Viņš bija no tiem iesācējiem aktieriem, kurus uz Nacionālā teātra skatuves pārbaudīja ar Rūdolfa Blaumaņa patiesības un arī spēles prieka mērauklu Skroderdienās Silmačos. Un tā no 1975. gada līdz pat deviņdesmit trešajam viņa stipri garumā padevušais, delverīgais pusauga skroderzellis Rūdis sajūsmināja skatītājus. Taču ne mazāku atsaucību guva arī viņa kopā ar kursabiedru Jāni Kaijaku veidotās muzikālās Ojāra Vācieša dumpinieciskās dzejas Klavierkoncerts interpretācijas - kā īpaši nozīmīga uzruna septiņdesmito gadu jaunatnei.
Jaunā aktiera vīrišķīgais šarms un temperaments, kā arī pirmajā nozīmīgajā lomā - Rūdī Skroderdienās Silmačos - izpaudušās raksturotāja dotības apliecināja, ka teātris ieguvis interesantu, azartisku, turklāt dziedošu mākslinieku ar plašu radošo spēju diapazonu. Te viņš bija aizrautīgs mīlētājs (Eudženio E. Skarpetas Skrandaiņi un augstmaņi, Edvīns J. Jurkāna Kolibri, Atis A. Brigaderes Kad sievas spēkojas, Laimonis Aspazijas Vaidelotē), te pavisam citas nošķiras tips kā R. Blaumaņa Vīskrelis Ugunī, 3. runas vīrs brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikos vai Šipučins A. Čehova Raibajos stāsti un Ansonu Mārtiņš A. Upīša Zaļajā zemē. Un kur tad pēdējo gadu Latgolas Pīters, tik omulīgs, savā pieticībā dzīvi garšīgi dzīvojošais...
Paša aktiera labsirdīgā, vieglā ironija iekrāsoja viņa vēlāko brieduma gadu komiskās lomas Billiju Dž. Allenas Četrdesmit karātos vai dr. Higinsu F. Lou un A. Dž. Lernera Manā skaistajā lēdijā, ar ātrrunas kaskādēm žilbinošo Kleantu Moljēra Tartifā vai U. Vidmera vienu no "topdogiem". Izkoptais vokāls un muzikalitāte ir sava veida garants teātra muzikālajos iestudējumos.
No iespējamās ieslīgšanas rutīnā un "šoriņiskās" atpazīstamības, ko tā veicināja skatītāju jūsma, aktieri "izsita" traģiskais, ironiski smeldzīgais, sava laika "liekais cilvēks" Merkucio (V. Šekspīra Romeo un Džuljeta), kam sekoja intelektuālais Dakteris P. Pētersona drāmā Meteors. Un kā saka, reiz izjutis šādu tēlu atklāsmes garšu, viņš "metas" personības noslēpuma izzināšanā. Un kaut gan viņa meistarības latiņa ir pacelta augstu, aktieri joprojām bieži izmanto uniformētu, spožu pavedēju lomās – kņazs Zvezdičs (M. Ļermontova Maskarāde, Lotārs (P.Pētersona Tikai muzikants, Klavarošs (A. De Misē Svečturis. Taču tiem līdzās top psiholoģiski izstrādātie, vīrišķigas smeldzes un cēlāku mērķu vārdā atsacīties spējīgie Gotfrīds Lencs (Ē. M. Remarka Trīs draugi), Skroderdienu Dūdars , Moriss (M. Zīverta Cilvēks grib dzīvot), Jūlijs Vinterhaltens (Č. N. Hantera Mēness ūdeņi), Veļikatovs (A. Ostrovska Talanti un pielūdzēji), viens no jaunākajiem viņa tēliem Aleksis (L. Stumbres Mī...mālēt... Un ko lai saka par viņa traģisko savā nolemtībā un misijas apziņā Trimdas Ulmani – tik jaudīgo tēlu Z. Liepiņa un K. Dimitera Vadonī!
Savus radošos spēkus izmēģinājis arī režijas laukā. Deviņdesmiajos gados kā ārpusplāna iestudējumi Aktieru zālē sadarbībā ar Zigurdu Neimani tapuši I. Bergmaņa Laulības dzīves ainas un Dž. Patrika Augstākā baušļa iestudējumi. Tiem seko nu jau vienpersoniskie - D. Patrika Dīvainā misis Sevidža, A. Čaka Patriektā sirds un R. Blaumaņa Ugunī.
Taču abu bijušo kursa biedru tandēms ir bijis gana stiprs un laika pārbaudi izturējis- kopā turpināta LNT tradīcija Līgo vakarā Druvienas kompleksā sarīkot Skroderdienu Silmačos izrādi vai kādu citu "tautisku gabalu" Latvijas brīvdabas estrādēs.
V. Šoriņš ar Z. Neimani sevi ierakstījuši arī Latvijas TV seriālu iestudējumu vēsturē kā šī šobrīd tik iecienītā žanra aizsācēji ar vairāku gadu garumā iemīļoto Dzīvokli.
Un kur tad vēl viņa mīlestības darbs Ziemassvētku rūķu Tirmantiņa un Tarmantiņa tandēmā ar Jāni Skani...
Kāda jauka sakritība- šīs sezonas jubilāri savas nozīmīgās gadskārtas sagaida ar jauniem darbiem uz sava teātra skatuves - Voldemārs Šoriņš ar tikpat dāsnu un humora pilnu miljonāra Toblera lomu Ē. Kestnera pasakā pieaugušajiem Trīs vīri kūrortā, kāda ir arī paša radošā biogrāfija un cilvēciskais satvars.