Ģertrūdes ielas teātra mākslinieciskais līderis Andrejs Jarovojs jau labu brīdi konsekventi pārbauda dažādas postdramatiskā teātra tehnikas. Fiziskais (Malkas ceļi, 2020), priekšmetu (Krēsls, 2021) un mūzikas (Nasing spešal, 2021) teātris ir tikai daži no piemēriem Andreja Jarovoja režijas valodas pēdējo gadu alfabētā. Mērķtiecīgs klasiskās dramaturģijas un vispār teksta autoritātes apšaubījums ir arī režisora jaunākā projekta Vasarnieki pamatā. Jeb, pārfrāzējot Andreja Jarovoja 2015. gada izrādes Vingrinājumi ar ābolu un loku (par Frīdriha Šillera Vilhelma Tella tēmām) nosaukumu, pagājušā gada nogalē Ģertrūdes ielas teātrī tapuši vingrinājumi ar ekrānu un balsīm pēc Maksima Gorkija lugas Vasarnieki motīviem.
Pēc ķiršu dārza
Šī Maksima Gorkija 1904. gadā sarakstītā piecu cēlienu sadzīves drāma par inteliģenci, kura "ir attālinājusies no tautas un baidās no dzīves", ne bez pamata allaž tiek konceptuāli saistīta ar Antona Čehova lugu Ķiršu dārzs, kas tapusi tikai gadu agrāk. Nenoliedzami naturālista Gorkija bezkaislīgajā diagnozē pasaulei pēc ķiršu dārza pārdošanas un zemes sadalīšanas gabalos atsevišķu vasarnīcu īpašniekiem ir daudz čehovisku motīvu. Par bezjēdzīgu dzīvi, kas aiziet garām, un darbu, kas nedod prieku, par galēju atsvešināšanos starp cilvēkiem un garīgu notrulināšanos.
Kaut arī Vasarnieki nepieder pie Gorkija labākajiem dramaturģiskajiem darbiem (luga objektīvi ir ļoti gara, pļāpīga un ar pārāk sazarotu darbības personu loku), tomēr tematiski tā izrādījusies gaužām aktuāla arī XXI gadsimtā. Ne velti Latvijas režisori postpadomju periodā pie šī sižeta ķērušies vairākkārt – Felikss Deičs Valmierā (2000), Alvis Hermanis Berlīnē (2013) un Elmārs Seņkovs Rīgas Krievu teātrī (2014).
Tiktāl, cik tas attiecas uz literāro pirmavotu, Andrejs Jarovojs konceptuāli gājis to pašu ceļu, ko savulaik Elmārs Seņkovs, – konsekventi pārcēlis Gorkija lugas darbību uz mūsdienām un samazinājis darbības personu skaitu. Pat viens aktieris abām izrādēm ir kopīgs – Aleksandrs Maļikovs pirms septiņiem gadiem spēlēja jauno protagonistu Vlasu un tagad ir Rjumins. Taču Gorkija lugas sižetam Andreja Jarovoja izrādē nav principiālas nozīmes, un bez priekšzināšanām to uztvert var ļoti aptuveni, bet faktiski tas nav arī nepieciešams.
Pārtikušu cilvēku ballīte
To, kas Ģertrūdes ielas teātra Vasarniekos notiek, var aprakstīt diezgan shematiski. Skatītājs vienlaikus var sekot divām darbības zonām – lielam ekrānam un tā priekšā esošam tukšam spēles laukumam.
Uz ekrāna visā izrādes garumā tiek rādīta melnbalta filma, kas pati par sevi ir ļoti interesanta un raisa negaidītas paralēles ar vēl vienu Elmāra Seņkova darbu – kopā ar kinorežisori Lieni Lindi veidoto izrādes Medības (pēc Aleksandra Vampilova lugas Pīļu medības motīviem) ekrāna versiju, kura profesionāļu auditorijai tika parādīta pagājušā gada novembrī Latvijas Jaunā teātra institūta skatē un publisko pirmizrādi piedzīvos 20. janvārī (platformā www.ticketshop.lv būs pieejama līdz 20. februārim). Kā vienā, tā otrā gadījumā pie kameras bijis operators Dāvids Smiltiņš, un skatītājs redz radoši pārradītu senas lugas stāstu par un ar mūsdienu cilvēkiem autentiskā šodienas vidē.
Andreja Jarovoja izrādes filmas (akurāt šādu kalambūru gribas lietot – izrādes filma) centrā ir pārtikuši mūsdienu cilvēki, kuri satikušies kādās vasaras viesībās, dzer, izklaidējas, garlaikojas un pārsvarā cits citam krīt uz nerviem. Tur ir trīs laulāti pāri, kuros vīrs un sieva ir atsvešinājušies un atkarībā no temperamenta vairāk vai mazāk atšķiras tikai savstarpējās agresijas līmenis, – Tom J. Benedict (zināms arī kā Toms Liepājnieks) spēlētais Basovs un Antas Aizupes Varvara, Edgara Samīša Suslovs un Ivetas Poles Jūlija, Gundara Grasberga Dudakovs un Janas Čivželes Olga. Vēl šajā ballītē piedalās Ingas Siliņas eksaltētā dzejniece Kalerija, kā arī četri kungi ar zīmīgi satīriskiem uzvārdiem: Kaspara Dumbura Zamislovs, Anda Stroda Divpunkts (Gorkija lugā – Dvoetočie), Vara Piņķa Šaļimovs un jau pieminētais Aleksandra Maļikova Rjumins. Ir vēl viens pāris, bet par to vēlāk.
