Šodien, 6. augustā, sāksies Valmieras Vasaras teātra festivāls, kas norisināsies trīs dienas. Programmā – sešas pirmizrādes bērniem, pusaudžiem un viņu vecākiem, vairākas viesizrādes un piedzīvojumi pilsētvidē. Festivālam šogad izvēlēts moto Pasaule cita acīm, kas aicina gan māksliniekus, gan publiku mainīt skatījumu uz lietām. Izrādes notiks dažādās Valmieras vietās – pagalmos, stāvlaukos, skolā un citur. Pirms gaidāmā notikuma aicinājām uz sarunu režisores Paulu Pļavnieci, Māru Uzuliņu un Kristu Burāni, kuras īpaši festivālam ir radījušas jaundarbus.
Sajūtas – kas tas ir?
Paula Pļavniece Valmieras festivālā piedalās jau ceturto reizi. "Tā atmosfērā ir kaut kas suģestējošs, lai to darītu atkal un atkal, protams, katru reizi nākas saskarties ar dažādiem izaicinājumiem, bet iepriekšējo gadu pieredze palīdz tos pārvarēt," atklāj režisore un piesauc kaut vai mūžam neparedzamos laikapstākļus, kas var pārsteigt izrādes dienā. Šoreiz Paula Pļavniece piedāvās vasarīgu iestudējumu par mīlestību un cita veida patikšanām Marija un zibens. Izrādes skatītāju ieteicamais vecums ir 13+. "Galvenais, lai jaunieši atrastu ceļu līdz mums, jo sasniegt pusaudža vecuma auditoriju ir ļoti grūti, ja netiek iesaistītas skolas un citas kultūrpieejamības programmas," norāda Paula Pļavniece. Iestudējums ir stāsts par Mariju, kura mēģina izprast savas salīdzinoši nesen radušās sajūtas – kas tas ir? Ko man ar to darīt?
Kopā ar dramaturgu Klāvu Melli režisore ir radījusi diezgan klasiskas formas izrādi. "Pirmkārt, Covid-19 pandēmijas laikā bijām noilgojušies pēc šādas formas izrādes, un, iespējams, vasara ir vienīgais laiks, kad izspēlēt šo kārti, jo neviens nezina, kas sekos pēc tam," uzskata režisore. Otrkārt, par pašu tēmu pusaudžu starpā tiek runāts zem četrām acīm, tāpēc arī dialoga forma ir šķitusi vispateicīgākā tās izklāstam.
Paula Pļavniece Valmieras festivālā ir iestudējusi gana atšķirīgus darbus. Tas noticis pavisam neapzināti – jauna vieta, jauns materiāls, jauns piegājiens. Iepriekš viņa ir radījusi zinātniskās īstenības piedzīvojumus Stacija Nezinkaskuriens, teātri tukšā baseinā un teātri mēbeļu veikalā ar vienotu nosaukumu Kur pazudis Viktors Sapropelis?.
Spriežot par bērnu un jauniešu izrāžu veidošanu, režisore skaidro, ka viņu interesē divas vecuma grupas – paši mazākie skatītāji, kuru uzrunāšanai ir jāizmanto ļoti izteiksmīga vizualitāte, un pusaudži. "Tas ir interesants un mulsuma pilns brīdis cilvēka dzīvē, taču bieži vien teātrī un vispār sabiedrības domāšanā pusaudži tiek ne gluži atstāti novārtā, bet it kā apieti, jo šķiet, ka viņiem nekas nepatīk, līdz ar to viņi paliek savas istabas četrās sienās," uzsver Paula Pļavniece un piebilst, ka izjūt vajadzību veidot dialogu ar pusaudžiem un radīt viņos sajūtu, ka viss ir kārtībā. "Iespējams, pati vēl jūtos kā pusaudze, tāpēc man viņi ir tik tuvi," atzīst režisore.
Tālu aiz vārtiem
Māra Uzuliņa Valmieras festivālā piedalās pirmo reizi pēc dalības pagājušā gada Bērnu un jauniešu teātra institūtā, kas piedāvā apmācību un pētniecību jaunajiem teātra profesionāļiem, kuri vēlas iepazīt vai strādāt bērnu un jauniešu teātra virzienā, veidot un attīstīt izrāžu idejas ar iespēju tās realizēt festivālā. "Tā bija fantastiska iespēja, lai izvērtētu savu iepriekšējo pieredzi un saprastu savas kļūdas un veiksmes," norāda režisore. Iepriekš viņa ir studējusi leļļu teātra mākslu Latvijas Kultūras akadēmijā un Francijas Nacionālajā leļļu teātra augstskolā. Tā ir bijusi izdevība vairāk uzzināt par dažāda vecuma bērniem, par viņiem aktuālo un svarīgo, kas mainās tikpat strauji, cik strauji viņi pieaug. "Secināju, ka šajā brīdī man visinteresantāk būtu strādāt ar sākumskolas vecuma bērniem," atklāj Māra Uzuliņa. Viņas izrādes Bumba nerunā skatītāju ieteicamais vecums ir 6+.
