Ar šo izaicinājumu teicami ticis galā diriģents Aleksandrs Viļumanis ar festivāla orķestri un vairākām izcilām balsīm – visupirms jau lielisko titullomas izpildītāju, šeit jau pērn Opermūzikas svētkos Siguldā atklāto itāļu baritonu Vitorio Vitelli, kurš, tāpat kā Maija Kovaļevska, ir Plasido Domingo jauno operdziedātāju konkursa Operalia uzvarētājs: Vitorio Grand Prix ieguva 1996. gadā – tieši desmit gadu pirms Maijas. Varoņdarbu dzelžainā gripas tvērienā un nežēlodams sevi trauksmainā mīlētāja Gabriela Adorno lomā veica gruzīnu dramatiskais tenors, Maskavas Lielā teātra vadošais solists Badri Maisuradze, kurš uz šīs pašas skatuves pērn februārī dziedāja titullomu Verdi operas Otello koncertuzvedumā. Zvaigžņu ēnā nepalika arī mūsu bass Krišjānis Norvelis Fiesko lomā.
Mīlestība, naids, dzīvība, nāve, cildenums, nodevība, politiskās intrigas un saviļņojošas personiskās drāmas, traģēdija un happy end šīs operas vēstījumā ir spriegi dramaturģiski savīti kopā. Ļaunas rokas saindētajam operas titulvaronim Dženovas valdības galvam dodžam Simonam Bokanegram lēnām un mokoši mirstot, ar viņa tēvišķīgo svētību turpat blakus kapelā laulājas viņa meita ar savu sirdsmīļoto. Opera ir komponēta 1843. gadā, taču vēlāk būtiski pārstrādāta, lai dzīvotu savā otrajā versijā, kuras pirmizrāde notika Milānā 1881. gadā. Lai gan dramaturģiski groda, tā nav tik populāra kā citas Verdi operas. Situāciju maina tas, ka kopš 2009. gada titullomā (baritona partijā) mirdz operas superzvaigzne – tenors Plasido Domingo. Iespēja Rīgā baudīt Maijas Kovaļevskas lokano, nokrāsām bagāto soprānu gudrajā un vienlaikus dabiskajā Amēlijas (Marijas) tēla interpretācijā mums tika dota, jo māksliniecei šis bija ģenerālmēģinājums pirms drīzās uzstāšanās kopā ar Domingo Simona Bokanegras izrādēs Vīnes Valsts operā.
Izrādes nagla bija Vitorio Vitelli titullomā. Tik vokāli daudzkrāsains, tembrāli skaists un perfekti skolots baritons ir retums. Rīkojoties ar tik izcilu vokālo instrumentu, iedzimtu aktiertalantu un temperamentu, viņš atklāja titulvaroni plašā dinamiskā spektrā: no kaismīgas mīlas un zaudējuma sāpju sagrauta jaunekļa līdz taisnīga vīra un tēva cildenumam īsta vīra briedumā.
Publikas uzmanības prioritāte, protams, bija Maija Kovaļevska. Viņas pērļaini dzidrais, tīrskanīgais, taču arī glāsmainais soprāns skanēja gan apgaroti un sapņaini, sirsnīgi silti un līdzeni, piemēram, ārijā Come in quest’ora bruna, gaidot iemīļoto, gan trauksmaini, ciešā sazobē ar skatuves partneriem izšķirīgos drāmas samezglojumu mirkļos.
Ar aizturētu elpu varēja sekot līdzi duetiem: līdz sirds dziļumiem saviļņojošajai Simona Bokanegras un Amēlijas sarunai, kurā atklājas, ka viņa ir Simonam kādreiz nozagtā meita, arī tenora un basa (Badri Maisuradzes un Krišjāņa Norveļa), baritona un basa (Vitorio Vitelli un Krišjāņa Norveļa), baritona un tenora savstarpējo attiecību risināšanai.
Lielisks izrādes dalībnieks bija orķestris, kas Aleksandra Viļumaņa vadībā līdzdzīvoja operas varoņu emocijas, precīzi raksturoja situācijas un filigrāni uzbūra dabas ainavas. Pārsteidzoši izcilā kvalitātē apliecinājās Rīgas kamerkoris Ave sol. Kā tas operās pierasts, korim ir tautas loma, taču Ave sol sniegumā tā bija tauta ar dzīvu, emocionālu reakciju, aktīvs spēks operas darbībā.