Publiski reflektēt par autobiogrāfiskiem mākslas darbiem ir nepateicīgs uzdevums, jo pastāv risks, ka jebkas no recenzijai nepieciešamā iespējami objektīvā skatījuma tiks uztverts kā autora pieredzes, nevis izpildījuma kritika. Cilvēka pieredzi otrs nevar novērtēt – tā nav ne slavējama, ne peļama. Tā vienkārši ir – sava. Tā var būt skaista, neaizmirstama, nepanesami smaga, bet vienmēr pamācoša. Jo viss, kas mūs nenogalina..., rada trauksmi un jaunas fobijas. Tā lugā Dievs ir šeit raksta jaunās paaudzes dramaturģe Ludmila Roziņa, cik nu tas iespējams, norakstot no sevis nost personīgās dzīves drāmu, kas ir saistīta ar ģimenes nepiepildītajām cerībām kļūt par vecākiem, un ar savu piemēru cenšoties dot pleca izjūtu citiem līdzīgas situācijas pieredzējušiem.
Maratons sprinta solī
Lugu uz karstām pēdām Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzāles Lielais dzintars telpās iestudējis teātra jaunais mākslinieciskais līderis Valters Sīlis, kurš, kā zināms, ir atsaucīgs sociāli nozīmīgām, nenodeldētām tēmām. Dramaturģe ne tikai ir centusies atklāt pāra savstarpējo attiecību dinamiku, kad rimto, rutīnas pārņemto ikdienu pārtrauc apņēmīgais lēmums laist pasaulē bērnu un vēlāk dzīvi sagriež kājām gaisā nespēja šo vēlēšanos realizēt, bet arī ieskicē valsts veselības aprūpes sistēmas problēmas, tajā skaitā cilvēciskā faktora nozīmi. Ne reizi vien notrulinājušies un līdzjūtību zaudējuši speciālisti pamanās spīdzināt tā jau izmisuma, baiļu un pašpārmetumu nomocītos cilvēkus, kuri nepārstāj sev uzdot jautājumu, kāpēc nelaime ir skārusi tieši viņus.
Ja arī iecerēta tikai kā aizsargreakcija, dramaturģes humora izjūta un spēja vismaz tekstā uz piedzīvoto paraudzīties ar, domājams, terapeitisku distanci acīmredzami mazina nolemtības noskaņu un ikvienam sniedz motivējošu grūdienu pārvarēt jebkuras grūtības – lai cik banāli tas izklausītos. Autore ir augstsirdīga un saudzīga pret publiku, kurai atkarībā no dvēseles stāvokļa ļauts gan smieties, gan raudāt. Tekstu iedzīvinot uz skatuves, iespējams, neizbēgami zūd kaut kas no lugas pārsteidzošā viegluma. Arī izrādē skan smiekli, bet, sižetam attīstoties, jautrības kļūst mazāk. Skatītāju šņuksti un asaras liecina par vēl nezaudēto spēju just līdzi un nekautrēties no tā.
Režisora Valtera Sīļa pieeja tekstam bijusi visai vienkārša – universālā spēles telpā galvenajai varonei Viņai uzticēts izstāstīt šos divus beidzamos gadus no jaunās sievietes dzīves, gandrīz kā stāvizrādē frontāli vēršoties pie publikas. Aktrisei Kintijai Stūrei ir jāiztur milzīga slodze, jo teju sprinta solī ir jānoskrien maratona distance, kur skatītājiem nav paredzēts daudz laika, lai pakavētos domās par notiekošo. Turklāt pret lugā neiztrūkstošajām sarežģīti risināmajām fizioloģiskajām ainām režisors izturējies ar zināmu ironiju, kas atvieglo viņa uzdevumu un vienlaikus arī piestāv izrādes formātam. Sekss tiek aizstāts ar spēju apkampšanos, bet par ķirurģiskajām manipulācijām liecina publikas acu priekšā nozibinātie instrumenti.
Stāsts ir pietiekami bagāts, lai to risinātu nosacītā estētikā, kas arī ar konkrēto sižetu nesaistītos kontekstos dotu iespēju vispārināt dramaturģes piedāvātās apjomīgās tēmas par nogurumu no nepiepildāmām gaidām, veltām cerībām un par dzīvošanu tagadnei. Ievas Kauliņas askētiskā, pat tehniskā scenogrāfija apzināti vai nejauši uzsver galvenās varones iekšējā tukšuma izjūtu. Viscaur melnās zāles vidū ir novietots grozāms podests, ko norobežo dažas sienas pelēcīgos toņos, atsevišķās mizanscēnās skatītāju uzmanību koncentrē tikai sarkana sofa un gaismu mākslinieka Viestura Andersona nomērķētais vientulīgais gaismas kūlis.
