Pirmajā pasaules karā notikusi kauja tagadējā Albānijas teritorijā, kur vienā frontes pusē bijusi britu, bet otrā – bulgāru armija. Vienā pusē karoja Aleksandra Tomasa Matjussona skotu vecvectēvs, otrā – viņa bulgāru vecvectēvs. "Tikai tāpēc, ka šie divi džeki tur izdzīvoja, es esmu šeit. Un, ja Berlīnes mūris nebūtu kritis, arī mani vecāki nesatiktos. Lūk, šādi pasaules vēsture ir ietekmējusi to, ka es te vispār esmu un šobrīd šī saruna var notikt," saka 31 gadu vecais Aleksandrs, mūziķis un komponists, kurā rit skotu un bulgāru asinis, bet mēs sarunājamies latviešu valodā. Bulgāru un latviešu valodas kopīgā iezīme esot tā, ka nav daudz šņāceņu, tāpēc esot vieglāk, un Aleksandrs – atšķirībā no daudziem Latvijā krietni ilgāk dzīvojošajiem – apguvis to pārsteidzoši ātri. Citādi nemaz draugiem nav ļāvis ar sevi sarunāties, kopš pārcēlies uz Latviju, jo te atradis arī mīlestību un nesen saderinājies – Aleksandra un viņa izredzētās roku rotā senlaicīgi gredzeni. Komunistu laikā noslēptās senču dārgumu lādes atrašanās vietu vecmāmiņa – bulgāru aristokrātu atvase – atklājusi neilgi pirms savas nāves un teikusi, ka viena puse no tās pienākas Aleksandram, otra – viņa brālim.
Mūsu sarunā seko vēl daudz aizraujošu stāstu par Aleksandra senčiem, visvairāk par vectēvu, kurš, vēl gandrīz bērns būdams, izdzīvojis nometnēs, kur ticis spīdzināts ar elektrošoku un redzējis, kā viņa acu priekšā mirst draugi. Reiz bēdzis peldus pa Donavu ziemā, kad ūdens ledusauksts. Laimīgā kārtā ticis brīvībā, aizbraucis uz Sofiju, izmācījies par zobārstu, un viena no viņa Aleksandram atstātajām pamācībām, kā izdzīvot jebkuros apstākļos, ir būt kādā jomā izcilam, jo tad tu vienmēr būsi citiem vajadzīgs.
Minhenes rūdījums
Kopš 2023. gada oktobra Aleksandrs Matjussons ir Latvijas Nacionālā teātra Muzikālās nodaļas vadītājs. Viņš izvairās komentēt teātrī notikušo pirms paša stāšanās darbā, bet tagad ar lielu interesi iepazīstas ar teātra cilvēkiem, kuri viņu pieņēmuši ļoti atsaucīgi, un izrādēm. Pirms devies skatīties Spēlēju, dancoju iestudējumu, Aleksandrs ir rūpīgi izlasījis Raiņa oriģinālu.
Aleksandra izglītība un pieredze ļāvusi ieņemt šo amatu, arī mūsu sarunas laikā kultūras namā Atmoda skanošajā dažādu laiku latviešu populārās mūzikas izlasē viņam nepazīstamu dziesmu tikpat kā nav. Dzīvojot Minhenē, viņš iepazinies ar latvieti Linardu Kalniņu, kurš studiju laikā šajā pilsētā bijis latviešu kora Laima diriģents un uzaicinājis Aleksandru pavadīt kori ar klavierēm. Kad Linards atgriezās Latvijā, viņa diriģenta vietu korī uz diviem gadiem ieņēma Aleksandrs. Šeit atkal ir jāpiesauc vēsture – Aleksandram neizdotos iepazīt un iemīlēt latviešu kultūru, ja nebūtu okupācijas un četrdesmito gadu latviešu bēgļu gaitu un Minhenē nebūtu izveidojusies tāda trimdas latviešu kustība, kas tur aktīvi uzturēja latvietību kopš PSRS laika.
