Vispirms par sarežģīto. Ja Netikumīgo prototipi, varoņi un skatītāji jeb vienā vārdā – pusaudži – uzdotu gūglei retorisko jautājumu "kas ir dzeja", Vikipēdija atbildētu konkrēti: tai ir raksturīgs dalījums rindās, valodas ritmiskums, subjektīvu pārdzīvojumu paudums, biežs un daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojums. Savukārt krietni teorētiskākā letonika.lv teiktu: "Dzejas pamatā ir autora pārdzīvojums, viņa iekšējās pasaules izpausme. Dzeja, atklājot viena cilvēka pārdzīvojumus, spēj atstarot visu dzīves daudzveidību – indivīda subjektīvie motīvi dzejā gūst vispārinājumu. Tas nozīmē, ka dzejas estētiskajai un emocionālajai pašpietiekamībai ir gan veseluma, gan fragmenta pazīmes. Katrs dzejolis ietver tikai spilgtāko no atsevišķas izjūtas, ir viena vienība no krājuma, plašākā izpratnē – viena vienība gan dzejnieka daiļradē, gan literatūrā."
Uzticami savējie
Režisore Krista Burāne, dzejnieki Marija Luīze Meļķe, Raimonds Ķirķis, Kirils Ēcis, Kārlis Vērdiņš un Agnese Krivade, aktieris Reinis Boters, dramaturģe Laila Burāne, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Krišjānis Elviks, gaismu mākslinieks Lauris Johansons, komponists Edgars Raginskis un videomākslinieku komanda ir radījuši ļoti komplicētu, dažādos līmeņos uztveramu un pa daudzveidīgiem uztveres kanāliem skatītāju ietekmējošu izrādi, kura ir tieši tāda kā dzeja – subjektīva, ritmizēta, daudznozīmīga. Katram zīmju kopumam tajā ir gan fragmenta, gan veseluma pazīmes. Netikumīgo fabulu izstāstīt ir praktiski neiespējami un arī nevajag, jo galvenais ir asociatīva satikšanās ar ļoti jaunu cilvēku pieredzi. Pašam savējo, savu bērnu vai skolēnu.
Netikumīgie ir daļēji dokumentāls projekts, ko iedvesmojuši bēdīgi slavenie 2015. gada Izglītības likuma grozījumi, kas uzliek pienākumu skolām nodrošināt skolēnu tikumisko audzināšanu atbilstoši Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene, un attiecīgi aizsargāt izglītojamos no tādas informācijas, kas neatbilst šiem abstraktajiem tikumības kritērijiem.
Trīs jauni dzejnieki Marija Luīze Meļķe, Raimonds Ķirķis un Kirils Ēcis ilgstoši pavadījuši laiku kopā ar kādas 8. klases skolēniem viņu skolas formālajā un neformālajā ikdienā, iepazinuši vidi, cilvēkus, situācijas un ne tikai pārradījuši tās dialogos un dzejas tekstos, bet divi no viņiem arī paši ir uz skatuves. Kirila Ēča radītos tekstus izrādē iemieso vienīgais profesionālais šī projekta aktieris Reinis Boters.
Spēles veids visos trijos gadījumos ātri dabū skatītāju savā pusē. Marija Luīze Meļķe un Raimonds Ķirķis ir ļoti jauni un nesamocīti organiski, viņi šķietami neko nespēlē, radot tik būtisko sajūtu, ka ir uzticami savējie. Savukārt Reinis Boters ne savus tekstus padarījis pilnībā par saviem, radot iespaidu, ka dialogi dažbrīd tiek brīvi improvizēti uz vietas (kaut visdrīzāk tā nav). Žilbinoša, aktiera profesionālo varēšanu apliecinoša ir epizode, kurā Reinis Boters nospēlē soloetīdi par minēto tikumības grozījumu apspriešanu Saeimā. Papīru gūzma, tribīne un argumenti – gan pamatoti, gan totāli absurdi, kas gandrīz burtiski saplēš runātāju uz pusēm. Lai beigās tik un tā smagi noklaudzētu āmurs un formāli uzvarētu likumpieņēmēju augstprātīgā iedomāšanās, ka jaunus cilvēkus skolas solā nepieciešams izolēt no dzīves sarežģītās pieredzes.
