Izrāde Ļoti labas minūtes ir īpašs notikums Latvijas skatuves mākslā. No vienas puses, totāli nekomerciāls. No otras puses, ideāli piemērots starptautiskiem festivāliem – ar nosacījumu, ka tiem (festivāliem) ir daudz naudas un liels spēles laukums. No vienas puses, absolūts oriģināldarbs it visā – no idejas līdz realizācijai. No otras puses, cieši ierakstīts modernisma mākslas un laikmetīgā teātra kontekstos. No vienas puses, atsvešināta konstrukcija. No otras puses, aizkustinošs stāsts par mīlestību.
Nezinu, vai vārds "izrāde" Ļoti labām minūtēm ir īstais apzīmējums. Vizuāli satriecoši skaistajam septiņdesmit minūšu priekšnesumam, kurš pēc divreiz pārceltas pirmizrādes beidzot februāra sākumā norisinājās uz Dailes teātra Lielās skatuves, nav – un arī nevar būt – viens režisors. Programmiņā tas nosaukts par četru mākslinieku radītu "kustību un vizuālo dramaturģiju", ko iedvesmojusi Valtera Benjamina Maskavas dienasgrāmata (1926/1927) un Kazimira Maļeviča "supremātisma un kvadrāta revolūcija". Pavirši iemetot latviešu "googlē" vienu no XX gadsimta sākuma avangarda mākslas būtiskākajiem atslēgas vārdiem "supremātisms", var atrast vizuālās mākslas un kulturoloģijas stundu uzdevumus skolēniem "izveidot supremātismam raksturīgu kompozīciju zīmējuma vai aplikācijas tehnikā". Apmēram tā gribētos konstruēt šo rakstu – amatieriskā aplikācijas tehnikā salīmēt iespaidus, kas tikai nosacīti reprezentē to, kas patiesībā izrādē notiek.
Tāpēc tālāk mēģinājums uz šo darbu skatīties caur pāriem. Caur diviem burtiem, kas, pretējā virzienā apvērsti, visu laiku ir uz skatuves un varbūt nozīmē Valtera un Asjas vārdus, bet varbūt Vīrieti un Sievieti vispār. Vai varbūt vispār kaut ko citu.
Asja un Valters. Lācis un Benjamins
2017. gadā Berlīnē notika liela interaktīva izstāde Benjamins un Brehts, kas veltīta diviem spožiem XX gadsimta pirmās puses Eiropas kultūras prātiem – filozofam Valteram Benjaminam un teātra reformatoram Bertoltam Brehtam. Vairākas plašas zāles ar unikāliem rokrakstiem, audioierakstiem un arī mūsdienu tehnoloģiju jokiem, piemēram, datora radītu Brehta un Benjamina reāli notikušas un vienā fotogrāfijā fiksētas šaha spēles simulāciju.
Pirmajā zālē starp lielformāta Benjamina un Brehta attēliem apmeklētājus sagaidīja tikpat liela smaidošas sievietes fotogrāfija. Abu iepazīstinātāja latviešu režisore Asja Lācis bija tur, kur vienmēr, – skaista un centrā. Ja gribam būt godīgi pret faktiem, Maskavas dienasgrāmatā aprakstītajā periodā Benjamins un Asja nebija pāris ne psiholoģiskā, ne sociālā, ne erotiskā nozīmē. Melodramatiskā izpratnē tobrīd viņi bija daļa no trijstūra, kurā pārliecinošu "uzvaru" ar laiku guva Asjas dzīvesbiedrs piecdesmit gadu garumā – režisors un teorētiķis Bernhards Reihs (starp citu, arī izrādes/filmas/romāna vērta personība), bet kopumā – šīs attiecības bija, kā to vēlāk nosauca pats Benjamins, "vienvirziena iela". Benjamins bija ļoti iemīlējies, bet Asja... bija Asja. Tāpēc – lai jau Asja Lācis un Valters Benjamins Ļoti labās minūtēs kalpo par noteiktu publikas daļu pievilinošu ēsmu (garantēti šis aspekts būtu vilinošs Eiropas festivālu gardēžiem), bet noteikti viņi te nav galvenie. Izrādē no viņiem palikusi dambretes spēle, krievu un vācu valoda un laikmeta noskaņas. Ja gribas šai tēmā ko vairāk, Igora Šuvajeva tulkoto un komentēto Benjamina Maskavas dienasgrāmatu (latviski izdota 2018. gadā) un Dagmāras Ķimeles un Guntas Strautmanes grāmatu Asja (1997) labāk izlasīt.
Ļoti labas minūtes jāpiedzīvo caur tiem diviem pāriem, kuri pirmizrādes vakarā 1. februārī, publikas gaviļu pavadīti, nāca paklanīties, ģērbušies viena stila sarkanos un melnos "treniņtērpos".