Izteiksmīgi anonīmi
Tātad – filma ir neapšaubāmi pašpietiekama kvalitāte, kurā ieguldīts profesionāls kino veidotāju darbs, piesaistīts daudzveidīgs un pārliecinošs aktieru ansamblis. Ir tikai viens "bet". Izrādē tā tiek demonstrēta bez skaņas – bez balss un fona trokšņiem –, savukārt ekrānā izspēlētos dialogus dzīvajā plānā dublē jeb "ieskaņo" četri citi aktieri – Ieva Aniņa, Sandija Dovgāne, Mārtiņš Gailis un Jurģis Spulenieks. Viņi lielāko izrādes daļu atrodas ar skatu uz ekrānu un muguru pret publiku, pustumsā un dažādās kombinācijās runājot "virsū" ekrānam. Tātad viena pasaule no otras ir atdalīta nepārprotami – ekrānā ir bilde, it kā ļoti patiesa, autentiska, gana dinamiska un intriģējoša, bet mēma; savukārt fiziski klātesoši un sajūtami ir četri jaunieši ikdienišķās mūsdienīgās drēbēs ar stilīgām ūdens pudelēm (izrādes māksliniece Marija Ulmane) un izteiksmīgām balsīm, kuri tā arī paliek faktiski anonīmi.
Sadarbība jeb vingrinājumi starp balsīm un ekrānu izrādes gaitā mazliet variējas. Aktieru balsis lielākoties cenšas sinhroni trāpīt ekrāna kolēģu mutēs, bet ik pa brīdim šis kontakts ar filmu apzināti tiek pārtraukts, veidojas fragmentāri dialogi, izrādes beigu daļā īslaicīgi parādās arī filmas skaņa. Vēl nevar nepamanīt, ka ekrānā ir šodienas cilvēki, bet tekstā saglabāta XX gadsimta sākuma valoda un reālijas.
Tas viss tā ir, un to ir interesanti skatīties apmēram pirmo pusstundu. Izrāde ilgst stundu un četrdesmit minūšu. Zināmu laiku var nodarboties ar teorētiskām refleksijām par to, kāpēc tas, ko man rāda, ir tieši tā, kā ir. Nenoliedzami var izdomāt visu ko. Par sadalīto vai fragmentēto šolaiku cilvēka apziņu, kurā vārdi ir atdalīti no to nozīmes. Par teātra un kino tehnoloģiskajām un komunikatīvajām atšķirībām. Par īsto un fiktīvo realitāti. Droši vien par vēl visu kaut ko, kas palīdz atrast jēgu tieši šādai izrādes formai. Man aizdomāties līdz mērķtiecīgai jēgai neizdevās.
Aktiera spēju pārbaude
Toties glābties no garlaicības izdevās divos veidos. Pirmkārt, ļaujot mēmajam ekrānam kļūt par testu aktiera spējai pārliecināt, aizraut un noturēt skatītāju jebkuros spēles noteikumos. Ļoti pārliecinoši tas izrādes filmā izdodas Tomam Liepājniekam, kura Basovs ir liela mēroga "saimnieks" – agresīvs, nepatīkams, dominējošs –, un Ivetai Polei, kura savai Jūlijai piešķir gandrīz naturālistisku izteiksmi. Gluži magnētisku brīnumu ar lieliskā operatora Dāvida Smiltiņa palīdzību epizodē mežā rada Guna Zariņa (Marja) un Rihards Zelezņevs (Vlass). Tur ir viss, kam jābūt labā teātrī, labā filmā, labā dramaturģijā un labā partnerībā, – neparedzamība, noslēpums, intriga, stāsts, attiecības, satikšanās un šķiršanās. Un piepeši ļoti sagribējās redzēt, ka abi konkrētie aktieri nospēlētu šīs lomas konkrētajā Gorkija lugā.
Otrkārt, ieklausoties, cik autentiski dzīvā plāna aktieriem izdodas atdarināt ekrāna aktieru balsis. Nezinu, vai tas vispār ir bijis režisora uzdevums un iecere, bet Mārtiņš Gailis ļoti precīzi trāpa Toma Liepājnieka un Kaspara Dumbura, savukārt Ieva Aniņa – Antas Aizupes un Gunas Zariņas intonācijās. Jurģis Spulenieks un Sandija Dovgāne gan pārsvarā paliek katrs savā objektīvi izteiksmīgajā un uzreiz atpazīstamajā balss tembrā, un skaidrs, ka var arī tā. Tāda paliek arī visas izrādes pēcsajūta – var tā, bet var arī citādi.