Tik konceptuālu pašradītu postdramatiskā teātra ciklu vienā sezonā latviešu teātris, iespējams, pieredz pirmo reizi, kaut atsevišķi darbi, protams, bijuši arī iepriekš. Visos trijos gadījumos skatuves notikuma centrā ir nevis gatava stāsta reprezentācija, bet apzināta klātbūtnes piedzīvošana. Autori vienlaikus ir arī izpildītāji, kuri noteiktā skatuves laika nogrieznī realizē kādu fizisku vai garīgu praksi, tieši saistītu ar pašu pieredzi. Vsevolods Ļisovskis Situāciju komēdijā liek aktrisei Inārai Sluckai un dejotājai Janai Jacukai stundu jēgpilni klusēt, saglabājot savstarpēju partnerību, bet neļaujot izmantot valodu. Režisors Valters Sīlis un māksliniece Kate Krolle izrādē Izskatās, ka tu mirsi gan runā diezgan daudz, bet teksta autori un varoņi ir viņi paši, kaut arī ne burtiski dokumentālā nozīmē.
Intertekstuāls rēbuss
Ģertrūdes ielas teātra jaunākās izrādes Malkas ceļi autori ir režisors Andrejs Jarovojs, mākslinieks Rūdolfs Bekičs, aktieris Edgars Samītis un dejotājs un horeogrāfs Rūdolfs Gediņš. Spēles laukumā atrodas tikai divi pēdējie, bet kopumā nošķirt katra komandas dalībnieka pienesumu ir gandrīz neiespējami. Vienīgā objektīvā informācija, ko iespējams pārraidīt izrādi neredzējušajiem, – jūs mazliet ilgāk nekā stundu varēsiet vērot, kā divi vīrieši bezteksta klusumā fiziski ietekmē un transformē koku. Cērt, skalda, skrūvē, plēš u. tml. Šis process lielākoties ir aizraujošs, daudzos aspektos neparedzams un asprātīgs, tajā ir sava iekšējā un ārējā dramaturģija. Viss pārējais ir tikai interpretācijas, kas ir atkarīgas no skatītāja zināšanām un individuālā konteksta.
Malkas ceļu attiecības ar nosaukuma līmenī viegli pamanāmo iedvesmas avotu – vācu eksistenciālisma filosofa Martina Heidegera eseju krājumu Malkasceļi (1935–1946) – ir līdzīgas kā pagājušās sezonas noslēgumā Ģertrūdes ielas teātrī pāris reižu parādītajam Rūdolfa Gediņa režijas diplomdarbam Dievišķs fakts ar tā literāro inspirāciju – Franca Kafkas stāstu Krustojums. Gan vienā, gan otrā gadījumā izrādē netiek izrunāts neviens vārds, un saikni ar Heidegera vai Kafkas tekstu var atrast tikai tie skatītāji, kuriem tas (teksts) ir labi pazīstams. Tādā gadījumā, iespējams, izrāde kļūst par intertekstuālu rēbusu, kurā šifrēt atsauces un radīt no tām jaunas nozīmes.
Diemžēl recenzijas autores priekšstati par XX gadsimta pretrunīgā filosofa Heidegera uzskatiem ir pārāk vispārīgi, lai skatītos uz izrādi šādā diskursā. Citiem vārdiem, grābstīties gar Heidegeru bez fundamentālām filosofijas studijām būtu profanācija. Arī Malkas ceļu režisors Andrejs Jarovojs intervijās uzsvēris, ka šis nav Heidegera darba iestudējums.
Tomēr pati par sevi Heidegera "malkasceļu" metafora ir ļoti ietilpīga – līkumotas, aizaugušas meža takas, kuras agrāk vai vēlāk novedīs biezoknī jeb strupceļā. Apkārtceļi, kuros ceļiniekam apmaldīties, meklējot sevi, jo ceļazīmes sev vari izlikt tikai pats. Faktiski tā ir jebkura jaunrades procesa definīcija, kas precīzi raksturo arī konkrēto izrādi: pasaules radīšana un pārradīšana pēc sev vien zināmiem noteikumiem, izmantojot totāli pirmatnējus materiālus – koku un vīrieša ķermeņa spēku.
