jūnijā Siguldas koncertzālē Baltais flīģelis. Intervijā žurnālam Izklaide TV aktieris vaļsirdīgi stāsta par savu dzīvi un darbu, kā arī par to, ka nezina, kas ir internets. «Es nezinu, kas tas ir, esmu atpalicis, vecs un laimīgs. Tieši tādēļ jūs nākat pie manis un mēs runājam. Es redzu jūsu acis, un jūs dzirdat manu intonāciju. Internetā – kas tur ir?…» **Vai aktiera profesijā esat prasīgs pret sevi? **Esmu gan prasīgs. Ir reti tādas reizes, kad es varētu teikt, ka neesmu darījis visu, lai darbu paveiktu, kā tas patiešām bijis vajadzīgs. Cita lieta – vai tev sanāk vai nesanāk. Tas ir kritērijs no malas un kritikas. Kritiku pēdējā laikā vispār nesaprotu. Iedomājieties, jūs dzīvojat dzīvi un kāds jums saka: «Redziet, jūs nepareizi darāt – nepareizi iepērkaties veikalā!» Būtībā kritika ir ļoti laba lieta, un man ir nācies sastapties ar ļoti labiem kritiķiem, tomēr bieži vien šie vērtējumi ir tik bezkaunīgi un subjektīvi, ka raudāt gribas. Kauns par tādiem. **Dzīve tik ļoti saaugusi ar teātri, ka kritiku uztverat personīgi?**Nē, mani sen vairs nevar satraukt neviens kritiķis. Kam tad es spēlēju – kritiķim vai skatītājam? Viņi mani laikam ir mazliet nokaitinājuši, un mēs viens otru liekam mierā. Šad tad. Publicitāte jau ir pirmais elementārais apliecinājums, ka tevi kāds skatās, bet arī tas neko īsti nenozīmē. Šovi iet – nu un tad? Man piedāvāja piedalīties šovā Dziedi ar zvaigzni. Es pieklājīgi atbildu «nē», un pēc laika jau zvana atkal un aicina piedalīties Dejo ar zvaigzni. Es saskaišos un saku: «Jūsu raidījums man jau sēž kaklā!» Kaut kas lēts tajā visā ir… Labāk aizbraukt uz laukiem pie skatītājiem, nodziedāt kādu dziesmu un norunāt to, ko pats gribi. Nekādu traļi-vaļi es tur nerunāju, un skatītājs man vēl ir. **Kādas vērtības, jūsuprāt, aktierim ir pastāvīgi jākopj?**Visvairāk esmu kopis attiecības ar partneriem teātrī. Tās ir jākopj vairāk nekā laulības dzīve, jo darbs teātrī ļoti lielā mērā jāveic ar atkailinātiem nerviem, kas ik pa laikam mēdz uzdod. Situācijas bieži vien ir neprognozējamas un sāpīgas, bet aktieriem ir jāspēj piedod saviem partneriem. Kā tad citādi mēs iesim uz dēļiem un kopā strādāsim, ja nespēsim paskatīties partnerim acīs? Tādos brīžos pasaule grūst. Koleģiālo attiecību cītīga kopšana man ir palīdzējusi reaģēt ātri un piedot momentā, nevis nogaidīt.
Teātrī pati lielākā vērtība ir iespēja strādāt ar labu literāro materiālu. Protams, tas ir jāizlīdzina, lai tur būtu ietverta viela, kas liek domāt, un tā, kas izklaidē. Nevar visu laiku spēlēt traģēdijas, jo tā var sajukt prātā. Tas pats var notikt, visu laiku spēlējot komēdiju. Man ir palaimējies – ir bijuši gan muļķi, gan labas, vērtīgas lomas.
Pilnu interviju ar Jāni Paukštello lasiet žurnālā Izklaide TV 14. aprīlī!
