Ikgadējais festivāls Baltijas mūzikas dienas, ko organizē triju Baltijas valstu Komponistu savienības, tika sākts kovidpandēmijas laikā. Tas ir izdzīvojis, spītējot pulcēšanās ierobežojumu dzelžainajam skāvienam. Atgādināšu, ka pirmo festivālu Igaunijas Komponistu savienībai nācās organizēt tiešsaistes formātā. Otrās Baltijas mūzikas dienas risinājās 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsētā Kauņā. Ir liels ieguvums, ka Latvijas kārta rīkot šo festivālu ir tieši šogad, kad mājsēde jau ir vēsture. Tas piedāvā deviņus koncertus Rīgā un Cēsīs (līdz 31. martam) un iesākās ar diviem lieliskiem, vērtīgiem koncertiem Cēsīs. Patiesi ir vērts nepalaist festivāla notikumus garām, jo Baltijas mūzikas dienas neaprobežojas tikai ar kamermūziku radikālā naudas taupības režīmā.
Starptautiska mūzikas festivāla atklāšanas cienīgu vērienu Cēsu koncertzālē sestdien, 18. martā, nodrošināja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO). Jau nākamajā vakarā uz tās pašas skatuves muzicēja pasaulslavenais Strasbūras sitaminstrumentu ansamblis Les Percussions de Strasbourg, kas uzstājās kopā ar latviešu dziedātāju Viktoriju Pakalnieci. Festivāla turpmāko programmu krāšņos valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga (Lielajā ģildē 24. martā) un Latvijas Radio koris (festivāla noslēgums Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā 31. martā).
Pirmatskaņojumu klāsts
Baltijas mūzikas dienu uzmanības fokusā ir Latvijas, Lietuvas un Igaunijas jaunā un visjaunākā mūzika, kas brīžiem ļaujas salīdzinājumam ar atsevišķiem laikmetīgās vācu un amerikāņu skaņumākslas paraugiem (vienlaikus arī zīmīgiem kultūru krustpunktiem) vai iekrāsojas vēsturiskajā baltvāciešu baroka mūzikas kontekstā. Laikmetīgā skanējuma spēlē iesaistīta pat igauņu kannele (kopā ar elektroniku 26. martā Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē).
Latviešu jaunās mūzikas pienesums ir vienpadsmit jaundarbu pirmatskaņojumi. Skatieties paši vietnē www.muzikasdienas.lv, ko vēl var paspēt piedzīvot. Ir vērts, jo jau pirmie notikušie koncerti apliecina, ka klausītājiem tiek piedāvāta pārdomāta, kvalitatīva izlase. Publiski neafišētais šāgada festivāla direktors, Latvijas Komponistu savienības valdes priekšsēdētājs Rolands Kronlaks, un viņa kolēģi – Baltijas kaimiņvalstu Komponistu savienību vadītāji – ir speciālisti, kas perfekti pārzina šo radošo lauciņu. Būtiski ir arī tas, ka izvēli neierobežo nekādas obligātās kvotas un noteikumi. Piemēram, atšķirībā no ikgadējā megaforuma Pasaules (jaunās) mūzikas dienas/World (New) Music Days, kas katru reizi notiek citā valstī, nav neatraidāma pienākuma vismaz reizi trijos gados programmā iekļaut ikvienas dalībvalsts mūziku neatkarīgi no kvalitātes.
Simfoniski un personiski
Var teikt, ka Baltijas valstu laikmetīgajai simfoniskajai mūzikai paveicās īpaši, jo festivāla atklāšanas koncertā LNSO un diriģenta Gunta Kuzmas sniegumā tā izskanēja labā akustikā – Cēsu koncertzālē, kurā mūzika brīvi dzīvo tai atbilstošā telpā. Šajā ziņā sevišķi jāpiemin starptautiski pazīstamākā vidējās paaudzes igauņu komponista Erki Svena Tīra klarnetes koncerts Ekstātiskais svētceļnieks/Peregrinus Ecstaticus (2012) un tā solists klarnetists Mārtiņš Circenis. Tavu brīnumu – klarnete konkrētajā akustiskajā vidē bija skaidri dzirdama visu laiku, lai cik blīvs un skaļš brīžiem bija orķestris un lai cik kluss un maigs brīžiem bija autora iecerētais un solista īstenotais klarnetes skanējums. Klarnetes līnijai mainīgā mijiedarbībā ar orķestri varēja izsekot visā šī instrumenta plašajā diapazonā: ne tikai tad, kad tai bija atvēlētas spožas un skanīgas forte pasāžas augšējā reģistrā, bet arī tad, kad komponists lika tai izpausties diapazona viszemāko nošu teritorijā. Vienas klarnetes brīnumainās pārvērtības un gudrs darbs ar tematiskā pamatmateriāla izstrādāšanu un skanējuma blīvuma maiņu orķestrī skaņdarba gaitā vērta igauņu komponista abstrakto muzikālo ceļojumu personiskā emocionālā piedzīvojumā.
No šķietami skopa triju blakusesošu skaņu motīva izaudzēta un personiski izdzīvota melanholiska nostalģija uzrunāja Ņujorkā dzīvojošās lietuviešu komponistes Žibokles Martinaitītes opusā Saudade. Skumjas būtu visai nepilnīgs skaņdarba nosaukumam izmantotā portugāļu valodas vārda tulkojums. Tajā, tāpat kā komponistes partitūrā, ir iekļauta vesela grūtsirdības un ilgošanās noskaņu gamma. Iespējams, galvenais ir tās bezgalība. Klausoties un izjūtot, kā šī mūzika ievelk sevī, nebija ne mazāko šaubu, ka Žibokles Martinaitītes mērķis bijis nevis pārsteigt ar nebijušiem izaicinošiem, sarežģītiem skaņveides vai formveides paņēmieniem, bet dalīties pašas emocionālajā pieredzē. Tas pārliecina, jo arī interpretācija bija vērsta dziļumā.
