Lidija Pupure Dailes teātrī ienāk uzreiz pēc III studijas beigšanas 1962. gadā, arī pēc 62 tur nostrādātiem gadiem viņa ir aktrise, kam piemīt “dāmas stāja, meitenes enerģija, bērna rotaļība, dzīves gudrība un pieredzē kaldināta amata prasme,” raksta Līvija Pildere (Dūmiņa).
Mācījusies Dailes teātra III studijā, kurā tika uzņemti vairāk nekā 60 studenti, bet beidza 41, tāpēc bija jāiztur sīva konkurence, lai piesaistītu studijas vadītāja Eduarda Smiļģa uzmanību. Smalka, gaišmataina un latviska, Lidija Pupure diez vai bija starp Smiļģa favorītēm, un savas pirmās lomas sagatavoja režisores Felicitas Ertneres vadībā. Tāpēc Dailes teātrī nepieciešamo stingro formu viņa vienmēr pratusi savienot ar psiholoģiski nevainojami nostrādātu tēla iekšējo dzīvi, kur katra lomas detaļa izpētīta un pamatota, tomēr nav smaga un nomācoši reālistiska. Vieglums, tāds iekšējs un ārējs atsperīgums raksturīgs visiem Lidijas Pupures tēliem.
Sākusi ar latviešu klasiskās dramaturģijas “gaišajiem tēliem” – Raiņa Baibu no Pūt, vējiņi! (1962) un Vizbulīti Indulī un Ārijā (1971), Blaumaņa Kristīni Ugunī (1966) – aktrise pamazām savos tēlos, kas joprojām bija gaiši un rāmi, iezīmēja arī gribu un stingru mugurkaulu. Par izcilu veiksmi kļuva Kalpone Kārļa Auškāpa iestudējumā Tumšā mitekļa valdnieks (1986) – pilnīga aktieriska brīvība stingri nospraustās režijas robežās. Lidija Pupure eleganti spēj savienot respektu pret režisora prasībām, nopietnu iedziļināšanos, lai tās padarītu par savām un tad līksmu un pārliecinošu spēles prieku, pat ja loma ir dramatiska vai traģiska. Šo aktierisko prieku – savienot formu un saturu un brīvi eksistēt tēlā vissarežģītākajos nosacījumos – Lidija Pupure atklāja arī Ģirta Ēča iestudējumā Vigīlija (2011) Jaunajā Rīgas teātrī, ciešā partnerībā ar Ģirtu Krūmiņu, bet visas izrādes laikā nepasakot ne vārda.
Lidija Pupure joprojām spēlē daudz, dažādu režisoru izrādēs un plašā dramatiskā amplitūdā: “gaisā parauto” Serafimu Iļjiņičnu Aleksandra Morfova vērienīgajā padomju absurdā Finita la commedia (2012), sausnējo Bahu Dmitrija Petrenko iestudējumā iespējamās satikšanās (2016), pie Viestura Kairiša – Smiļģa māti Smiļģī (2021) un Anniņu Spīdolas naktī (2023), Emīliju Džona Malkoviča uzvestajā Leopoldštatē (2023). Un tagad viņas parādīšanās uz skatuves jau ir kas vairāk par vienkārši labu aktierspēli. Tā ir etalons, raksta Edīte Tišheizere
"Lidija - karaliska aktrise! Laiks ir bezspēcīgs viņai kaitēt! Profesijas rutīna viņu nav apsēdusi! Sīksta, jaudīga, optimistiska, izpalīdzīga, gudra, lieliska partnere, pilna spēles prieka un azarta! Un vēl var turpināt epitetu rindu! Skaties un brīnies! Viņa var dzīvoties pa skatuvi jebkurā žanrā, viņa var dot jaunajiem profesionālu padomu, ar viņu ir vienmēr interesanti apspriest redzētās izrādes vai vienkārši sarunā dreifēt pa dzīves līkločiem! Donalda Lī Koburna lugas Kāršu spēle, plakāta bildē viņa redzama ar karaļkroni galvā. Ne visiem tas piestāv! Lidijai gan!" Juris Bartkevičs
"Mūs satuvināja izrāde Vigīlija. Lidija, vienlaikus trausla un stipra! Ar savu īpašo balsi. Inteliģenci. Lidijai piestāv vārds jaunība, jo viņa vienmēr ir jauna, zinātkāra. Bezgalīgs dziļums un maigums. Noslēpums, Mūžības klātesamība. Dzirkstošs humors, pārgalvība, gatavība riskēt!" Ģirts Krūmiņš.
