Mūžīgais dzinējs ir apstājies – dienā, kad teātra saime saņēma skumjo ziņu par Annas Eižvertiņas aiziešanu mūžībā – Facebook ierakstīja teātra zinātniece Līga Ulberte. Vienā mirklī sociālie tīkli piebira pilni ar atmiņu stāstiem un neviltotiem pateicības vārdiem. Tāpat kā nevar izskaitīt zvaigznes un zvirgzdus jūras dibenā, nevar tik viegli saskaitīt arī visus Annas Eižvertiņas studentus, kuriem viņa ir palīdzējusi nostāties uz kājām teātra profesijās vai kļūt par izglītotākiem, erudītākiem, gaišākiem cilvēkiem, aizejot arī ar teātri nesaistītās profesijās.
Pedagoģes darbu Anna Eižvertiņa uzsāka 1975. gadā, kad strādāja ar Liepājas teātra Otrās studijas audzēkņiem. No 1983. līdz 1986. gadam bija Tautas kinoaktieru studijas pedagoģe, bet no 1988. līdz 1993. gadam – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas aktieru meistarības pedagoģe (strādāja ar Daugavpils teātra aktieru kursiem). No 1993. gada – Latvijas Kultūras akadēmijas docētāja, asociētā profesore.
Lasot daudzos "paldies", zīmīgi šķita, ka katram ir palikusi sajūta – Anna Eižvertiņa ar mātišķu gādību ir rūpējusies tieši par viņu. Kristīne Vilīte atceras, kā pēc vēliem pasākumiem pasniedzēja vedusi mājās ar taksi. Atbilde, kā tas bija iespējams, droši vien meklējama Annas Eižvertiņas audzēkņa Daiņa Bērziņa piemiņas vārdos. Viņš raksta: "Teātris bija viņas vīrs, bet daudzie izaudzināto aktieru, režisoru simti – bērni. Liepājas teātris, Rīgas kinostudijas Kinoaktieru studija, Daugavpils teātra aktieru kursi, izlolotais studijteātris Skatuve, Latvijas Kultūras akadēmija, grāmata Ceļvedis darbības teātrī: profesionālās aktieru un režijas mākslas teorija, aktiermeistarības pamatu kursi... Līdz pēdējam elpas vilcienam viņa domāja par saviem audzēkņiem, un, ja kādam kaut kas nepaveicās, smagi pārdzīvoja un kā "lauvu māte" metās virsū "pāridarītājam" režisoram."
2020. gadā Anna Eižvertiņa par jauno aktieru audzināšanu un ieguldījumu teātra pedagoģijā 45 gadu garumā tika apbalvota ar Jēkaba Dubura balvu.
Maskačkas "pašnāvniece"
Annas Eižvertiņas mūža lolojums bija viens no senākajiem neatkarīgajiem teātriem Latvijā – studijteātris Skatuve. Eižvertiņa to dibināja 1991. gadā bijušajās kinoteātra Daina telpās. Pirms tam šīs telpas sešus gadus bijušas slēgtas un tās apdzīvoja bezpajumtnieki. Teātris tika remontēts un uzturēts gan par pašu sameklētu finansējumu, gan ar nelielu pašvaldības atbalstu. Teātrī Skatuve savas profesionālās gaitas aizsākuši daudzi jo daudzi Latvijas teātra mākslinieki – Indra Roga, Dita Lūriņa, Mārtiņš Egliens, Karīna Tatarinova, Mārcis Maņjakovs, Ainārs Ančevskis, Kaspars Znotiņš, Baiba Broka, Andris Keišs, Mārtiņš Meiers, Ilze Ķuzule-Skrastiņa. "Laikā, kad visos Latvijas teātros raud par līdzekļu trūkumu un aktieru nožēlojamo atalgojumu, kāds "pašnāvnieks" ņem un atver savu teātri. Šoreiz tā ir viņa režisore Anna Eižvertiņa," laikrakstā Diena rakstīja teātra kritiķis Normunds Naumanis. Skatuves "pašnāvniecisko" atrašanās vietu – pāris pieturas no centra – koši aprakstījis Viktors Hausmanis laikrakstā Brīvā Latvija. Apvienotā Londonas Avīze un Latvija (Nr. 17. 24.04.2010.): "(..) Vienīgā problēma ir teātra neizdevīgā atrašanas tā saucamajā Maskavas forštatē, aizbraukt tur var ar tramvaju, bet apkārtne nav diez cik iedvesmīga – noplukušas koka mājeles, iepretim teātrim vienai mājai nav ne logu, ne durvju, viss aiznaglots. Bet teātra Skatuve telpām nav nekādas vainas – otrajā stāvā paplaša zāle ar iebūvētu grīdas paaugstinājumu, arī skatuve pietiekami liela, labi izgaismota, priekškaru gan teātris nemēdz lietot. Teātra dibinātāja, arī tehniskā direktore un režisore ir Anna Eižvertiņa, viņa uzcītīgi, nenogurdama vada šo teātri gadus divdesmit, un es izjūtu vislielāko cieņu par Eižvertiņas absolūto uzticību teātrim."
