Valda Čakare @@@@
Tomasa Vinterberga filmas iedvesmotajā izrādē galvenais nav stāsts, ko uz priekšu bīda krimināli pedofiliska intriga un kam distancētu «skatu no malas» piešķir bērnības atmiņu vēstījuma formāts, bet trāpīgi tvertā Latvijas 90. gadu nogales realitāte. Dramaturģei Justīnei Kļavai un režisorei Paulai Pļavniecei ģimenes svinību ietvarā izdevies uzgleznot līdz šim neredzēti daudzkrāsainu un niansētu postpadomju ikdienas pieredzes ainavu. Laikmeta griežu plosītas, tajā sajaukušās kultūras, valodas un ādas krāsas, province «nonākusi kontaktā» ar metropoli, kotletes – ar veģetārismu. Stundā un četrdesmit minūtēs, kurās viesību dalībnieki to vien dara kā sēž pie galda un skaidro attiecības, aktieru saskanīgais ansamblis skatītājus spēj padarīt par aizrautīgiem un ieinteresētiem lieciniekiem Jurija Loseva ģimenes patriarha plaisājošajai pašpārliecinātībai, Jeļenas Netjosinas un Džordža Stīla nekurienē nonākušu Eiropas pilsoņu mokošajam diskomfortam, Mihaila Abramova un Kristīnes Veinšteinas "šmotku" tirgotāju centieniem turēt līdzi smalkajiem radiem un Žannas Lubgānes vecmāmiņas Taīsijas nelokāmajai ticībai, ka svētki nav iespējami bez gaļas tāpat kā rasols – bez majonēzes.
Henrieta Verhoustinska @@@@@
Vēdeklītī salocītas salvetes un organzas kleitas, būdīgi uzvalki un raibi krekli, uzkasītas frizūras un "gliemezītis" uz pakauša, rasols, morss un šņabis – tie ar visām maņām atsviež skatītāju 90. gadu realitātē. Krievu, latviešu un angļu valodas mistrojums – to laiku Latgales pierobežā un turienes satraucošajā "biznesā". Varoņi kā konfektes ar mazsālītu gurķu garšu. Jūt cits citu ar muguras smadzenēm. Režisore katram iedalījusi tik, cik aktieris var nest, un vēl drusciņ, lai interesanti skatīties. Tomēr centrā, manuprāt, Žannas Lubgānes vecmāmiņa, kas mēģina uzturēt svētku atmosfēru savā izkaisītajā ģimenē (patiesībā – mamma, jo izrāde ir retrospektīvs jau izaugušās mazmeitiņas stāsts). Rokas, kas ne brīdi nestāv mierā, te piekārtojot kroku galdautā, te pārbīdot glāzes un bļodas un visnepatīkamākajos sarunas brīžos piedāvājot viesību dalībniekiem desertiņu. Skatiens, kas perfekti tver laukumu, bet drošības labad neieķeras nevienam acīs. Kas zina, kādas izteiksmes var atklāties pašas bērnu sejās. Dramaturģes Justīnes Kļavas, režisores Paulas Pļavnieces, mākslinieces Daces Slokas un Daugavpils teātra aktieru versija par to, kas noticis starp tēvu un meitu, ir daudznozīmīgāka un nav tik nežēlīga kā sižetiskās līnijas pirmavotā — Tomasa Vinterberga skarbajā incesta kinodrāmā Svinības. Maigāka. Un man trāpa precīzāk.