Ilze Vazdika dailes teātra garu izjutusi jau kopš bērnības, viņa paguva spēlēt uz vienas skatuves un pat vienās izrādes gan ar vecākiem – Vilmu Lasmani un Hermani Vazdiku, gan brāli Uldi.
Kopā ar brāli mācījusies Dailes teātra III studijā, Ilze Vazdika, protams, sāka ar latviešu klasiku, bet mazliet uz rakstura pusi no blondajām varonēm – ne kautrā Baibiņa, bet savu vērtību zinošā Zane diplomdarbā Pūt, vējiņi! (1962). Pēc tam gan bijušas arī liriskās varones – Ibsena Solveiga Pērā Gintā (1964), Laimdota Ugunī un naktī (1965), Līgava Pētera Pētersona un Imanta Ziedoņa Motociklā (1967). Tomēr īsti Ilzes Vazdikas talants atvērās lomās, kur nepieciešams asums un nebaidīšanās pasmieties par sevi – kā pārplaukusī Roze Arnolda Liniņa drastiskajā Īsā pamācībā mīlēšanā (1973) vai kolorītā Eisbeina kundze Kārļa Auškāpa iestudētajā Džonā Neilandā (1992), kur nu vēl mūžīgā grūtniece un dzemdētāja Edīte Potere, kas ar nevērīgu grāciju notrauca cigaretes pelnus no zīdaiņa deguna Ainas Matīsas spožajā uzvedumā Sievietes, sievietes… (1986).
Ilzei Vazdikai piemīt absolūtā humora dzirde un mēra sajūta, kas ļāvusi precīzi dozēt smieklīgo arī dramatiskās lomās – kā Zenta Zemes nodoklī (2003). Šo aktiermākslas izpausmi augsti vērtējis Mihails Gruzdovs, kura režijā tapusi negantā veča Mega Līnenas skaistumkaralienē (2007) un Petrovičas kundze Siseņos (2008). Spilgtums, humors un mēra sajūta izcili palīdzējuši Ilzes Vazdikas spēlētajai viesnīcas pavārei Mildiņai noturēt nemainīgu skatītāju mīlestību seriālu Neprāta cena, UgunsGrēks, UgunsGrēks. Atgriešanās (2006–2023) garajā ekrāna mūžā. Edīte Tišheizere.
"Ilzīte, no aktieru ģimenes nākusi, jau no vidusskolas, piedaloties Roberta Ligera izrādēs Būvstrādnieku klubā, pēc tam Dailes 3. aktieru studijā, droši devās Dailes skatuves virzienā. Es apbrīnoju viņas izturību, humora izjūtu, loģisko domāšanu, kas pat reizēm nesakrita ar režisoru prasībām. Vārdu sakot, Ilze turpina spēcīgo Dailes teātra aktrišu tradīciju," Juris Strenga.
"Mīļās Ilze Vazdika un Lidija Pupure, sirsnīgi Jūs apsveicu ar Mūža balvu tradicionālajā Spēlmaņu naktī. Tas nozīmē, ka Jūsu darbs teātrī ir novērtēts, redzams, svarīgs un atzīts. Tas caur lomām pierādījis, ka mākslas īstenība ir augstāka par dzīves īstenību, kā, beidzot studiju, mums teica dižais Smiļģis. Viņš pieņēma mūs teātrī kā “skrūvītes” teātra darbnīcā, lai mēs stiprinātu un turpinātu Dailes teātra ansambli un vienotu aktieru un skatītāju paaudzi. To mēs iemācījāmies, spējām un varējām.
Paldies Jums par mūža draudzību, uzticību, līdz “nāve mūs šķirs”, par sāpēm, grūtībām un radošām veiksmēm, priekiem, smiekliem un atmiņām, par dažādu laiku pārmaiņām, kuras mēs izturējām katra ar savu likteni un dzīves stāstu," Olga Dreģe.