Vernera Lazdāna izstāde Personas kods galerijā Daugava ir viens no retajiem mākslas notikumiem, pēc kura aplūkošanas ar aizrautību gribas uzreiz ķerties pie rakstīšanas par to. Tie ir darbi, kuros skatiens gremdējas ļoti ilgi un par kuriem gribas ilgstoši domāt. Vienlaikus Vernera Lazdāna darbi rūdītam mākslas pazinējam īsti nepiedāvā neko ekskluzīvu, un viņa mākslas uzdevumi, gleznu atmosfēra un stilistiskie paņēmieni ir visnotaļ klasiski, līdzinieku tiem netrūkst. To var raksturot kā maskulīnu romantismu, kas komunicē neoekspresionismam tuvā formu valodā, skaļā un klusā reizē.
Fantāzijas un realitātes sajaukums kļūst par metaforu uztveres psiholoģijai un sarežģītiem mentālajiem stāvokļiem. Lūk, šīs iezīmes var attiecināt uz lielu daļu vizuālās mākslas tradīciju, taču Vernera Lazdāna rokraksts nepazūd līdzību gūzmā, tam piemīt harismātisks autentiskums.
Substanču sairums
Vernera Lazdāna figurālo gleznu nosacītie personāži ir mošķaini tēli (vai pat drīzāk to atblāzmas, ēnas), kas mazliet sirreāli transformējas kādā dīvainā realitātē. Nenoteiktajās, izplūdušajās formās gleznieciski fiksēts pārmaiņu process, kas tikpat labi varētu būt substanču sairums vai lēna izgaišana. Šķiet, ka kompozīcijas simbolizē ikvienam no mums labi zināmus frustrācijas, trauksmes un nemiera pārņemtus emocionālos stāvokļus, kuros savas patības robežas šķiet tik izplūdušas, nekonkrētas, ka savs "es" vairs nav sajūtams, tam ir pazudis kodols.
Gleznu psiholoģiskā dinamika, tās eksistenciālās vispārinātības pakāpe ļauj ikvienam asociāciju līmenī identificēties ar redzamo, iespējams, tieši šī vienkāršā iemesla dēļ tās šķiet tik iedarbīgas, piesaista skatienu un domas. Personas koda gleznās ietverts kas tāds, kas līdzinās dvēseles katarsei, taču nekļūst bezgaumīgi eksaltēts, jo mākslinieka ekspresija nav dzīvniecisks kliedziens. Tas drīzāk ir kliedziens, ko mēmi pauž acu skatiens.
Gandrīz viss šajā izstādē sniedz īstuma sajūtu. Gleznieciskā virsmu, triepienu, apveidu, toņu saspēle un kopējā enerģija ir psiholoģiski intensīva, tā rada sajūtu, ka "gleznots ar asinīm". Tikpat patiess šķiet arī mākslinieka rakstītais izstādes pavadteksts, kas ļoti vienkārši un atklāti iepazīstina ar darbu tapšanu, to impulsiem, tekstā nav daudzreiz dzirdētu, jau iztukšotu pareizu frāžu un izlikšanās vai slēpšanās aiz sarežģītām, pašam līdz galam nesaprastām idejām vai teorijām, centienu piedomāt nozīmes, kas piešķirtu ekspozīcijai papildu dziļumu.
Laikmetīgās mākslas manierismā ļoti reti iespējams satikties ar kaut ko "pa īstam", vismaz mani kā skatītāju mākslinieka godīgums uzreiz atbruņo, un nav jātērē laiks, cenšoties eksponēto atšifrēt, noticēt.
Gleznu mitoloģija
Salīdzinot ar iepriekš redzētajiem Vernera Lazdāna darbiem, Personas koda gleznu sērija šķiet kompozicionālajā ziņā abstraktāka, nenoteiktāka, tajā ir mazāk sižetiskuma, animālistisku tēlu, un tie arvien vairāk izgaist nekonkrētos, spokainos apveidos. Figuratīvie apjomi vizuāli intensīvāk saplūst ar fonu un kļūst fragmentārāki. Tāpat kā iepriekš, gleznu ekspozīciju papildina tēlniecības objekti, kuru nelīdzenās, uzirdinātās formas it kā atkārto audeklos redzamo ekspresiju, taču vienlaikus šķiet pārāk atšķirīgas un izstādē īsti neiederas. Salīdzinājums ar gleznu trauksmainību tēlniecības objektiem liek izskatīties dekoratīviem, un tie gluži vienkārši netiek līdz gleznu izteiksmībai, rezultātā izskatās pēc lietišķiem vides priekšmetiem.
Pirmatnējība kā saplūsme ar dabu un atsauces uz šiem motīviem ir bijušas raksturīgas daudziem Vernera Lazdāna darbiem, un arī šoreiz izstādes darbu tapšanu stimulējusi līdzīga pieredze. Mākslinieks to visu ir centies "ielikt" audeklā un krāsās, nevis sekot saviem vērojumiem un distancēti fiksēt uztveres procesus.
Izplūdinātība, fokusa neesamība kompozīcijās nav atsvešināts, fotogrāfisks simulakrs, tā ir gleznieciski pilnasinīga un nepastarpināta estētiskā pieredze. Kā tiešs realitātes nospiedums, nevis šī nospieduma attēls. Vernera Lazdāna gleznu mitoloģiju nosacīti varētu dēvēt par kolektīvās apziņas tēlu pasauli, taču mākslinieks nepiedāvā dīvainas teorijas par zemapziņas darbību – viņš šos apziņas dzīļu uzplaiksnījumus attēlo tieši tādā savādumā, kas raksturīgs brīžiem, kad sastopies ar kaut ko citu, ar kaut ko, kas ir ne līdz galam svešs un ne līdz galam pazīstams. Tas atgādina gan sapņu loģiku, gan dabas pasaules mītisko procesualitāti un cikliskumu. Līdzīgi nozīme un iedarbība piemīt arī formu saplūdinājumiem un monohromi neitrālajam koptonim pret pēkšņiem spilgtu krāsu uzplaiksnījumiem.
Glezniecība kā fiziski neredzamu procesu vizualizēšanas veids Vernera Lazdāna darbos aktualizē to, kas eksistē starp redzamo un neredzamo, tas izceļ skatienu, kurš tiecas saskatīt kaut ko vairāk par acīmredzamo, statisko. Mākslinieks darbiem piešķīris "personas kodu" nosaukumus jeb konkrētu katra darba gleznošanas datuma skaitli. Tas liek pieņemt, ka pret saviem darbiem mākslinieks izturas kā pret dzīvām radībām, jaundzimušajiem, un nav svarīgi, vai šis dzīvīgums ir konstatējams fiziskās, mākslinieciskās vai mentālās realitātes izpratnē, stingru nošķīrumu starp tām autors pats noraida, un viņu vilina atrašanās nekonkrētā starptelpā.
Verners Lazdāns
Izstāde Personas kods
Galerijā Daugava līdz 7. septembrim