Izdarīt tā, kā "vajadzētu", var katrs. Atšķiras tikai laiks un ieguldītās pūles, lai to apgūtu, – dažs ātri iemācās skaisti pūst cita stabulē, un viņu aprok panākumu lavīna, bet citam mūža galā var izrādīties, ka tas bijis par īsu, turklāt viss izniekots, izliekoties par to, kas neesi. Beigās jau arī tā mācīšanās vairs nepadodas, un tu savas pēdējās dienas pavadi, mokoties pašpārmetumos par izniekoto dzīvi. Grupas Baložu pilni pagalmi (BPP) dziesmu autoram, dziedātājam un ģitāristam Mārim Švernam iepriekšminētās nedienas nedraud, jo viņš ar tādām muļķībām nenodarbojas. Protams, ir dzirdēts, ka viņš jūtas nedaudz vīlies, nesmokot no slavas smaguma mugursomā, bet pie visa var pierast, un pēdējos gados tas ir noticis.
Visu laiku vēsture
Māra Šverna grupai BPP un arī viņa solodaiļradei ir savs noturīgs cienītāju loks, kas lēni paplašinās, nākot klāt jaunās paaudzes klausītājiem, – pats Māris ir viena gadagājuma ar pankgrupas Inokentijs Mārpls līderi Raimondu Lagimovu jeb Dambi, un abi kopā sāka muzicēt 80. gadu vidū. Nu jau krietnu laiku grupā BPP ir par Māri Švernu un bundzinieku Uldi Gedru krietni jaunākais mūziķis Klāvs Lauls, kurš spēlē basģitāru un albuma Uz karstām oglēm zem degošām zvaigznēm ierakstā – arī soloģitāru un sintezatorus, liekot lietā savu muzikalitāti un erudīciju augstvērtīgākajā mūsdienu populārajā mūzikā. Tam, vai tas ir noticis arī senāk, pašlaik nav nozīmes, jo jauno albumu var uzskatīt par jaunu lapaspusi BPP garajā diskogrāfijā.
Nevienas vien skaņu režijas šaurās nozares jeb subkultūras desmitgades tendenču neierobežota skanējuma vaininieks ir Mārtiņš Krastiņš, kurš savos ar dzirdes jutekļiem tveramo audeklu vērpšanas paņēmienos sasmēlies vēstures iedvesmas, pēdējā laikā pētot un apstrādājot Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Jura Kulakova veco ierakstu pirmavotus, bet agrīnajā darbības posmā veicis Imanta Dakša un Evijas Vēberes pirmos ieskaņojumus. Uz visas šīs daudzveidīgās pieredzes bāzētā Mārtiņa Krastiņa izpratne par skaņu mākslu ļāvusi viņam no Māra Šverna dziesmām un "neērtās" vokālās manieres izvilkt labāko, kas iespējams. Gan jau kāds senais cienītājs iebildīs, ka albums ir pārproducēts, kā mēdz teikt, kad mūziķim tiek uzvilkts mundierītis, kas viņam par lielu vai kaut nedaudz spiež plecos. Bet nespiež nemaz. Vismaz to nevar just.
Matos, nabā, ādā
Māris Šverns ir vienīgais tā sauktā underground dziesmu autors, kurš piedzīvojis savu dziesmu kaverversiju izlases albumu Brāļi un māsas, kurā viņa dziesmas izpilda dažādi mūziķi – no kora un klasiski izglītotiem dziesminiekiem līdz blūzroka un pankroka grupām. No jaunajām Laimes rats ar dažiem atbilstošiem papildinājumiem labi aizietu regeja versijā. Ja piekrīt teiktajam, ka mūsdienās robežas starp pagrīdes roku un popmūziku ir nojukušas, šis albums ir spilgts piemērs šai tendencei. Pirmā dziesma HKhimna liek izdarīt priekšlaicīgu pieņēmumu, ka BPP kļuvuši par teātra vides grupu, turklāt tā izklausās pēc atvadu dziesmas pēc ballītes kopā ar skatītājiem, kad galvenās lomas tēlotājam jau piezvanījusi sieva un brīdinājusi, ka viņa ikvakara olas jau gatavas un, lai tās neatdzistu, jādodas mājup nekavējoties. Tā ir lieliska aktiermeistarība – notēlot finālu ballītei, kuras beigas neviens nevēlas, kaut tās ir neizbēgamas, un visvairāk tajās ieinteresēts ir tas, kurš visdedzīgāk iejuties nekad nebeidzamas ballītes tīkotāja ādā jeb lomā.
Viena no popsīgākajām jaunā albuma Uz karstām oglēm zem degošām zvaigznēm dziesmām ir Bitīt’ nabā – vismaz nosaukums ir veltījums Radio NABA raidījumam Bitīt matos, kura vadītājs Dambis jau izteicis viedokli, ka Mārim Švernam jaunajā albumā vietām "uzspiesta" klasiskā dziedāšana, jo Mārtiņš Krastiņš ilgi dziedājis korī Gaudeamus, kas gan diriģenta Ivara Cinkusa vadībā ir gana progresīvs jomā, ko mēdz saukt par spēju iziet no sava stila rāmjiem, piedaloties gan Uģa Prauliņa izcilā albuma Pagānu gadagrāmata atskaņojumā, gan pievienojoties smagā roka grupai Sanctimony festivālā Zobens un lemess.
Tomēr, bet ne tikai
Atkal jau jālieto vārds "lavīna", kas turpinās, kaut tā jau ir pavisam cita lavīna. Kad aizvadīta, kā izrādās, tikai iesildīšanās vairāku neatvairāmu opusu garumā, kas kulminē ar piedziedājumu "Nevaru vai varu" dziesmā Laika ziņa, veikliem pirkstiem "sapinot bizē krēpes sarkanās", jau šķiet, ka šai reizei būs gana, seko roka bliezējs Es nākšu. Kā no pārpilnības raga!
Pērn Māris Šverns izdeva albumu kopā ar dzejnieci Madaru Gruntmani, koncertos vārdu autorei pirms dziesmām tos lasot, bet Māris savus vārdus deklamējam nav dzirdēts. Šeit tas ir noticis – Un tomēr, bet ne tikai. Vēl nāks Tā diena, bet dziesma Viņš ir kā rokopera vai vismaz pagara progroka himna, pilna ar apjomīgām instrumentācijām un dziedājumiem visam ansamblim kopā, cik nu tur to dziedātāju ir, jo Uldis Gedra nedzied, bet Klāvs Lauls to dara itin labi. Un, ja pievienojas vēl viens Klāvs no Židrūna, dzidri un negaidīti iededzot jaunu gaismas lāpu, pienāk laime pilnīga (ne grupa), kaut kur no tālienes pievienojas Māris, Marijas Strapcānes bekvokāls, un nobeigumā atkal Šverns deklamē pats sevi, ja jau par albuma vadmotīvu, kas ieskanas atkārtoti, izraudzīta cita autora – Imanta Dakša – frāze "Mēs varam palikt draugi", kas Mārim ļoti labi piestāv. Tāpat kā katram no mums, kad tiekam aptīti ap pirkstu un noslēdzošā skaņdarba Karaliene laikā iekrītam ezerā, lai aizpeldētu prom pa tā neesošo straumi.
Uz karstām oglēm zem degošām zvaigznēm ir mans mīļākais nākotnes kora dziesmu albums. Pašlaik – labākais, kas Baložu pilniem pagalmiem tapis vismaz pēdējos desmit gados. Es pat teiktu – šedevrs, par ko varētu uzrakstīt veselu grāmatu, un šī bija tikai skice.