Pazīstamais režisors Vladislavs Nastavševs, kurš par savām izrādēm Latvijas teātros saņēmis gan Spēlmaņu nakts, gan Dienas gada balvu kultūrā, pats raksta dziesmas, kas dzirdamas viņa izrādēs. Kopā ar Tomu Auniņu viņš ieguvis arī Spēlmaņu nakts balvu kā muzikālās partitūras autors izrādei Asins kāzas Nacionālajā teātrī. Līdz šim mākslinieks ar saviem opusiem galvenokārt uzstājies vienatnē, pavadot sevi uz klavierēm koncertuzvedumā Eskeipista dienasgrāmata gan uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, gan citur.
Sadarbību ar grupu Ezeri Vladislavs Nastavševs sāka pēc Jāņa Šipkēvica aranžēto Imanta Kalniņa dziesmu koncerta Nepāriet, kas notika Piena svētkos vasaras beigās. Vladislava Nastavševa uznāciens tajā klausītāju varēja novest līdz muzikālam orgasmam – vēl jo vairāk tad, ja viņa muzikālais priekšnesums un jebkuru klātesošo tūliņ pārņemošā nepieradinātā dziedāšanas maniere tika baudīta pirmoreiz. Grupas Ezeri dalībnieks Miķelis Putniņš lieliski iejutās Imanta Kalniņa vecajās dziesmās gan kā ģitārists, gan kā solists. Divos mēnešos kopā ar trio Ezeri (Miķelis Putniņš – ģitāra, Kristiāns Priekulis – bass, Krišjānis Bremšs – bungas) sagatavota programma ar deviņām Vladislava Nastavševa dziesmām no viņa izrādēm. Tā skanēja 18. un 19. decembrī K. K. fon Stricka villā.
Drusku pakustamies
Autora programmas pieteikums koncerta sākumā ir tehniski vienkāršs – pašam gribējies viņa līdz šim klavieru pavadītajās dziesmās ieviest ritmu un atrast pulsu, lai liktu publikai arī drusku pakustēties, nevis tikai klausīties sastinguma stāvoklī. Vladislavs Nastavševs tā kā taisnojas, ka pats nekad nedejojot, tāpēc tagad likt to darīt citiem viņam šķiet muļķīgi, kaut arī koncertam dots nosaukums Lēnās dejas. Taču tiek solīts arī viens disko gabals, kas turklāt tiek nospēlēts divreiz – arī kā piedeva pašās beigās pēc publikas vētrainā pieprasījuma, un cilvēki jau metas dejās, kaut pirms tam tikai mīņājušies vai ritmiski kustinājuši kāju un roku, kā to dara Vladislavs Nastavševs.
Būdams režisors, viņš pats piekoriģē gaismas, tāpat kā Jāņa Skuteļa šovā reiz pieteica operatoriem, no kuras puses filmējams viņa profils, un gandrīz pārņēma raidījuma vadīšanu. Pirmajā mirklī viņš izskatās tāds kā bikls, bet droši vien tādas ir režisora metodes – ieturēt pauzes, skatīties sānis vai caur pieri, radīt iespaidu, ka viņš šeit ir nokļuvis nejauši, un pakāpeniski likt visiem klātesošajiem kļūt viņa pārņemtiem, pašiem to, iespējams, nemaz nepamanot. Tas izdodas diezgan ātri, jo klausītāji zina vai vismaz nojauš, uz ko ir nākuši.
Ekskluzīvs gadījums
Vladislavs Nastavševs iemalko kaut ko no apaļas pudelītes un aizsmēķē cigarillu. Viss tik eleganti! Ezeri ir gatavībā, jo mūziķiem savas spēlējamās partijas ir skaidras, taču ir jāpielāgojas vakara varonim, kurš ienirst trio spēlēto skaņu ezerā, bet tik un tā laiku pa laikam veltī katram mūziķim skatienus, no kuriem var tikai aptuveni nojaust, vai viņš ir apmierināts vai tieši otrādi. Jau pēc pāris dziesmām smēķē arī klausītāji pirmajās rindās, bet tie, kuri nav ar tabakas dūmiem draugos, ir spiesti doties kaut kur tālāk. Skatuve ietinas pamatīgā dūmu mākonī. To gan lielākoties paveic dūmu mašīna, bet no Vladislava Nastavševa rokas nezūdošā vai ik pēc dziesmas aizsmēķētā no klausītājiem "nostreļītā" cigarete rada iespaidu, ka visi dūmi kūp no tās. Tas nav nekas jauns – savulaik uz skatuves dziedot smēķējuši Deivids Bovijs, Niks Keivs, Lū Rīds un mūslaiku popzvaigzne Lana del Reja. Dūmi vienmēr palīdzējuši uzburt koncertu atmosfēru, tāpēc, ņemot vērā mūsdienās valdošos aizliegumus, šis gadījums dēvējams par ekskluzīvu.
Cilvēki, kuri samērā bieži apmeklē koncertus, zina, ka tie lielākoties ir kā izrādes, kur viss ir iestudēts, bet Vladislavs Nastavševs uzstāšanos pietuvina mājas atmosfērai, viņa uzrunas publikai neatgādina uzrunas no skatuves. Tas kopā ar vakara varoņa šarmanto būtību padara koncertu par daudz lielāku piedzīvojumu nekā tradicionālie koncerti, kuros klausītāji vienkārši nāk saņemt pakalpojumu muzikāla priekšnesuma veidā. Robeža starp skatuvi un publiku zālē pazūd, un tas nenotiek tikai tuvā attāluma, bet savstarpējās komunikācijas dēļ.
Vladislavs Nastavševs izstāsta, ka viņa dziesmās, kuras ir krievu valodā, Ezeru mūziķi, kā jau tagad jaunieši, ne vienmēr esot sapratuši vārdus un atceroties tikai nosaukumus, bet tas nemaz nav obligāti – dziesmas ir burvīgas (dzirdētais salīdzinājums ar Tindersticks nav tālu no patiesības), un Vladislava Nastavševa izpildījumā kopā ar Ezeriem tās var baudīt arī kā muzikālus priekšnesumus ārpus teātra izrādēm, kurām rakstītas, pat ja tās nav redzētas. Noteikti gribētos to dzirdēt vēl kādreiz. Un biļete uz Vladislava Nastavševa izrādi Asins kāzas izbaudītā koncerta iespaidā arī jau ir kabatā.