Izmēģinājumu lauks
Kaut arī dramaturģes iecerētajai varonei ir paveicies un viņas vīrs, kā vien spēdams, aktīvi piedalās notikumos, tādējādi visu pieredzēto nepadarot par sievietes individuālo problēmu pat pēc fatālās diagnozes apstiprināšanās, lugas, un jo sevišķi izrādes, centrs konceptuāli ir atvēlēts sievietei. Tas arī saprotams, jo viņas ķermenis kļūst par medicīnisko izmēģinājumu lauku un augļa vienīgo mājvietu. Arī uz programmas vāka redzama Viņa viena pati, ar cerību vai varbūt aizdomu pilnu skatienu cieši uzlūkojot trijos pirkstos saņemtu ceriņziedu.
Turklāt Kintija Stūre ir vienīgā no triju aktieru ansambļa, kurai nav paredzēts iemiesot arī kādu no vairākiem citiem tēliem, kas uz brīdi mijiedarbojas ar topošajiem vecākiem. Aktrise atbildīgi un bez liekām emocijām izrādes straujo tempu, ne mirkli neatslābstot, arī cienījami iztur. Savukārt Valts Skuja, kurš, kā ierasts, ātri spēj sakoncentrēt iekšējos resursus, lai pārliecinātu par sava varoņa apjukumu un apspiesto izmisumu, šoreiz nesavtīgi turas otrajā plānā, radot neuzspiestas klātbūtnes izjūtu tiem brīžiem, kad pie trūkst mierinošu vārdu. Paradoksāli gan, ka galvenās varones ieskatā valsts labklājības sistēma ignorē vīrieša pārdzīvojumu, neparedzot tam tiesības uz slimības lapu bērna zaudējuma gadījumā, bet izrādē tikpat kā nav dots skatuves laiks, kurā atklāt viņa depresiju un mēģinājumus tikt ar to galā.
Kaut arī Everita Pjata-Gertnere katrai no neskaitāmajām lomām, kuru vidū ir norūpējusies māte, saltas un pieglaimīgas medicīnas darbinieces, depresīva draudzene un virtuālā asistente, centusies atrast kādas raksturojošas individuālas iezīmes, aktrises izmantotā groteska ir par raupju un savu varoņu reakcijām piešķir par daudz komisma. Radošās komandas vietumis iecerēto traģikomisko efektu jau rada dramaturģes Viņai sacerētās replikas Kintijas Stūres tikpat šerpā intonācijā.
Reliģiskie motīvi
Līdz ar izrādes steidzīgo ritējumu režisoram izdodas kopējā kompozīcijā nemanāmi ieplūdināt visai mehāniski lugas nobeigumā pievienotos sadzīviskos skečus, kuri pēc bērna zaudējuma provocējuši atgriezties skumjajās atmiņās, un sakoncentrēt arī visai izstiepto finālu. Bet varbūt traģiskajai kulminācijai sekojošais atrisinājums lugā ir ieildzis apzināti, jo atrisinājums nemaz jau nav iespējams, var būt tikai turpinājums…
Luga un izrāde beidzas uz emocionāli sakāpinātas, tomēr gaišas nots. Viņa savai neglābjami ciniskajai draudzenei, kura gaida atombumbu kā atpestīšanu no pārvērtētās dzīves, kas sagādā pārāk daudz pārbaudījumu, lai to uztvertu kā dāvanu, uzkliedz – ir vienkārši jādzīvo, jo neviens esības mirklis nav pašsaprotams. Pat ja mēs esam tikai viens no astoņiem miljardiem uz šīs citviet pārapdzīvotās pasaules. Šajā sakarā nav mazsvarīgi lugā ietvertie reliģiskie motīvi. Kaut arī izrādē šim apstāklim ir tikai formāla nozīme, šķiet, tieši tajā sakņojas protagonistes ticība labajam nākotnē un spēks pieņemt šo situāciju. Šādā kontekstā jēgu iegūst arī lugas un izrādes nosaukums, iezīmējot cilvēka pretrunīgās attiecības ar Dievu, kurš nav pasargājis no ciešanām, bet pie kura varonei tāpat nākas atgriezties, kad citur mieru vairs nav iespējams rast.
Viņa aicina novērtēt to, kas ir dots tagad, un savu dzīvi likt lietā, lai veiktu labus darbus. Šo vienkāršo, patieso un viegli realizējamo atziņu ir vērts atcerēties, paturot prātā, ka vēl jau uz pasaules ir cilvēki, kuriem pretstatā izrādes varoņiem nemaz nav bijusi iespēja satikties un piedzīvot savu kopīgo pieredzi, lai kāda tā būtu, kā arī tādi, kuri nav spējuši sniegt viens otram dziedinošu atbalstu nestundā.
Dievs ir šeit
Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē Lielais dzintars 9.XI plkst. 19, 17.XI plkst. 14
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25–30