Elīna un Rūdolfs. Gediņi
Daudzpusīgi laikmetīgās dejas mākslinieki. Radītāji un izpildītāji. Daudz strādājuši arī dramatiskajā teātrī, kur kustība tomēr primāri funkcionē attiecībās ar runāto vārdu – ilustrējot, kontrastējot, apšaubot. Ļoti labās minūtēs notikusi konceptuāla atteikšanās ne tikai no teksta, bet arī mūzikas. Tikai dambretes kauliņi klikšķ pret galdu. Vācu un krievu valodā mehāniski vairākkārt atkārtotas atslēgas frāzes salauž izrādes veselumu epizodēs no vācu "Sieg" (uzvara) līdz krievu "Ļubovj" (mīlestība). No pilnīgā klusumā, sarkanos filca zābakos un ziemas drēbēs, galvassegas ieskaitot, iepakotiem ķermeņiem, kuri kustas sinhroni un paralēli, bet nesaskaras, pamazām izlobās rokas, kājas, kaila miesa. Skaņu rada ķermeņu satikšanās, kad tie sitas viens pret otru vai pret grīdu. Elpošana, kad viens atkal un atkal mēģina noturēt otru. Izmisuma un absurda ritms, kad vīrietis virpuļo pats ap savu asi. Nemitīga pievilkšanās un atgrūšanās, iekarošana un izvairīšanās, cīņa par uzvaru un kapitulācija. Pārliecinoša sava ķermeņa apzināšanās dotajā laikā un telpā un vienlaikus iepriecinoša pašironija.
Krista un Reinis. Dzudzilo
Telpas filozofi un konstruktori, kuri sen izkāpuši ārpus teātra skatuves robežām. Ar gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa atbalstu – šīs izrādes sarkanais un melnais, un mazliet arī baltais. Melnais milzu skatuves kvadrāts, kura centrā sarkans kvadrāts, kura centrā dažbrīd cilvēku ķermeņu grafiskās līnijas, dažbrīd balti vai sarkani apļi, dažbrīd milzīgi balti burti, cipari, zīmes… Līnijas, kvadrāti, apļi, kas izjauc iepriekšējo kārtību un rada jaunu. Kvadrāts, kas sadalās. Sarkanu priekškaru ieslēgts teātris kā mikrokosmoss milzīgā melnā Visuma izplatījumā. Pasaule, kas turpina Dzudzilo projektu Patētiskā. Par redzamo valodu (2017) un ZRwhdZ (pilnā nosaukumā – Zum Raum hier wird die Zeit/Par telpu šeit top laiks, 2019) fascinējoši hipnotisko estētiku. Tie, kuri savulaik Laikmetīgās mākslas centra Kim? angārā izmantoja iespēju ieiet un neierobežotu laiku uzkavēties ZRwhdZ "mūzikas lādītē", garantēti sapratīsies arī ar Ļoti labām minūtēm – tukšu un lakonisku telpu, kas gan rada kustību, gan iesūc kā melnais caurums.
Kazimira Maļeviča darbi, jo īpaši viņa Melnais kvadrāts un Sarkanais kvadrāts, esot vieni no visbiežāk viltotajiem, jo mānīgi šķiet viegli atdarināmi pēc ārēji redzamās krāsas. Un vienlaikus šo darbu viltojumus speciālisti varot ļoti viegli atpazīt, jo Maļeviča gleznu krāsu laukumi radīti, optiski sajaucot divus krāsu slāņus – apakšā melnais un virsū sarkanais. Līdz ar to izgaismots Maļeviča sarkanais iegūstot īpašo tumsas nokrāsu. Lūk, arī Ļoti labu minūšu paradoksālā esence – tumsas izgaismots sarkanais. Un klusuma apskaņota kustība.
Noslēgumā vēlreiz pie Asjas un Maļeviča. Izrādes fināla transformāciju, sievietei zeltītā kleitā paliekot uz paaugstinājuma, gan gribas uztvert kā sveicienu Asjai. Jo tur viņa allaž bija un palika savās izjūtās – pakāpienu virs saviem vīriešiem. Savukārt Maļeviča Melnā kvadrāta kontekstā bieži un brīvi ticis citēts viņa laikabiedra, mākslinieka un kritiķa Aleksandra Benuā izteikums par šo darbu pēc futūristu izstādes 1916. gadā: "Šī nu ir tā ikona, ko futūristu kungi piedāvā madonnu un bezkaunīgu veneru vietā."
Kaut ko līdzīgu gribas teikt par Ļoti labām minūtēm. Šī nu ir tā laikmetīgā vizuālā un dejas teātra ikona, ko Gediņi un Dzudzilo piedāvā labi uzrakstītu lugu, praktiski funkcionālas dekorācijas un ilustrējošu kustību vietā uz liela, naudu pelnīt nolemta valsts teātra skatuves. Protams, nepārspīlēsim – visdrīzāk šāds darbs nekļūs par repertuāra teātra kases gabalu. Skatītājs tam ir jāsagatavo. Joprojām nesaprotu, kāpēc Latvijā tik ārkārtīgi reti tiek organizētas skatītājiem palīdzošas sarunas pirms neparastām izrādēm, kā to regulāri dara, piemēram, teātri Vācijā. Taču skaisti, ka Dailes teātra vadībai pietika drosmes šo projektu paņemt savā repertuārā. Jācer, ka pietiks apņēmības to ik pa brīdim arī rādīt, apzinoties, ka pierunāt skatītājus atnākt nebūs viegli.
Ļoti labas minūtes
Dailes teātrī 10.IV plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–25