Pašu radīti šķēršļi
Andreja Jarovoja Malkas ceļi beidzot patiešām ir fiziskais teātris šī vārda patiesajā nozīmē. Edgars Samītis un Rūdolfs Gediņš visu dara pa īstam, jo marķēt neko nav iespējams. Ir jācērt tik ilgi, kamēr resnajam apaļkokam gals ir nost. Ir jāskrūvē un jānostiprina tik ilgi, kamēr konstrukcija turas kopā. Ir jāpagaida vienam otrs, jo tikai kopā var novest procesu līdz galam. Ir pilnībā jāuzticas partnerim, ka viņš savu skrūvi pievilks stingri.
Paradoksālā kārtā pamazām šis praktiskais darbošanās process no malas sāk izskatīties pēc laikmetīgās dejas uzveduma – mainīgs kustību ritms un intensitāte, precizitāte un partnerība, sava ķermeņa līdzsvara apzināšanās un kontrole, kokapstrādes trokšņu negaidīta muzikalitāte un harmonija. It kā nekas nenotiek, bet tomēr notiek tik daudz. Skatoties, kā Rūdolfs Gediņš un Edgars Samītis sadarbojas ar koku un viens ar otru, nāk prātā horeogrāfu un dejotāju Krišjāņa Santa un Ērika Eriksona fascinējošais projekts Vērpete (2015), kurā šķietami vienveidīga griešanās kustība uzņēma arvien intensīvāku jaudu un dinamiku, tādējādi kļūstot negaidīti daudznozīmīga.
Malkas ceļos aktieru ķermeņi izrādes laikā tiek mērķtiecīgi arvien vairāk apgrūtināti. Atbrīvotiem, fiziski spēcīgiem vīriešiem, kuri gandrīz tukšā telpā vārda tiešā nozīmē skalda malku, procesā vispirms ir jāpieslēdz tikai prāts, lai saprastu, kurā vietā kura skrūve vai skava der. Tālākajā gaitā telpa kļūst arvien netīrāka, tajā rodas pašu radīti šķēršļi, ar kuriem ir jāspēj tikt galā, neizmantojot rokas, staigājot uz ļodzīgām koturnām un dažbrīd neko neredzot.
Melošu, ja apgalvošu, ka ne mirkli nerodas bažas par abu malkas cirtēju drošību un veselību. Doma, ka cilvēks var kļūdīties, cirvis slīdēt un veseris krist, piezogas biežāk, nekā vajadzētu, un kopējo izrādes estētisko kvalitāti tas tomēr mazina.
Izrādes tēlainība ir gana daudzveidīga un, kā jau minēts, atkarīga no skatītāja individuālajiem kontekstiem. Piemēram, materiālās vides transformācija no papīra uz koku un atpakaļ ir laikmetīgās ekoloģiskās domāšanas zīme. Savukārt Edgara Samīša un Rūdolfa Gediņa personības klātbūtni var uztvert gan kā gandrīz anonīmu (divi vīrieši plus/mīnus 30–40 gadu kategorijā), gan kā ļoti konkrētu.
Ja zināms, ka Rūdolfs Gediņš ir dejotājs, uzreiz gribas salīdzināt, vai aktieris Edgars Samītis fiziski tur partnerim līdzi. Ja zināms, ka aktieris Edgars Samītis ir arī diplomēts mežsaimniecības tehniķis (kā vēsta Latvijas Radio 1 sižets), gribas domāt, ka viņa pieeja kokam ir profesionālāka. Ja skatītājs ikdienā saskaras ar koku (bieži iet mežā, kurina krāsni, strādā galdniecībā), viņš resnos apaļkoku baļķēnus uztvers citādi nekā tas, kurš tikai lasījis stāstu par koka puisēnu Pinokio. Un tā joprojām.
Bet koks, kura skaidas piepilda Ģertrūdes ielas teātra skatuvi, jebkurā gadījumā ir īsts, tas elpo un smaržo. Un no tā izrādes gaitā izdodas radīt kaut ko ļoti skaistu.
Malkas ceļi
Ģertrūdes ielas teātrī 23.IV plkst. 19