Kad vairākas reizes tomēr nenoturējos un pārrakstījos – Sidraba šķidruma vietā uzrakstot Sidraba šķidrauts –, sapratu, cik neglābjamu paklupināšanu savā lugā iekodējusi dramaturģe Justīne Kļava. Man tas patīk! Ka kāds tā priecīgi dullojas, un viņam – proti, viņai, mūsu jaunākās paaudzes spējīgajai, asredzīgajai un ļoti ražīgajai dramaturģei Justīnei Kļavai, – tas labi sanāk. Galvenais, lai uz šo komēdiju, kas žanriski apzīmēta kā "kauja pie kritenes", neatbrauc kāda konservatīva latviešu valodas skolotāja ar visu klasi, kurai tobrīd programmā ir Aspazijas Sidraba šķidrauts vai Jāņa Poruka Kauja pie Knipskas. Domāju, ka manai iztēlotajai skolotājai varētu būt iebildumi ne tikai pret stroboskopu, necenzēto leksiku un smēķēšanu, kas godīgi arī norādīta programmiņā… Bet varbūt mana iztēle darbojas tieši tikpat trafareti kā šīs tēmas pasniegusi Dailes teātra jaunākā izrāde Sidraba šķidrums Paulas Pļavnieces režijā?
Hiperbola vai dvēseles sāpe
Vai šādam iestudējumam labāk būtu bijis nebūt? Noteikti ne. Lieliski, ka tāds ir. Kaut vai tāpēc, ka sadarbībā ar teātra trupu Kvadrifrons veidotais iestudējums uz Dailes teātri jau ir atvedis jaunu un cita tipa publiku. Teātra pieturā pie Matīsa tirgus, piemēram, novēroju studenti ar izrādes Elpa tašiņu pār plecu. Sīks mārketinga triks, bet darbojas! Tendences ziņā Sidraba šķidrums konsekventi ved Dailes teātra lielo zāli ārā no pseidoproblēmu un sintētiska smukuma teritorijas. Tas ir atbalstāmi un vajadzīgi. Vai man izdodas "pieņemt otru vienkārši tādu, kāds viņš ir?" Noteikti ne. Tāpēc es idejiski noteikti balsoju par šo izrādi. Vai šis ir mākslinieciski pārliecinošākais mākslas darbs par netradicionālas seksualitātes un sabiedrības vērtību apjukuma tēmu? Noteikti ne.
Justīne Kļava ir ļoti asprātīgs cilvēks un raita rakstītāja, tāpēc "kauja pie kritenes" vienā cēlienā paiet vienos smieklos. To pat varētu nosaukt par labi pavadītu vakaru. Bet, atstājot teātri, nepamet jautājums – vai tomēr nav sanācis drusku par līksmu un klišejisku? Drusku velkas pakaļ tāda kā neērtības sajūta. It kā būtu sēdējis ērtā klubkrēslā ielas malā, sūcis kokteili un novērojis praida gājienu. Ne nu gluži metis ar tiem sūdu maisiņiem, bet arī nevienu citu neatturējis. Manuprāt, dramaturģe šoreiz mazliet pārvērtējusi situāciju. Daudzkārt uzsvērts, ka viss notiekošais ir hiperbolas un hiperbolizējums. Bet Sidraba šķidrums nav gluži arī pamflets vai luga – diskusija. Katram no sešiem tipāžiem piešķirtais dvēseles izvirduma brīdis liek domāt, ka Justīne Kļava vēlējusies izsaukt arī emocionālu līdzpārdzīvojumu. Tomēr skatītājs no sīka smiekliņa nepagūst nonākt līdz sarežģītākām emocijām. Varoņi ir palikuši kaut kur pa vidu – ne gluži tipāži, ne individualizēti cilvēki ar savu īpatnēju raksturu un pārdzīvojumiem. Tā apmēram pa vidu spēlē arī aktieru komanda – Inita Sondore kā pārgurusi nīkuļojoša viesu nama turētāja, kura uzskata, ka sievietes vērtību nosaka, vai viņai ir vīrs, Toms Veličko (citā sastāvā Kaspars Dumburs) – homofobs Pēteris ar paralizētu kāju invalīdu ratiņos, Mārtiņš Upenieks kā jaunākais brālis Oskars, kuru tēvs par viņa homoseksuālismu jaunībā izdzinis no mājas, Niklāvs Kurpnieks kā viņa iecerētais Rihards, kurš tieši šobrīd maina dzimumu un no visiem zināmās Rūtas pārtop par Rihardu, Alise Danovska kā feministe Krista, kura brīvi citē Simonu de Bovuāru, nekautrējas detaļās atstāstīt, kāpēc viņas vagīnā nonākusi pudele, un diskusijā par Stambulas konvenciju labi atceras, kā spēlē Sviestmaize ar brāļiem viņai vienmēr bijis jābūt maizei un jāguļ apakšā. Un košajam ņudzeklim pa vidu kompānijas "pēdējais salmiņš" ir katoļu priesteris Modris Andra Buļa izskatā, kuram ir jāsalaulā šis nepareizais pāris, lai tur vai kas, citādi paputējušā viesu nama saimniekiem – jaunā pāra brālim homofobam un viņa tolerantajai, čaklajai, pareizajai sievai – slieku masu slepkavai – ies gar degunu honorārs apmēram no 200 kāzu viesiem, kuri atbrauks no Beļģijas un kuriem par godu tēva mājas bērzi ir izrotāti ar varavīksnes krāsas lentītēm, un tas līdz zvērīgām dusmām noved vecāko brāli Pēteri, kurš, būdams invalīdu ratiņos, iet kursos un grasās būt par fitnesa treneri. Vairāk neko nestāstīšu. Kritiķiem jau tā pārmet, ka viņi tikai atstāsta saturu. Ja nu tikai to, ka notiekošais atgādina teju modernus Cīrulīšus, tikai bez mātes. Un, spēlējot lugas nosaukumā ierosināto kultūralūziju spēli, – Sidraba šķidrums, protams, atgādina arī Latvijas teātros populāro lugu Slaktiņa dievs un zviedru režisora Rūbena Ēstlunda provokatīvo filmu Kvadrāts.