No 1995. gada pie teātra darbojās studija, kur uzņēma jauniešus no 14 līdz 18 gadiem. Tās princips, pašas Eižvertiņas raksturojumā, "četras reizes nedēļā strādāt. Mērķis – pārbaudīt savu talantu, vai man tas vispār ir. Otrkārt, sevis pilnveidošanas un iepazīšanas moments; treškārt, paplašināt apvārsni kā tādu. Pat ja cilvēks nesaistās ar teātri, viņš vēlāk ir izglītots skatītājs." Viņa pati apbraukāja skolas un satikās ar bērniem. "Atlases princips bija nevis talanta pakāpe, bet bērni no sociāli maznodrošinātām, nelabvēlīgām vai daudzbērnu ģimenēm."
Anna Eižvertiņa uzaicināja arī Latgales priekšpilsētas jauniešus un pusaudžus. Septiņi no 18 studijas beidzējiem aizgāja savā dzīvē, bet 11 negribēja no teātra šķirties. Un tad Skatuvei jau atkal trūka naudas... Neizdzēšami iespiedies atmiņā Eižvertiņas izmisuma kliedziens, Valsts kultūrkapitāla fonda teātra nozares eksperti saņēma projektu, kur lieliem burtiem ar vairākām izsaukuma zīmēm bija rakstīts "Apkures katls!!!" un pretī ailītē vajadzīgā summa. Tādi vārdi kā "mārketings", "pašreklāma", "auditorijas izpēte" utt. toreiz vēl visiem bija svešvārdi, un Anna Eižvertiņa pirmkārt bija māksliniece, nevis tehniskā direktore.
Skatuvē Eižvertiņa pulcināja lieliskus pedagogus – horeogrāfu un kustību pasniedzēju Tamāru Ēķi, mūzikas pasaulē ieveda Ansis Rūtentāls, aktiermeistarību pasniedza Pēteris Krilovs, Aina Matīsa, Māra Liniņa, vēlāk arī Dzintars Krūmiņš.
2020. gadā teātri Skatuve slēdza. "Bet daudziem atmiņās šī vieta saglabāsies kā neiztrūkstošs dzīves skolas un pirmās skatuves pieredzes meklējumu posms!" rakstīja Nacionālā teātra aktieris Egils Melbārdis.
Tas, ko Annai Eižvertiņai nozīmēja Skatuve, liecina Leldes Stumbres vērojums: "Teātra Skatuve radītāja, iedvesmotāja un kājās stutētāja. Mājās nevar sazvanīt. Teātrī – jā. Pie māsas – arī jā. Skultē, kur ir viņas vasaras mītne, nav telefona. Bet teātrī telefons zvana gandrīz nemitīgi." (Literatūra un Māksla. Nr. 37. 17. 09. 1998.)