Nokļūšanu Minhenē arī var izskaidrot ar laimīgu apstākļu sakritību: skolā Aleksandrs bija izvēlējies mācīties vācu valodu, jo angļu valoda viņam ir viena no dzimtajām, turklāt abi vecāki – gan tēvs skots, gan mamma bulgāriete – savu dzīvi veiksmīgi ir saistījuši ar angļu valodas filoloģiju. Apguvis vācu valodu, Aleksandrs varēja tajā studēt, turklāt Vācijā izglītība bijusi salīdzinoši lēta un to varēja atļauties.
Agri sapratis, ka vēlas nodarboties ar mūziku, viņš sākotnēji izglītojies kā koncertpianists, un paralēli sasmēlies vispusīgas zināšanas, izlasot vai visu vecāku bibliotēku un augot piecās valstīs, kur angļu valodas pedagogu gaitās devušies vecāki. Aleksandrs izbaudījis arī elektronisko mūzikas instrumentu iespējas, bet tagad priekšroku dod akustiskajiem instrumentiem, uzsverot, ka, tos pilnībā pārvaldot, var iegūt ne mazāk interesantas skaņas.
Studiju gados Minhenē Aleksandrs ir piedalījies vairāk nekā trīsdesmit teātra izrādēs gan kā komponists, gan izpildītājs. "Tā bija ļoti vērtīga pieredze un arī izaicinājums, jo bieži bija jāstrādā ar cilvēkiem, kuriem bija pilnīgi citāda izpratne par lietām, bet esmu priecīgs, ka man izdevās būt atvērtam, atrast veidu, kā sastrādāties, pat ja nepiekritām viens otram daudzos jautājumos. Šodien tā ir problēma, jo cilvēki grib runāt tikai ar tiem, kuriem ir tāds pats viedoklis kā viņiem. Kāpēc man patīk strādāt teātrī? Tāpēc, ka cilvēks labāk iepazīst sevi, kaut ko veidojot kopā ar citiem. Ir jānotiek dialogam – to jau gudrie grieķi ir teikuši pirms Platona, kuram visas grāmatas ir dialogi."
Ar pancisku vieglumu
Viena no Aleksandra iecerēm ir piesaistīt teātra izrāžu mūzikas rakstīšanai jaunos latviešu komponistus, taču viņš uzsver, ka vēlas strādāt ar profesionāļiem. Iespējams, tiks veidota sadarbība ar Latvijas Mūzikas akadēmijas studentiem un viņiem tiks dota iespēja rakstīt mūziku diplomdarbu izrādēm – Aleksandrs ar savu pieredzi viņiem palīdzētu izprast izrāžu dramaturģiju, novest labas idejas līdz kompozīcijām.
Reiz Aleksandru varēja vērot darbībā klubā Aleponija, kurā Linarda Kalniņa grupa DJ Krankenwagen aicināja ielūkoties kādas dziesmas aranžējuma veidošanas procesā, un bija redzams, cik profesionāli trāpīgi, reizē ar pancisku vieglumu un degsmi, ritmiski un graciozi žestikulējot, Aleksandrs skaidroja savus ieteikumus un korekcijas.
Aleksandram kopā ar Linardu ir arī mūzikas projekts Pizdets I Meyk the Hevi Metāls, kas ir asprātīgs un drosmīgs ne tikai ar neērto nosaukumu vien: mūziķi ir ierakstījuši vienu albumu un snieguši koncertus Latvijā, no kuriem katrs uzskatāms par pārsteidzošu dažādu žanru un tautu kultūru miksli, kāds vēl nekad nav bijis pieredzēts. Aleksandrs gan mūsu sarunā vēlas šo savu aktivitāti nolikt malā, jo tagad viņa prioritāte ir darbs Nacionālajā teātrī. Pirms kompozīcijas Aleksandrs Minhenē studējis arī muzikoloģiju un darbojies kā mūzikas kritiķis. Tieši pirms mūsu sarunas saņemta priecīga vēsts no kāda nopietna žurnāla redakcijas – beidzot tikšot publicēts raksts par muzikālo psiholoģiju, ko viņš veidojis pirms diviem gadiem un pat jau aizmirsis, bet nu tas sagaidījis savu kārtu, nepaspējot novecot.
