Zirnekļa darbs. Rokpelņa grāmatas Rīgas iestaigāšana recenzija

Lai gan esam raduši domāt, ka grāmata ir noapaļots, pabeigts, pats sevī kā pasaule savērpies veselums, nav tādas, kur nevienam, toskait autoram, vairs neatrastos, ko piebilst. Varbūt tāpēc brīnumpasakām bieži galā likts tas pateiciens par «dzīvošanu laimīgi līdz mūža galam» - lai klausītājs norītu tik dabisko jautājumu: «Un kas tālāk?» Vēl jo ciešāk mūžīgā nepabeigtība saistās ar īsprozas krājumiem. Atradis savu žanru, rakstnieks mēdz to lolot, līdz pašam apnīk vai rakstīt uz priekšu tādā pašā garā liedz kādi ārpasaules spēki. Prātā nāk Daniils Harmss vai no mūsu pašu svaigākajiem apcirkņiem - Māris Bērziņš ar Gūtenmorgena epopeju un Aivars Eipurs ar minimām. Tagad izrādās, ka viņiem piepulcējies arī Jānis Rokpelnis, kas 1997. gadā iznākušo portreteseju krājumu Rīgas iedzimtie ne vien turpinājis, bet nule sagaidītajā Rīgas iestaigāšanā arī ieaudis kā tāds zirneklis, kas iesākto tīmekli, ja ļauts, ar prieku būvē vēl jo blīvāku un stiprāku.

Tīklā sasprukušas mušas. Pirmajā brīdī šķiet - salidojums. Ieskaitot pašu Rokpelni, vienkopus sanākuši 52 no Rīgā takas ieminušiem kultūras strādniekiem. Runa gan ir nevis par kādu sazvērestību, grāmatā iemūžinātu Rokpeļņa draugu klubiņu vai kliķi, bet vārda tiešā nozīmē - Rīgas gājējiem. Tomēr drīzāk izskatās nevis pēc saieta, bet loma: te nu ir ļaudis, kas Rokpelnim gados divdesmit pa vienam vien iekrituši acīs un tīklā, kur tagad uz neatgriešanos iepiņķēti, jādomā, glabāsies krietni ilgi. Jāpiebilst, ka apceres ir patīkami neviendabīgas tai ziņā, ka cita ir pamatīgāka, cita vien ieskicēta, tālab lasītājs pēc laiciņa sajūtas kā dzīvā sarunā ar rakstītāju, kas dažbrīd ir runātīgāks, bet citubrīd izrādās uz garākām runām nepierunājams.

Rīgas iestaigāšanu derētu papētīt visiem, kas (lielākoties glancētu žurnālu lappusēs) grib pasaulei celt priekšā kādas, pašuprāt, ievērības cienīgas personības portretu. Atšķirībā no lielas daļas periodikā publicēto portretējumu, Rokpelnis savējiem stipri daudz audis klāt pats, saredzēto un sadzirdēto vēl iegleznodams Rīgas ainavā. Viņa darbs ne tuvu neaprobežojas ar sarunas teksta atšifrēšanu. Te akcents izteikti pārbīdījies no atstāsta uz personisku stāstu par tikšanos, «kāda tā bija, kā es tai posos un kā jutos». Ar to es nebūt negribu teikt, ka Rokpeļņa esejas ir žurnālistikas paraugstunda. Tomēr darba semināru Rīgas iestaigāšana būtu pelnījusi - šeit uzskatāmi redzam, ko nozīmē autora klātbūtne ik publicētā tekstā, lai cik atsvešinātu, bezkaislīgu vai «objektīvu» to kāds gribētu pataisīt. Citiem vārdiem, nevar klausīties stāstā, ja zini, ka nav stāstnieka, - kad uz jautājumu - kas tur runā? - saņem atbildi: neviens.

Visus portretu varoņus te piesaukt neizdosies - esat laipni aicināti uzmeklēt izdevēja sarūpēto grāmatas anotāciju globālajā tīmeklī vai iepazīties ar Rīgas iestaigāšanas pakaļvāku, kur greznojas pilns personvārdu saraksts. Kam patīk, lai sauc to par snobismu, bet varoņi pārstāv vienīgi profesionālo mākslu gandrīz visās tās izpausmēs - visas mušas te atbilst kritērijam «sabiedrībā pazīstama persona», ja ne gluži «slavenība». Pat ja zinām, cik daudz krāšņu personību un labu stāstnieku mums līdzās plašsaziņas līdzekļi ar regulāru uzmanību pagodināt nemēdz, viņu «iestaigātā Rīga» būtu jau pavisam cits darbs. Rokpelnis sabūvējis Rīgu, kam piešķīris paša izvēlētus vaibstus, un šī izvēle ir cienījama, gluži kā kura katra.

Cits jautājums - kas tā par seju? No vienas puses - protams, Rīga tādā kā gleznainu, trāpīgi zīmētu pastkaršu komplektā: te ierakstītas ielas, parki, nami, tilti, kanāls, koki un viss, kas pieder pie pilsētas, lielākoties ir redzēts, bet nu salikts ietvaros un piesaista pavisam jaunu skatu. No otras puses, esejās tīši vai netīši portretēts laiks tā plūdumā: gan caur ik apceres datējumu, gan šodien jau zudušiem objektiem, kas pieraksta laikā vēl stāvējuši kā dzīvi, gan caur sarunbiedru bērnības atmiņām, kas spīdinās cauri visam, ko Rokpelnis un mēs par viņiem zinām šodien (šajā ziņā krājums var kalpot kā neakadēmiski poētisks biogrāfisko uzziņu avots).

Vēl no trešās puses - varbūt pilsēta vispār ir nevis nami, ielas vai tilti, bet tāda kā kopus «domājamā daļa», kas ir pa īstam dzīva, kamēr tur mīt cilvēki, kam par «savu pilsētu» ir, ko teikt un atminēties. No šejienes nodeldētais teiciens par «katram savu Rīgu», un Rīga nevar būt gatava tāpēc, ka to visu viens cilvēks nemaz nevar ne sevī ietilpināt, ne apdzīvot. Viens cilvēks var tikai aust pats savu stāstu tīmekli, kur dzīvot un dzīvi ķert. Tā dara visi, un pa to vidu gadās viens otrs īstens meistars.