Kritēriji, pēc kuriem lēst, cik ļoti gaidīts ir bijis kāds jauns mūzikas albums, ar gadiem mainās. Savulaik vajadzēja atvēlēt naudu fiziskajam nesējam – platei, diskam, vismaz kasetei vai lentei –, lai tik gaidīto varētu beidzot noklausīties, un tad pirkšanas rezultāti rādīja, cik daudziem šis albums bijis vajadzīgs. Šodien šī kaķa maisā pirkšana atkrīt, un iznākšanas dienā noklausīties albumu var katrs, kurš vēlas. Tas, ja runājam tikai par patērētājiem. Izdevēju un pašu mūziķu albumu gaidīšana tieši saistīta ar biznesa plāniem, tāpēc viņu interesēs ir iegūt pēc iespējas lielāku klausītāju loku – albumu iznākšana tiek visādi izziņota, balstoties uz konkrēto mākslinieku iepriekšējiem panākumiem, un The Sound Poets pavisam noteikti ir latviešu tautas klausītāju iecienītāko grupu vidū.
Aizvadītajos gados kā skaidrojums šim faktam nācis prātā apzīmējums "jauniešu šlāgeris", bet nu jau tas vairs nav aktuāli, jo šlāgeris atkal ir modē, tikai to vairs nesauc šajā 90. gadu sākumā uzpeldējušajā vārdā. Mūsdienu vidusmēra jaunietis agrāk kļūst pieaudzis jeb atbilstošs kritērijiem, pēc kuriem savulaik sprieda, ka "viņš jau ir vecs". Mazāk dzer, kaujas un pārojas, par prioritāti jau tīņa gados izvēlas karjeru, klausa vecākus, bet jebkurai valdošajai tendencei nāk garlaikoto dots prettrieciens, un tāpēc aktuālāka nekā jebkad tagad ir kļuvusi panku kustība – par to vairāk citā reizē.
Visas koru tradīcijas
Ja pēc diviem simtiem gadu kāds vēsturnieks mēģinātu ar mūsdienās visvairāk patērētās mūzikas palīdzību tikt skaidrībā par XXI gadsimta sākuma vidējo latvieti, ko viņš uzzinātu? Latviešiem ir senas kordziedāšanas tradīcijas, un grupas The Sound Poets līderis Jānis Aišpurs, kurš pats ir gan dziedājis koros, gan rakstījis kormūziku, ir noķēris to formulu, kā radīt gandrīz himniskas dziesmas, ko klausīties plecu pie pleca daudziem simtiem un pat tūkstošiem, kur katra indivīda viedoklis ir mazsvarīgs, gluži tāpat kā viena korista pašķībo dziedāšanu līdzās esošie gan jau "aizmālēs".
Jāuzsver, ka Jānis šo formulu ir tieši noķēris, jo atklāt to nevajag – tas izdarīts jau sen. Rokgrupa ir tāds kompakts šo dziesmu izpildīšanas veids, daudziem dziedātājiem paredzētās vokālās partijas izpildot vienam solistam, un te sākas klupšanas akmeņu krusa – dziesmu, kas uzbūvēta, balstoties uz kordziedāšanas tradīcijām, viens vokālists, un šai gadījumā pats autors, nespēj "izvilkt", neizklausoties kā teicamnieks skolas formā vai pārpūlējies cinītis, kurš cenšas apgāzt lielo vezumu. Te nav nekāda sakara ar netrāpīšanu notīs – ar to viss ir kārtībā, un, ja arī nebūtu, gan jau producents Gatis Zaķis atrastu metodes, kā to visu izlabot, bet tādas vajadzības nav. Jaunajā albumā Pie vienas uguns dzirdam tīru dzīvo solo dziedājumu, kas mūsdienu popmūzikā ir retums, par ko pienāktos uzslavas, bet, ja ausīs kā nazis iebliež jau ievaddziesmas pirmais vārds «ieelpo» un tālāk gandrīz katra augstāk paņemta nots, tad doma par kora izvēli šo dziesmu izpildīšanai uzreiz, nevis kaut kad vēlāk liekas pareizais risinājums.
Nemoderna ir mana nepatika arī pret visiem tiem "o-o-o ō-ō-ō" dziedājumiem (īpaši gabalā Skārienjūtīgs), vienu no kuriem Jānis Aišpurs aicināja sākt apgūt jau albuma prezentācijas publikai, jo koncertos tas noteikti noderēšot. Viņam vajadzētu ne tikai rakstīt koriem, bet arī tos vadīt un diriģēt. Līdzīgi kā Latvijas rietumkrasta mūziķi nekad netiek prom no liepājroka, Jānis Aišpurs vienmēr būs un paliks korists.
Dāvana Aijai Andrejevai
Jau pēc pirmās albuma noklausīšanās mazāku kolektīvu (un arī auditoriju) cienītājam kļūst skaidrs, ka visnesamocītākā šķiet dziesma Kaut kur starp planētām – negribas lietot kroplo vārdu "poproks", jo "ģitārpops" būtu daudz godīgāks vārds, kā raksturot melodisku un lipīgu dziesmu, kuras pavadījumā dominē ģitāras un bungas. Šīs dziesmas pants, visticamāk, nekad neskanēs kora izpildījumā, bet Kaut kur starp planētām piedziedājumu atkal varētu izpildīt arī koris – gan jau ne velti angliski ar vārdu "chorus" apzīmē ne tikai kori, bet arī piedziedājumu. Līdzīgas uzbūves dziesma ir Rituāls, kurā rodams viss, ko no The Sound Poets gaida, tāpēc arī tā izraudzīta par pirmo albuma singlu, kurā kā atsvaidzinošu detaļu gribētos izcelt starp labo un kreiso stereokanālu dejojošu elektronisku motīvu.
Ja laižam gar ausīm modernos vārdus "skārienjūtīgs", "nestandarta", "projekts", tekstuālā noskaņa ir ļoti romantiska, un tai vairāk par kārtīgu bliešanu pa notīm vismaz vietām piestāvētu maigāka dziedāšana vai pat čuksti. Vistuvāk tiem Jānis Aišpurs nonāk noslēdzošajā garajā opusā Kamēr tu nāc, kuras otrā daļa ievelk sirreālā instrumentālā ceļojumā, ko, atsevišķi atskaņotu, būtu grūti identificēt kā fragmentu no The Sound Poets albuma. Tur ir gan taures, gan stīgas, bet visu cieņu grupas pastāvīgajiem mūziķiem Pēterim Lundem (bungas), Normundam Lukšam (ģitāra), Kārlim Jostam (bass), Undīnei Balodei (čells, sintezators), kuri ir vairāk nekā uzdevumu augstumos šajā Jāņa Aišpura orķestrī, lai materializētu viņa pēdējo gadu romantiskā dzīves posma stāstus dziesmās, vienā no kurām (Kopā ir vieglāk) pievienojas arī pati mūza Aija Andrejeva.
Neoficiāli šo albumu varētu dēvēt par Jāņa dāvanu Aijai par kopā būšanu. Citreiz to piemin vāciņā, bet tad tas izklausītos pēc formalitātes. Šeit tas nav vajadzīgs, jo nolasās tāpat.