Noguruma songi
Telpas un teksta struktūras ziņā Netikumīgie ir arhisarežģīta izrāde. Dažbrīd pat šķiet, ka visa kā ir par daudz, skatītāja uzmanība nemitīgi tiek provocēta ar vairākiem impulsiem vienlaikus. Divi ekrāni, kas rāda līdzīgu, bet tomēr dažādu informāciju; daudzi krēsli, kas kļūst gan par konkrētos vārdos nosauktiem skolēniem, gan par vispārinātām morāles kategorijām; milzu balti papīra ruļļi, kas tiek gan plēsti, gan aprakstīti, gan ritināti, gan čaukstināti, tādējādi tie asociatīvi maina nozīmi; caurredzama un pārvietojama stikla siena, kas uztverama gan kā logs citam pie cita, gan kā klases tāfele, kas izrādes gaitā no pilnīgi tukšas pārtop apzīmētā, aprakstītā, aplīmētā ziņojumu stabā.
Pamatprincips gan ir viens. Dzīvajā plānā – melnbaltajā spēles laukumā caur aktieru ķermeņiem, balsīm un komunikāciju gan savā starpā, gan ar publiku – skan jauniešu balsis. Toties abos ekrānos vārds tiek dots skolotāju korim, kas Elizabetes Mežules-Gricmanes un Kristas Burānes veidotajos videostāstos un Edgara Raginska dziesmās ar Kārļa Vērdiņa un Agneses Krivades tekstiem ironisku songu formātā izdzied skolotāju ikdienu – nogurumu, rutīnu, vienaldzību. Gan dziesmas, gan video ir oriģināli un asprātīgi, tomēr šī ir vienīgā izrādes zona, kas nav pilnībā brīva no didaktikas. Jo vispār jau pasaulē joprojām ir arī jūtīgi, iedvesmojoši un rutīnai pretīstāvoši skolotāji.
Bučos vai nositīs
Netikumīgie būtu interesanti analizējami arī latviešu dzejas un dzejnieku teātra kontekstā. Kārli Vērdiņu un Raimondu Ķirķi vecuma ziņā šķir gandrīz divdesmit gadu, bet viņi pārstāv dzejnieku paaudzes, kas dažādos veidos ir nesušas dzeju ārpus šķietami noslēgtas subkultūras un samta vākos iesietu grāmatiņu elitārisma. Sākot no Kārļa Vērdiņa, Arvja Vigula, Annas Auziņas, grupas Sigma u. c. dzejkoncertiem pirms gadiem pieciem līdz Preiļu konceptuālistiem vai pagājušā gada rudenī skaļi pieteiktajai Dzejas katedras dibināšanai Latvijas Mākslas akadēmijā, kas noteikti nenotiktu bez Netikumīgo autoriem – Raimonda Ķirķa, Marijas Luīzes Meļķes un Kirila Ēča. Ne velti Kārlis Vērdiņš dzejolī Jaunie dzejnieki (2019) raksta: "Jaunie dzejnieki metas tev virsū, un nevar saprast – bučos vai nositīs. Galīgi nevar saprast, istabā tumšs. Paies vēl gadi, kamēr varēs ko saprast."
Noslēgumā par vienkāršo. Netikumīgie ir izrāde pusaudžiem jeb ķērpīšiem, kā savus varoņus dēvē iestudējuma autori, viņu skolotājiem un vecākiem. Tā ir arī izrāde ar un par dzeju, būtībā – tā pati ir dzejolis. Kādā izrādes brīdī aktieri aicina skatītājus balsot, vai garš teksta rullis, kurā hronoloģiskā precizitātē fiksēta kāda ikdienišķa pieredze (starp citu, visai amizanta), ir vai nav uzskatāms par dzejoli. Publikas viedokļi dalās, un manis redzētajā izrādē kāds skatītājs, kurš tika lūgts savu apliecinošo izvēli pamatot, atbildēja: "Tas ir dzejolis, jo tas mani aizkustina."
Pēc brīža cits skatītājs, kurš tika balsojis pret, asprātīgi šo domu turpināja: "Tas nav dzejolis, jo tas mani neaizkustina." Tātad nozīme ir visam, kas palīdz just un savas sajūtas apzināties. Aizejiet uz šo izrādi kaut vai tikai tāpēc, lai piedzīvotu aizraujoši ekskluzīvo sajūtu, kad starpbrīdī tikai jums – pavisam individuāli un privāti – Marija Luīze Meļķe, Raimonds Ķirķis vai Reinis Boters norunā dzejoli. Nu labi, pirms un pēc tam arī citiem skatītājiem foajē. Bet tik un tā tas ir ļoti īpaši.
Netikumīgie
Dirty Deal Teatro 8., 9., 26., 27., 28.II, 30., 31.III plkst. 19