Klasikas rekonstrukcija
Aleksandrs ķēries pie Nacionālā teātra nošu arhīva izpētes, kas gadu desmitiem neesot aiztikts. "Nesaprotu, kā pirms tam nevienam nebija ienācis prātā to sakārtot un digitalizēt, jo arhīvā ir ārkārtīgi vērtīgi materiāli: Jāzepa Vītola un Alfrēda Kalniņa rokraksti – mūzika, kas nav skanējusi kopš pirmās Latvijas brīvvalsts laikiem. Tur ir ne tikai latviešu mūzika – es atrodu arī tādus brīnumus, kas ir zaudēti Eiropas kultūrai. Piemēram, arhīvā ir pārstāvēts viens austriešu komponists, kurš nav no tiem slavenākajiem, bet ir bijis savā laikā zināms, un es atradu viņa komponētās orķestra partijas, tā ir mūzika no izrādes, visticamāk, vēl no Krievijas cara laika, un tā vispār nefigurē sarakstos ar viņa kompozīcijām. Tur pietrūkst stīgu partiju, arī Vītolam ir orķestra kompozīcijas, kurās vairāku partiju trūkst. Man ir ideja tās rekonstruēt – uzkomponēt tās viņa stilā, izanalizējot citas viņa kompozīcijas. Varbūt varētu arī organizēt koncertus, kuros šie darbi skan. Šī kultūra nav tikai mūsu, bet visas Eiropas un pasaules kultūra. Tieši šobrīd, krīzes laikā, ir svarīgi, kā mēs to saglabāsim un neatstāsim aizmirstībā," saka Aleksandrs.
Nacionālā teātra Muzikālās nodaļas vadītājs ir iecerējis papildināt arhīvu ar jauno izrāžu mūzikas notīm, lai arī tās nepazustu un būtu pieejamas 2222. gadā. "Tāpēc nošu rakstīšana komponistiem ir ļoti svarīga prasme, jo tā veido abstrakto domāšanu – var iztēloties skaņu galvā. Notis nav mūzika, tā ir instrukcija. Ja tu to precīzi uzraksti, cits cilvēks var spēlēt tieši tā, kā tu to esi iedomājies," viņš piebilst.
Tehnika ļauj izlaisties
Aleksandrs norāda, ka mūsdienu mūzikas videi ir īpaši raksturīga kāda tendence – ir cilvēki, kuri tiek saukti par komponistiem, kaut nemāk spēlēt nevienu instrumentu, jo darbojas tikai ar elektroniku. Tehnika ir kļuvusi daudz lētāka, katrs var kaut ko ierakstīt un publicēt. "Viņi nav profesionāļi, bet amatieri, taču paši to nesaprot, un vispārējais līmenis krīt. Šie cilvēki zaudē saikni ar realitāti un nav gatavi ieguldīt darbu, ja panākumus var gūt tāpat. Ļoti slikti, ja panākumi ir mērķis. Ja tev vajag uzmanību, tā ir tava personīgā problēma – katram vajag uzmanību, bet tajā brīdī, kad padari mākslu par instrumentu, ar ko gūt uzmanību, tā zaudē savu vērtību un nomirst. Visticamāk, tā ir bijis vienmēr, bet, pateicoties tehnoloģijām, pašlaik tas katram ir redzams. Tie ir deviņdesmit procenti no visas mūzikas, kas šodien top, un es nerunāju tikai par popmūziku – ir komponisti, kuri studē mūzikas akadēmijās, un viņiem ir tā pati problēma. Tas nav godīgi, ka komponists neraksta mūziku, kas viņam skan galvā, bet domājot par to, kas patiks citiem. Tas varbūt izklausās brutāli, bet šajā gadījumā tu padari mūziku par mauku un pats esi suteners. Mākslas uzdevums nav izpatikt, bet komunicēt ar mums. Kāpēc Rainis joprojām ir spēcīgs, tāpat kā Šekspīrs un Orvels? Viņu darbos ir cilvēcisks dziļums, kas vienmēr būs aktuāls," apgalvo Aleksandrs. Viņš ir kritisks, tomēr viņa sacītajā neieskanas bezcerīguma nots, bet ticība, ka ar savu darbu viņš kaut ko var vērst par labu. Un par zemi, kurā to īstenot, viņš ir izvēlējies Latviju.