Visbeidzot, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošā komponista Krista Auznieka Pirmās simfonijas jeb, precīzāk, opusa One (2023) pirmatskaņojums atklāja klausītājiem jau citu Kristu Auznieku. Vairs ne to, kura mūzika ņirbēt ņirbēja no netveramiem orķestra akordu trilleriem, bet jau protagonistu – paša radītās postimpresionistiskās skaņutelpas galveno varoni lielo, mūžīgo, neizdibināmo jautājumu varā. Par simfoniju gan to īsti nevar saukt. Patiešām – te vietā ir autora filosofēšana par jēdzienu "viens", kura saturs angļu valodā šķiet krietni plašāks: no cilvēka līdz Dievam, Visumam un vientulībai. Savā ziņā jau pazīstamo Krista Auznieka mūzikas telpu, kuras attīstība balstās nevis simfoniskajā kontrastu/konfliktu dramaturģijā, bet plūsmā un nesteidzīgā terasveida montāžā, šoreiz apdzīvo arī melodiskā līnija, kuras galvenais nesējs ir siltais, plašskanīgais mežraga tembrs.
Krista Auznieka mūzika joprojām valdzina ar skanējuma estētisko, dzirdei fiziski komfortablo pievilcību, postimpresionistiski glāsmaino harmonisko valodu, gaismā mirdzošo skaņu "plenēru" un nesteidzīgo elpojumu. Peldot tajā kā siltā ūdenī, var arī piedot zināmu vienveidību, kas skaņdarbā iezogas pēc izteiksmīgā sākuma un ko "sapurina" tikai efektīgā kulminācija beigās. Manuprāt, opuss tikai iegūtu, ja tas būtu nedaudz īsāks.
Aizraujoši un smalki
Īpašs festivāla notikums bija Strasbūras sitaminstrumentu ansambļa Les Percussions de Strasbourg koncerts. Šis ansamblis ir dibināts 1962. gadā un līdzās Ensemble Modern un Pjēra Bulēza dibinātajam Ensemble Intercontemporain ir viena no pašām galvenajām jaunās mūzikas atskaņošanas un veicināšanas vienībām Eiropā. Pēc Strasbūras sitaminstrumentu ansambļa ierosinājuma speciāli tam ir radīti jau vairāk nekā 350 komponistu skaņdarbi.
Ja var ticēt skopajām preses ziņām, izcilais ansamblis Latvijā reiz jau ir bijis un uzstājies tolaik daudzsološā, diemžēl ātri vien izputējušā starptautiskā mūzikas industrijas foruma Forte Riga programmā 2001. gada jūlijā Rīgas Mazajā ģildē. Taču jautājums – kas par to vispār uzzināja megafestivāla notikumu blīvumā, kurā turklāt masīvi dominēja popmūzika?
Cēsīs pagājušajā svētdienā klausījāmies speciāli veidotu programmu Double Baltic Contrasts, kas radīta sadarbībā ar jauno latviešu dziedātāju Viktoriju Pakalnieci. Dziedātājai ir liels potenciāls laikmetīgās mūzikas interpretēšanā. Viņas ziemeļnieciski dzidrā, laikmetīgajai mūzikai ļoti piemērotā balss skanēja trijos no pieciem programmas skaņdarbiem – vācu komponista Tomasa Hummela darbā Veltījums/Vermächtnis (2015), Gundegas Šmites jaunajā, šajā ziemā radītajā ciklā Četras nakts dziesmas un Helēnas Tulves opusā Sāls/Sool (2011). Katrā ir savs ļoti izaicinošs, ar mūsdienu t. s. paplašinātajām vokālajām tehnikām saistīts uzdevums – ar balsi tiek radīts ļoti neierasts, tēlaini izteiksmīgs skanējums, un šis skanējums mainās tā, it kā spēles gaitā nomainot dažādus mūzikas instrumentus. Viktorija Pakalniece ir soprāns, taču šajās partitūrās ar soprāna diapazonu nepietiktu, jo balss tiek izmantota daudz plašāk – līdz pat zemajām kontralta notīm. Lai precīzi orientētos atonālajā skaņuvidē, nākas izmantot toņdakšu. Turklāt dziedātājai nācās uzņemties arī minēto opusu atskaņojuma vadītājas lomu, koordinējot ritmiski sarežģīto, izsmalcināto muzikālo saspēli.
Jā, tieši izsmalcinātība un niansētība ir atslēgas vārdi, kas līdzās perfektajai precizitātei attiecas uz visu šo muzikālo vakaru, kurā izskanēja arī lietuvieša Vīkinta Baltaka un amerikāņa Sidnija Korbeta tīrās instrumentālās mūzikas darbi. Bija arī brīdis, kad iepriekš neparedzami, taču visnotaļ dabiski Viktorijas Pakalnieces dziedājumam piebiedrojās sitaminstrumentu mākslinieku balsis.
Pareizi darīts, nepārtraucot šī vakara izsmalcināto, ļoti īpašo mūzikas pasauli ar ierasto koncerta starpbrīdi. Reiz ievesti Strasbūras sitaminstrumentālistu, Viktorijas Pakalnieces un neuzkrītoši (papildinoši) izmantotas elektronikas uzburtajā noskaņu gaisotnē, klausītāji varēja to izbaudīt pilnībā. Ieslēgt gaismu un izlasīt koncerta programmiņā publicēto dzeju un informāciju var pirms vai pēc tam.