Nākamais – 2024. – gads būs izcilā latviešu dzejnieka Viļa Plūdoņa 150. jubilejas gads. Plūdons no bērnības mums visiem pazīstams ar brīnišķīgo dzejoli Zaķīšu pirtiņa, ko nu jau par bērnu klasiku tapušās Imanta Kalniņa mūzikas pavadībā animējušas režisore Roze Stiebra un māksliniece Dzintra Aulmane. No skolas laikiem atceramies Plūdoni kā balāžu meistaru. 1913. gadā iznāca Viļa Plūdoņa liroepikas krājums Dzīves simfonijas, kurā ir iekļautas arī man visvairāk atmiņā palikušās balādes Salgales Mada loms un Tīreļa noslēpums. Un, protams, kurš gan nav vismaz dzirdējis par poēmu Atraitnes dēls, kuras liriskais titulvaronis kļuvis par simbolu ilgpilniem centieniem pēc izglītības un sasniegumiem zinātnē, kas iet pāri fizisko spēku un materiālo iespēju robežām.
Poēmas renesanse
Pusgada laikā esmu noskatījusies divas Atraitnes dēla teatrālās versijas. Pirmā ir teātra studijas Kāpnes iestudējums, ko dramatizējis un režisējis Samuels Ozoliņš ar Katrīnas Annas Verhoustinskas sakrālo mūziku nelielam korim. Tajā ir divi dramatiskie personāži – Māte un Atraitnes dēls – un astoņi koristi, kuri pēc vajadzības izpilda dažādas lomas, piemēram, Ļauno Briesmekli, kas vajā jaunekli, un Viņutēvu, kurš paziņo mātei par dēla nāvi. Samuela Ozoliņa dramatizējumā ir liela cieņa pret Plūdoņa tekstu, kuru ar visu tā simtgadīgo tēlainību jaunajam aktierim Niklāvam Šūpolam nav viegli iznest.
Savukārt Valmieras teātra jauniestudējumā Atraitnes dēls režisors Viesturs Roziņš iet soli tālāk: iestudējot Plūdoņa poēmu, viņš atsakās no tās teksta, savukārt kustību izrādes libreta autore Ludmila Roziņa ir sacerējusi ainas, kuru Plūdonim nav – sākot jau ar galvenā varoņa piedzimšanu, viņa konstruēto lidmašīnu, izkrišanu Pēterpils augstskolas eksāmenos, satikšanos ar Mauku. Tomēr galvenie pieturas punkti – attiecības ar Māti, Ēnas (poēmā – Ļaunā Briesmekļa) uzrašanās un Nāves apciemojums – ir atstāti.
Laime īsu brīdi
Kas paliek, kad teksts tiek dzēsts? Kustības un aktieru fiziskā eksistence mūzikas piepildītā Valmieras teātra Apaļās zāles telpā. Autoru komanda – paldies izsmeļošajai iestudējuma programmai! – ir balstījusies faktā, ka Atraitnes dēla 15 gadu tapšanas laikā Plūdons ir tulkojis Frīdriha Nīčes Tā runāja Zaratustra. Izmantoti arī tādi Karla Gustava Junga arhetipi kā Māte un Ēna, Zigmunda Freida daudz apcerētais Maukas tēls un visbeidzot – Nāves simbols.
Režisors Viesturs Roziņš, libreta autore Ludmila Roziņa, scenogrāfs Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko, komponists Jēkabs Nīmanis un horeogrāfs Kārlis Božs ir radījuši radikālu, mākslinieciski mērķtiecīgu konceptu, kas risina Mātes un Dēla attiecības ģimenē, kurā nav Tēva. Kā zināms, režisors Viesturs Roziņš strādā arī par drāmas terapeitu, tātad viņam tuva ir psihoanalīze, kurā beztēva ģimenei un Mātes un Dēla attiecībām ir īpaša vieta. Zīmīga ir aina ar Dēla uzzīmēto lidmašīnu – viņš tiecas uz debesīm pie Tēva.
Izrāde balstās divos aktierdarbos, ko atdevīgi un precīzi iemieso Inese Ramute un Kārlis Dzintars Zahovskis. Apbrīnojama ir abu aktieru jūtīgā saspēle, vienam otru dzirdot un sajūtot, šķiet, ar muguras smadzenēm. Jaunā aktiera uzdevums ir fiziski atainot ceļu no tikko dzimuša zīdaiņa līdz pieaugušam vīrietim, kurš cenšas pārraut simbolisko nabassaiti ar Māti. To kādā ainā attēlo Dēla bikšu garās staras, uz kurām aizvien cenšas uzkāpt Māte, atturot Dēlu no došanās savās gaitās. Kārlis Dzintars Zahovskis savu pirmo galveno lomu veido meistarīgi, strādājot ar visiem aktierim bezteksta apstākļos pieejamiem līdzekļiem – gan sejas vaibstu izteiksmīgo partitūru, gan ķermeņa precīzi izpildītajiem, horeogrāfa dotajiem uzdevumiem, demonstrējot teju akrobātisku fizisko formu. Etnogrāfiski elektroniskās mūzikas un mikrofonos pastiprinātās aktieru elpas ritmā tiek apdzīvota telpa, ko strukturē pieci lieli režģu burti, kuri tikai uz īsu brīdi izveido vārdu "Laime". Šie burti veido ne tikai sakarīgas un bezsakarīgas kombinācijas, bet arī podestūru, ap kuru darboties aktieriem, un dažās ainās tiek izmantoti arī kā rekvizīti. Ļoti veiksmīgs telpas risinājums.
Viss ir redzams acīs
Inesei Ramutei uzdevums ir grūtāks, jo viņas personāžs attēlo freidisko ideju par sievietes dažādajām izpausmēm, kuru vidū šajā izrādē ir gan Māte, gan Mauka, gan Ēna (šaubas, mokas un paššaustīšanās, kas liedz Dēlam sevi realizēt), gan Nāve. Lai neļautu skatītājam apjukt, talkā nāk tērps – zinātnieka apmetnis un kantainā cepure ar pušķiem profesoram, nātns kostīmiņš Mātei un Nāvei, melna kleitiņa un no košzaļiem laimiem darināta kaklarota Maukai, pāri visam – vainags, uz kura skaidri un gaiši uzpērļoti uzraksti pavēsta par šīm dažādajām lomām.
Aktrise ir ļoti labā fiziskajā formā un perfekti veic visus kustību uzdevumus, tomēr galvenais ir redzams viņas sejā, acīs. Daudzie uzdevumi gan neizbēgami noved pie tā, ka dažas epizodes – piemēram, profesora un studenta aina ar laimiem kā izsniegtajām atzīmēm – izskatās ilustratīvas (arī Kārļa Dzintara Zahovska izpildījumā) un izrāde no fiziskā kustību teātra nosvārstās ne visai veiklas pantomīmas virzienā. Tomēr īpaši jaudīga ir pirmā un pēdējā aina – Dēla dzimšana un Mātes atgriešanās pie mūžīgā darba pēc viņa nāves.
Galvenā emocija pēc izrādes noskatīšanās – ja neskaita to, ka mazliet žēl zudušā Plūdoņa teksta, – ir gandarījums, ka Valmieras teātris turpina īpašas teātra valodas meklējumus.
Atraitnes dēls
Valmieras teātra Apaļajā zālē 17.XI plkst. 18.30, 21., 26., 28.XI, 16.XII plkst. 13
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 22