Nedienas ar tikumību
Latvijā ir visai maz aktieru, kas pārliecinoši pārvalda grotesko spēles stilu. Arī šīs izrādes neierastajam aktieru ansamblim, kas šādā sastāvā tiekas pirmo reizi, kopējais "kamertonis" vēl jānoskaņo precīzāk. Ienāk prātā ķecerīga doma, ka, iespējams, kvadrifroniešiem, kā sākotnēji bija iecerēts, šī luga piestāvētu labāk, jo Ance Strazda, Reinis Boters, Klāvs Mellis un Āris Matesovičs ir pieslīpējušies šādu nepolitkorektu šodienīgu stāstu pasniegšanā bezkaislīgi nopietnā jautrā teatralitātē kā labi ieeļļots mehānisms.
Asprātīgs ir arī Kvadrifrona komandas izrādes vizuālais ierāmējums pārnestā un burtiskā nozīmē. Kostīmus un scenogrāfiju veidojuši Ance Strazda un Klāvs Mellis. Skatītāji, protams, uzgavilē sliekām, kuru atveidotāji ir obligāti jānosauc, pat ja viņu sejas ir redzamas tikai paklanīšanās brīdī, – Emīls Gilučs, Ričards Murāns, Jānis Silavs. Viņu psihedēliski sirreālā klātbūtne atgādina kādu pirmo postmoderno operu. Viņi ir savdabīgi komentētāji un rezonieri, tīri tehniski atdala ainas, iznākdami ar čemodānam līdzīgu plāksnīti, kurā kā ielu nosaukumi slīd konkrētās ainas nosaukums, piemēram, Nedienas ar tikumību.
Kad viesu nama baltie plastmasas krēsli un kāzu ballītei domātās dzērienu pakas ir noslīdējušas skatuves bedrē – priesteris Modris droši vien cerētu, ka ellē –, skatuve atsedzas pilnā mērogā un notiek kinematogrāfisks platekrāna vērtību slaktiņš, kur vienotā histēriskā vermikompostā teju kā Bosa gleznā sajaucas visi seši trīsdesmitgadnieki un nevainīgās sliekas.
Kad izmocītā viesu nama saimniece Ramona beidzot paceļ galvu un samiernieciski izdveš – iesim uz pirti –, bet Rūta/ Roberts sāk minstināties, ka laikam nevarēs pa pliko, jo… Initas Sondores – Ramonas galvas atmetiens un intonācija, viņu apklusinot, ļoti pārliecina un lielā mērā savelk kopā izrādes jēgu: "Es gribu vienkārši nomazgāties" – ar nozīmi – vienalga, kāda kuram "čuriņa" (izrādē lietotais apzīmējums). Atskan "es arī", "es arī" koris. Pēdējais vārds tomēr paliek balsij, kas izmet jaunu āķi diskusijām – bet kas ir pirts čības? Nekādi nav noticams, ka konkrēti šī kompānija pirtī spēs šķīstīties, neķeroties pie lingvistiskām kaujām par pirts čību nepieciešamību un to pareizu valkāšanu.
P.S. Bet, ja Dailes teātri joprojām nopietni turpinās interesēt netradicionālas seksualitātes tēma, ieteiktu iestudēt nesen kā izdevniecības Liels un mazs izdoto grāmatu Zilās zāles vasara. Gudrs un smalks nīderlandiešu autora Edvarda van de Vendela stāsts par to, kā divi puiši vasaras nometnē Amerikā iemīlas. Viņu pārdzīvojumus var izjust kā uz savas ādas. Un smiekli pārāk nenāk.