Tas ir stāsts par astoņus gadus vecu zēnu, kurš nerunā, taču ir ļoti draudzīgs, bet tas nenozīmē, ka viņam ir daudz draugu. Reizēm bērni (un arī pieaugušie) nav jauki pret Bumbu, taču viņš jau arī nevar neko pateikt. Pagalmā bieži tiek spēlēts futbols. Viņam vienmēr ir jāiet pēc bumbas, kad kāds to aizsit tālu aiz vārtiem. Tas ir labāk nekā noskatīties pa logu. Bet šajā reizē pagalma spēles aizies pārāk tālu. "Sākumā mums ar stāsta autoru Raimondu Ķirķi radās ideja veidot izrādi par valodu un spēlēšanos ar to," atklāj režisore. Galarezultātā viņi gluži kā lugas galvenais varonis ir nedaudz nomaldījušies. "Es pati tik ļoti sadraudzējos ar Bumbu, ka šķita svarīgāk arī pārējos iepazīstināt ar šo zēnu un viņa pasaules redzējumu."
Izrādes laikā skatītāji kopā ar aktieriem pārvietosies pa Georga Apiņa ielas dzīvojamo māju kvartālu un piedzīvos šo izrādi ar fiziskā un objektu teātra elementiem. "Iedvesmu izrādes veidošanā guvām no bērnībā spēlētajām spēlēm," saka Māra Uzuliņa, kura kopā ar domubiedriem ir restaurējusi atmiņā visas tā laika izklaides. Katru mēģinājumu viņi sākuši ar citu spēli – atsauces uz tām būs vērojamas arī pašā izrādē. Māra iesaka arī citiem tās atcerēties un iemācīt saviem bērniem. "Es lasu savu fiziskā teātra grāmatu un saprotu, ka šīs spēles ir kā teātra treniņi, kurus esam piekopuši. Pašiem neapzinoties, jo jautri, esam attīstījuši dažādas maņas, jušanas, draudzības mehānismus, iztēli un tamlīdzīgas lietas," piemetina režisore.
Balss ir jāsadzird
Krista Burāne debitēs Valmieras festivālā ar izrādi Pasaules gals un citas blēņas. Piedāvājumu piedalīties viņa ir saņēmusi tieši pirms gada, kad iestudējusi izrādi no tā laika koki vairs nerunā Starptautiskajam jaunā teātra festivālam Homo novus ar ekocentrisku redzējumu uz lietām un vēlēšanos mainīt skatījumu uz pasauli, kurā dzīvojam. "Es uzreiz zināju, ka arī ar bērniem un jauniešiem vēlos runāt par mūsu attiecībām ar dabu – par to, vai viņu balsīm ir spēks un vai viņi var kaut ko ietekmēt," atklāj režisore.
Sava jaunākā iestudējuma tapšanā viņa ir sadarbojusies ar Cēsu Jaunās pamatskolas, Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas un Valmieras Viestura vidusskolas skolēniem, kuri ir rakstījuši stāstus par dažādām iespējamām pasaules bojāejas un tās glābšanas situācijām ar bērnu vai jaunieti galvenajā lomā. "Pirms tam mēs veidojām radošās darbnīcas, kurās pētījām fantāzijas žanru, skatījāmies ekoloģiskās krīzes problēmām veltītas dokumentālās filmas un runājām par tām," atminas Krista Burāne. Viņas ieteicamo dokumentālo darbu sarakstā ir bijusi filma Deivids Atenboro. Dzīve uz mūsu planētas (David Attenborough: A Life on Our Planet, 2020), Lailas Pakalniņas Leiputrija (2004) un dokumentālā filma par Grētu Tūnbergu, kas ir tikusi demonstrēta Latvijas Televīzijā un bijusi interesants materiāls, ko kopīgi analizēt, – kas viņai izdevās vai neizdevās un kāpēc.
Uz jautājumu, kā Latvijas bērni un jaunieši izjūt iespēju kaut ko mainīt, režisore atbild: "Ņemot vērā, ka bērnu un jauniešu balsis joprojām netiek uztvertas nopietni, arī viņu sajūtas par savu iespēju kaut ko ietekmēt ir ļoti pesimistiskas, tieši tāpēc man šķita, ka ir jāveido šāda izrāde, kurā bērni kļūtu par tās līdzautoriem un kurā izskanētu viņu domas, kam tiek piešķirta nozīme un spēks." No visiem sarakstītajiem stāstiem iestudējuma radošā komanda ir izvēlējusies 21 darbu – neordinārus, dzīvus, nepiegludinātus, neliekuļojošus stāstus, kas ne vienmēr iegulstas priekšstatos par to, kādam ir jābūt pareizam literārajam darbam mācību procesa kontekstā. No tiem ir izveidoti pieci atšķirīgi maršruti, kas vedīs ceļojumā pa Valmieras 5. vidusskolu. Blasauļu deinstitucionalizācija ir sākusies – parole, kas atvērs durvis uz šo audiovizuālo piedzīvojumu (lai pieredzētu to, kas noticis citās pasaulēs, ir jāapmeklē citas izrādes vai arī jāizmanto iespēja pārējo maršrutu stāstus noklausīties savā viedtālrunī). "Parole ir sarežģīta, jo arī situācija, kurā esam, ir sarežģīta," piebilst Krista Burāne.
Informācija: www.valmierasfestivals.lv