Nav noslēpums, ka par tuvākiem kaimiņiem bieži zinām daudz mazāk nekā par tradicionālo mākslas metropoļu kanoniskajām zvaigznēm. Tas lielā mērā attiecināms pat uz lietuviešiem un igauņiem, savukārt ukraiņu kultūra, kuras popularitāti sprādzienveidīgi sekmējis Krievijas iebrukuma traģiskais konteksts, varētu izrādīties atklājums pat profesionāļu aprindās. Ukraiņu mākslinieka Ivana Marčuka izstādē Pārtrauktais dialogs muzejā Rīgas birža eksponētie darbi, kas Baltijā nav iepriekš izstādīti, nāk no Kijivas galerijas Galerie Les Noms dibinātāja Jurija Gucu privātkolekcijas, savukārt izstādes kuratore ir ukraiņu māksliniece un aktīviste Marija Volina.
Atzinības kāpums
Tiesa, Ivana Marčuka gadījumā runa nav par pēkšņu šauri lokāla fenomena uznācienu. Mākslinieks, kuru portāls rubryka.com nosaucis par ukraiņu van Gogu, ilgstoši (1989–2001) dzīvojis un strādājis Rietumos – Austrālijā, Kanādā un ASV –, kļuvis par Romas Starptautiskās laikmetīgās mākslas akadēmijas Zelta ģilde biedru, kā arī minēts britu laikraksta The Daily Telegraph veidotajā 100 pasaules dzīvo ģēniju sarakstā. Liela daļa viņa mākslas atrodas un arī ir izstādīta ārpus Ukrainas. Tīri mākslinieciskas radniecības ar ikonisko postimpresionistu Vinsentu van Gogu gan nav daudz, ja neskaita attālas strukturālas paralēles starp holandieša impulsīvo, joslveidīgo triepienu un ukraiņa vijumiem līdzīgajām gleznu virsmām.
1936. gadā dzimušā Ivana Marčuka radošās biogrāfijas padomju posms ir uzskatāms nonkonformisma piemērs, iekļaujams sociālistiskajam reālismam pretstatāmā pagrīdes mākslas paradigmā. Mākslinieku, kurš pēc Ļvivas Lietišķās mākslas skolas un Lietišķās mākslas institūta absolvēšanas lielākoties pelnīja iztiku ar noformēšanas un ilustrēšanas darbiem, līdz pat Mihaila Gorbačova iniciētajai pārbūvei izsekoja Valsts drošības komiteja. Līdz šim pārmaiņu laikam 80. gadu beigās Ivanu Marčuku arī neuzņēma Mākslinieku savienībā, ierobežojot izstādīšanās iespējas. Tas mudinājis pie pirmās izdevības izceļot uz Rietumiem. Tomēr pēdējās desmitgades jau iezīmējušās ar pakāpenisku atzinības kāpumu, balvām un goda nosaukumiem arī dzimtenē.
"Pītās" gleznas
Kopš XX gadsimta sākuma dažādi modernisma virzieni, kas jaunu atradumu vārdā noliedza iepriekšējos sasniegumus, Rietumu mākslā drūzmējās cits aiz cita. Par Latviju var teikt, ka neviens no tiem šeit nav radies un visi tikai atbalsojušies (tas attiecas pat uz dzejnieka Andreja Kurcija popularizēto aktīvismu pagājušā gadsimta 20. gados), savukārt Ivana Marčuka ambīcijas šai ziņā uzskatāmas par oriģinālākām. Viņš savu stilistiku nosaucis par pliontanismu (no vārda, kas apzīmē aušanu vai pīšanu), tā pievienojot perifērus akcentus vispārzināmajam mākslas virzienu kanonam.
Šķietami "pītās" gleznas nepārsteidz, uzzinot, ka mākslinieks nācis no audēju ģimenes un arī pirmajiem mēģinājumiem mākslā izmantojis ziedus, augļus un zāles stiebrus. Portretiskākie darbi no cikla Jaunas izteiksmes (1994–1995) neizbēgami sasaucas arī ar XVI gadsimta itāļu gleznotāja, visai konvencionālā galma portretista Džuzepes Arčimboldo vaļasbrīžu eksperimentiem – portretiem no ziediem, augļiem, saknēm vai dažādiem priekšmetiem. Par sirreālisma priekšteci uzskatītais itālis tomēr izmantojis atpazīstamākus objektus, savukārt Ivana Marčuka veidolos var samanīt drīzāk kādus nenosakāmas šķiedrveidīgas masas blīvējumus.
Izstādes nosaukumam izmantotais darbs Pārtrauktais dialogs (1997) un kompozīcija Melanholija (1998) vairāk spēlējas ar analītiskā kubisma tradīciju, radniecīgi siltos, tuvinātos toņos kārtojot neskaitāmas vairāk vai mazāk ģeometrizētas sīkformas, kuru attiecības reizēm atgādina kādu vizuālu pieredzi, bet visbiežāk tai pretojas. Varbūt no šejienes arī potenciālās refleksijas par dialoga neiespējamību. Savukārt darbā Melodiju atspulgos (1990), kas līdzīgi atgādina nezināma materiāla savijumus, sirreālistisko noti uzsver kāpinātie izgaismojuma efekti, bet formu aprises vedina uz salīdzinājumiem ar franču sirreālista Īva Tangī abstrakto stilu, kurā gan ir vairāk brīvas telpas un perspektīvas ilūzijas.
Momentuzņēmums
Izstādes anotācija vēsta: "Marčuks neuzskata savus darbus par piederīgiem kādam noteiktam žanram, jo viņam ir gan ainavas un portreti, gan pasakām līdzīgi sižeti. Viņš glezno fantastiskas figūras un florālus motīvus sirreālisma stilā, kā arī hiperreālistiskus portretus, enigmātiskas ainavas un abstraktas ekspresīvas kompozīcijas." Izstāde, kurā ir skatāmi desmit darbi no XX gadsimta pēdējās desmitgades, patiešām nav retrospektīvs pārskats par visu Ivana Marčuka darbību, drīzāk konkrēta stilistiska posma momentuzņēmums. Lai labāk saprastu, kā radušies eksponētie darbi, protams, var vēlēties iepazīt paraugus arī no citu virzienu eksperimentiem.
Piemēram, 60. gadu vidū Ivans Marčuks veidoja dekorativizētas ainavas postimpresionisma un fovisma garā, ap 60.–70. gadu miju datētas orfisma virzienam tuvas spilgti abstraktas spektrālkrāsu kompozīcijas, 70. gados vērojami kolorītā klusināti sirreāli motīvi, 80. gados – maģiskajam reālismam pieskaitītas mēnessgaismas ainavas, biežas spēles ar objektu mērogiem, piemēram, gigantiskiem ainavā iekomponētiem augļiem, un citas tendences. Interesentiem var līdzēt globālais tīmeklis – kā iepriekš minēts, Ivans Marčuks ir gana starptautiski pazīstams un digitālajā pasaulē pārstāvēts. Kopumā viņa jaunrade ir vēl viens plaša spektra paraugs Rietumu mākslas pieredzes lietojumam jaunu izteiksmes formu tapšanā. To vērtējumā nav jāaprobežojas ar ietekmju konstatēšanu, bet der saskatīt arī citādu ekspresīvo potenciālu, ko rada šo ietekmju vienlaicīgums, saplūšana un pārradīšana atšķirīgos salikumos.
Ivans Marčuks
Izstāde Pārtrauktais dialogs
Mākslas muzeja Rīgas birža Boses zālē līdz 26.II