"Manas spilgtākās atmiņas par Annu un viņas Skatuvi nebūs tās pozitīvākās. Tās ir saistītas ar visām iespējamajām sadzīviskajām nebūšanām – ar nepārejošu aukstumu, kurš valdīja teātrī, ar nemainīgo naudas trūkumu un to, kā Anna gandrīz katru mēnesi savu LKA nopelnīto algu atdod teātrim malkas iegādei, elektrības rēķina apmaksai, scenogrāfiju un tērpu veidošanai un visbeidzot arī aktieru apmaksai. Atceros to, kā reiz mums visiem – gan tiem, kuri būvējām, apkalpojām skatītājus, gaismojām un skaņojām, gan arī aktieriem, kuriem nebija jābūt pirmajā ainā uz skatuves, – bija jādodas zālē tēlot skatītājus, jo bija atnākusi kāda cienījama teātra kritiķe, un viņa bija atnākusi vienīgā (nu varbūt bija vēl viens vai divi skatītāji), un bija cerība, ka viņa uzrakstīs. Bet visspilgtāk atmiņā paliks Annas mēģinājumi nodot teātri kādam, kurš varētu turpināt, un nespēja to izdarīt, jo – kā tu atdosi savu "bērnu"," piemiņas vārdos Teātra Vēstnesis raksta režisors Mārtiņš Eihe.
"Stingra, sirdsgudra un talantīga pasniedzēja un režisore, cilvēcīga pāri visam," pasniedzēju raksturo aktrise Aija Dzērve.
Baltas klavierītes
Annai Eižvertiņai patika staigāt gaišās drēbēs. Tradicionāli melnajā ģērbtajā mākslinieku vidē viņa vienmēr bija pamanāma kā balta šautra. Vienmēr kustībā vai sarunā. Aša kā vārdos, tā darbos.
"Annai mākslā bija skaidra, tieša un ļoti ētiska stāja. Viņa neprata locīties un līferēt. Vēl valsts svētkos lasīju Annai priekšā viņas mūža darba – aktiermeistarības praktisko vingrinājumu – manuskriptu, kurā ir apkopts viss mūža veikums, un viņa teica: "Es jūtu, ka esmu sevi visu atdevusi. Man vairs nav nekā... Bet zini, es no pēdējās pensijas mūsu aktiermeistarības kursiem nopirku skaistas, baltas klavierītes!" savas pasniedzējas teikto oficiālajā sēru paziņojumā atstāsta audzēknis Dainis Bērziņš no pirmā Daugavpils kursa. Tieši ar šo kursu Anna Eižvertiņa Daugavpils teātrī 90. gadu drūmībā iestudēja dzirkstošo, spēles prieka pārpilno izrādi Perikls. Lai teātra kritiķes Henrietas Švānes (šobrīd – Verhoustinskas) liecība skan atvadu vārdu noslēgumā: "Daugavpils teātra iestudējuma Perikls (režisore Anna Eižvertiņa) pamatu pamats ir dzīvība, kas uz teātru skatuvēm šķiet jau aizmirsta. Tā izlaužas gan deju straumēs, gan pastorālo galma ainiņu rotājamā vieglumā. Nemaz negribas ticēt, ka vitalitātes piesātinātajā atmosfērā darbojas gandrīz vienīgi valdnieki un augstmaņi, – pirmām kārtām tie šķiet jauni, kustīgi cilvēki." (Literatūra un Māksla. 30. 10. 1992.). Recenziju Henrieta nosauca ...Jo dzīvotprieku deva tiem. Tas tik ļoti ir par Annu Eižvertiņu.
Atvadīšanās no Annas Eižvertiņas otrdien, 26. novembrī, plkst. 10.00 Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā Klostera ielā 2, Vecrīgā. No plkst. 11.00 līdz 12.00 paredzētas Svētā Mise un atvadu runas. Plkst. 14.00 Annu guldīs zemes klēpī Cēsu Meža kapos.