"Bulgāri mēdz teikt – un latvieši gan jau līdzīgi – ja nebūtu komunisma gadu, Bulgārija tagad būtu kā Šveice… Zini, iespējams, būtu arī labāk, bet visi esam vēstures produkti. Tāpēc ir svarīgāk skatīties uz priekšu un domāt, ko varam darīt tagad. Mēs varam raudāt par pagātni, ko nevaram mainīt, bet to, kas ir tagad, gan mēs varam mainīt un, cerams, ar to ietekmēt nākotni," secina mūziķis.
Mani vismaz neapēdīs
Aleksandram ir visai skeptiska attieksme arī pret māksliniekiem, kuri pastāvīgi rēķinās ar dažādu fondu atbalstu un nereti par tur iegūto naudu rada darbus, kas pēc tam nevienam nav vajadzīgi. "Šī problēma Latvijā vēl nav tik ļoti aktuāla. Piemēram, Vācijā ir ļoti daudz fondu un ir viegli tikt pie finansējuma. Ir tādi mākslinieki, kuri strādā tikai tāpēc, lai parādītu saviem kolēģiem, cik viņi ir kruti, jo nevienu citu tas neinteresē, un viņi netaisa arī nekādu reklāmu. Prasīt nodokļu naudu par kaut ko tādu ir vienkārši bezkaunīgi. Kādas man ir tiesības spēlēt lielu mākslinieku, kurš labāk par citiem visu zina? Cilvēki bieži grib izvairīties no atbildības. Ja gribi realizēt savas idejas, ej atrodi naudu pats vai ieguldi savējo. Es vienmēr saku to, ko man vectēvs teica: būt izcilam, nekad nepārtraukt mācīties, šodien mēģināt kaut ko izdarīt labāk nekā vakar. Ceru, ka līdz pēdējam elpas vilcienam pie tā pieturēšos. Tajā brīdī, kad tu sāc domāt, ka vairs tā nevari, tu esi beidzies," skarbi teic Aleksandrs, kurš jau studiju laikā nolēmis vispār nesadarboties ar fondiem, lai būtu pilnīgi neatkarīgs.
"Mana eksistence bija atkarīga no darbiem, ko pats atradu, jo tad varēju būt pārliecināts, ka neslinkošu. Strādāju visādus darbus un atradu pasūtījumus arī savā jomā – viens bija tik labs, ka beidzot tiku vaļā no naudas trauksmes. Par šo naudu pašlaik būvēju sev studiju Rīgā. Jā, tagad strādāju par valsts naudu, tāpēc jūtos vēl jo vairāk atbildīgs cilvēku priekšā par kvalitāti. Es te dzīvoju un jūtu sevi kā daļu no Latvijas sabiedrības. Ir svarīgi, kā gribam sevi rādīt Eiropai un pasaulei. Kā cilvēkus, kuri izguļ postpadomju paģiras, vai kā tādus, kuri ir lepni par to, ka esam izdzīvojuši, saglabājuši savu identitāti, valodu, mūziku. Bulgāriem bija Osmaņu impērija 500 gadu, latviešiem – Krievijas impērija un vācu muižnieki, bet cauri visiem tiem laikiem – joprojām ir bulgāri un latvieši pasaulē. Nav svarīgi, vai es te esmu ārzemnieks vai kas, – galvenais ir attieksme un atbildība. Ir daudzi latvieši, kuriem šādas attieksmes nav. Bulgārijā ir tāds joks, ka vismazāk bulgāru kultūru mīl paši bulgāri. Latvijā, domāju, tik traki nav," spriež Aleksandrs.
Es lieku pretī mūsu populāro teicienu, ka ikviena latvieša mīļākais ēdiens ir cits latvietis, par to mans sarunas biedrs ir priecīgs: "Tas ļoti labi – tad viņi mani vismaz neapēdīs!"