieka izjūtām. Tiem, kurus biedē šādas izjūtas, var ieteikt pirms paša romāna lasīšanas atšķirt pēdējās lappuses, kurās rodami teksta pielikumi – apskati par autora radītās pasaules ekoloģiju, reliģiju, dzimtām, kā arī plaša izmantoto jēdzienu un personāžu vārdnīca. Kaut gan romāna centrā ir vairāki pilnasinīgi tēli, tomēr var droši apgalvot, ka Kāpas patiesais varonis ir pati Kāpa, pareizāk sakot, visa autora radītā daudzdimensionālā pasaule.
Otrkārt, Kāpa tiek uzskatīta par pasaules literatūrā pirmo ekoloģisko romānu, proti, darbu, kurā nopietni un padziļināti aplūkotas klimata problēmas. Planēta Kāpa gan ir pieradinājusi savus iemītniekus izdzīvot apstākļos, kuros ūdens ir dzīvības cenā (piemēram, neviens neiziet uz planētas virsmas bez īpaša spectērpa, kas ķermeņa izdalīto mitrumu pārstrādā lietošanai derīgā ūdenī, bet spļāviens otra cilvēka virzienā uzskatāms par augstākās cieņas izrādīšanu), tomēr cilšu sapnis ir atkal pārvērst planētu zaļojošā dārzā, un tās nenogurstoši pūlas šī mērķa labad, kuru, kā tās skaidri apzinās, nesasniegs ne viņu mazbērni, ne mazmazbērni. Pats autors atzinies, ka ūdens viņa darbā kalpo kā simbols gan uz mūsu pašu planētas arvien sarūkošajiem naftas krājumiem, gan ūdens un citu resursu burtiskajam trūkumam, kāds iespējams, ja Zeme nenovērsīs klimata katastrofu. Tiesa, citi avoti uzskata, ka naftas simbolisms vairāk atbilst spaisa krājumiem uz Kāpas, par kuras kontroli tieši tāpēc (jo tā sniedz iespēju brīvi pārvietoties) cīnās gan naidīgās dzimtas, gan korporācijas.
Treškārt, Kāpa ir romāns ar būtisku psiholoģisku un mitoloģisku satvaru. Vēstījumā par pasauli un ekoloģiju ir ievērpts centrālais stāsts – par cilvēku. Pauls Atreīds, kurš romāna gaitā pieaug no spītīga, bet bikla pusaudža par vadoni un mesiju, tiek skolots slepenās un teju pārdabiskās prāta un arī fiziskās matērijas kontroles tehnikās, izdzīvo visai skarbu iniciācijas un pieaugšanas stāstu, kas nedaudz līdzinās šī paša romāna vēlāk iedvesmotajam Zvaigžņu karu seriāla stāstam, tomēr ir krietni plašāks un sarežģītāks par to. Pauls dodas trimdā no dzimtās Kaladanas uz dzīvībai tik nedraudzīgo Kāpu, nodevības dēļ spiests bēgt tuksnesī, kur nokļūst pie vietējām fremenu ciltīm, un jau vēlāk, pieaudzis un nobriedis savai misijai, atgriežas, lai uzvarētu un atriebtos. Taču Frenks Herberts iet tālāk par grāfa Monte Kristo cienīgiem atriebības plāniem un pārliecinoši demonstrē arī cenu, kādu maksā cilvēks, kurš kļūst par mesiju.
Pauls ir "negribīgais pravietis", kura spaisa un iedzimtības dāvātā gaišredzība jau savlaicīgi rāda, ka viņa uzvara karā ar Harkoneniem ar laiku izraisīs asiņainu visas planētas mēroga karu, kurā ciltis ies kaujā ar viņa vārdu un viņa karogu, bet, šīs iespējas šausmināts, viņš tomēr nespēj izdarīt neko, lai to novērstu. Svētā kara, pravieša idejas un romānā blīvi lietotās terminoloģijas, kā arī arābu valodas vārdu un frāžu dēļ Kāpā bieži tiek saskatītas Tuvo Austrumu, beduīnu un islāma kultūras ietekmes, taču romānā ir papilnam arī citu kultūru un valodu nospiedumu, kuru atšifrēšana padara lasīšanas baudījumu vēl pilnīgāku.
Filosofisks traktāts
Viss stāsts tiek vēstīts jau no nākotnes perspektīvas (par to liecina katras nodaļas sākumā ievietotie epigrāfi no neskaitāmām varoņa biogrāfijām, domugraudu izlasēm un citiem fiktīvi vēsturiskiem materiāliem), tāpēc tam piemīt zināms fatālisms, tomēr Paula atklāsme, saredzot sevī mesiānisma tumšo pusi un vienlaikus atklājot, cik sen un rūpīgi viņa ceļš, pašam to nezinot, ir virzīts tieši šajā un nevienā citā virzienā, ir cilvēciski saprotama un baisa. Līdz ar to Kāpa ir drosmīgs apgalvojums – laikmetā, kad supervaroņa ideja piedzīvo savu triumfa gājienu, autors atļaujas skaidri un nepārprotami brīdināt no varoņa, mesijas, pārdievota cilvēka koncepcijas, no aklas sekošanas harismātiskam līderim, no sava viedokļa un morāles principu atmešanas universālas idejas vārdā, jo tas var beigties tikai ar katastrofu – arī tad, ja sācies (un visbiežāk arī sākas) ar vislabākajiem nodomiem un svētu mērķi.
Šādi Kāpa atklāj savu daudzslāņaino būtību: tas ir ne tikai fantastikas, piedzīvojumu vai ekoloģisks romāns, bet arī (un galvenokārt) filosofisks, kaut gan aizraujošā formā sarakstīts, traktāts par cilvēka dabu, kas paliek nemainīga, lai vai kuru planētu mēs arī sauktu par mājām. Šis aspekts ir tas, kas literāru darbu no vienkārši labi sarakstīta romāna pārvērš par klasiku, kuru sešdesmit gadu pēc tapšanas un ārēji pilnīgi mainītā pasaulē aizvien vēl lasa, ekranizē, apspriež un... recenzē.