Duālas sajūtas
Autobiogrāfiski un dziļi personiski motīvi, protams, nav nekas jauns šodienas teātrī. Vairāk vai mazāk tiešā dzīves pieredzē balstās arī Viļa Daudziņa Vectēvs Jaunajā Rīgas teātrī, Dārtas Danevičas Zēni nav meitenes Dailes teātrī, Klāva Kristapa Koškina Konklāvā – Dirty Deal Teatro, Rasas Bugavičutes-Pēces Puika, kurš redzēja tumsā Nacionālajā teātrī. Un tomēr neviena no šīm izrādēm nav īsti salīdzināma ar Ludmilas Roziņas teju stenogrāfiski burtisko pieredzēto emocionālo un fizisko ciešanu atainojumu. Dievs ir šeit ir tapis tādēļ, lai nedzīvotu ar stigmu un vismaz kāds varbūt uz brīdi justos savā pieredzē mazāk vientuļš. Ne tāpēc, lai žēlotu.
"Strādājot pie šīs izrādes teksta, mani pārņēma duālas sajūtas. No vienas puses, gribēju dot plecu un balsi cilvēkiem, kas ir saskārušies ar līdzīgu pieredzi – neauglību, zaudējumu, sabiedrības neiejūtību, morāli ētisku dilemmu vai nosodījumu," programmiņas ievadvārdos raksta Ludmila Roziņa. Bet, ja vien viņa zinātu, cik daudz dziļāk un plašāk sniedzas lugas un Valtera Sīļa raisītais līdzpārdzīvojums un, jā, arī mierinājums. Visam pāri – aicinājums nešķiesties ar visgudriem tukšiem vārdiem un novērtēt dzīves dāvanu, jo tu patiešām varēji nepiedzimt. Es – arī.
Dievs ir šeit nekādā gadījumā nav mākslas terapija specifiskai mērķauditorijai. Droši vien vissāpīgāk šī izrāde sitīs cilvēkus ar tādu pašu vai līdzīgu pieredzi, arī citus cilvēkus, kuriem dažādu citu iemeslu dēļ nav bērnu, lai gan bija pēc tiem ilgojušies, bet kopumā Dievs ir šeit, manuprāt, ir izrāde ikvienam, kurš ir gatavs laisties ļoti dziļā līdzpārdzīvojumā, kur brīžam šķiet trūkst pat elpas, bet, uzticoties radošajai grupai, tu izrādes beigās no tumsas tiec izvests ārā, jā, varbūt noraudājies, bet noteikti pieaudzis savā cilvēcībā. Tie, kas noskatīsies Dievs ir šeit, esmu pārliecināta, nekad bezbērnu pāri nemierinās ar možu ierosinājumu paņemt kādu dzīvnieciņu, neaicinās aizdomāties, ka pasaule jau tā ir pārapdzīvota un vienmēr tak var adoptēt, vai radikālākajā gadījumā – var taču nomainīt arī sievu vai vīru – kolosāli palīdzot.
Nav vietas kaunam
Gribu uzsvērt, ka šī nekādā gadījumā nav izrādes recenzija. Liepājas teātris jaunajā sezonā ir iedibinājis jaunu tradīciju. Pēc katra jauna iestudējuma otrās izrādes turpmāk notiks tikšanās un sarunas ar izrādes radošo grupu. Otro reizi šāda tikšanās notika arī pēc izrādes Dievs ir šeit. Lai arī pēc izrādes šķiet neiespējami kaut ko pateikt, zālē atgriezās pārsteidzoši liels skatītāju skaits, apliecinot, cik cilvēkiem ir nepieciešams sarunāties. Arī par pieredzēm, par kurām pirmajā mirklī šķiet, ka visi vārdi ir pārāk brutāli vai eksaltēti, vai nu pārāk salti, vai pārāk saldi un tukši, katrā ziņā – pilnīgi nelietojami. Tieši tāpēc režisors Valters Sīlis izrādē ir organizējis mizanscēnu, kurā Everitas Pjatas-Gertneres Darbabiedrene, kolēģei pēc visa pārdzīvotā atgriežoties darbā, izliekas viņu neredzam un aizņemti rokas pa savām mapītēm.
"Lasīju šo lugu ļoti pilnā autobusā un raudāju skaļā balsī. Te nav vietas kaunam," pēc izrādes sarunās ar skatītājiem dalījās režisors Valters Sīlis, it kā uzmundrinot tos, kuriem izrādes laikā ir ļoti kauns raudāt. Kāda skatītāja ierosināja, ka varbūt vajadzētu izrādēs publicitātes materiālos pierakstīt brīdinājumu, ka izrāde var izsaukt ļoti stipras emocijas, jo varbūt visi tiešām nav gatavi sevi ar tādām šobrīd konfrontēt. Mirkli apdomājies, režisors teica: "Mēs jau izrādēs smejamies vai raudam. Kāda citādi ir jēga?" Un viņam, protams, ir taisnība. Dažnedažādi iemesli liek aizmirst šo vienkāršo pamatjautājumu. Ar Dievs ir šeit Ludmila Roziņa un Valters Sīlis ir uzlikuši ļoti augstu latiņu tam, cik godīga un atklāta saruna iespējama teātrī. Pēc šīs izrādes skatīties remdenas "repertuāra vienības" nenoskārstai vajadzībai būs grūti. "Pēc diviem mēnešiem mēģinājumu mēs kopā jūtamies mazdrusciņ labāki," skatītājiem atklāja režisors, neslēpjot, ka viņam pašam arī ir nācies sāpināt savus līdzcilvēkus ar negribētu nesmalkjūtību.
Kāda cita skatītāja uzsvēra, cik labi, ka tieši teātris ir tas, kurš pirmais sāk runāt par tēmām, par ko sabiedrībā kopumā nerunā, bet kas tik daudziem ir ļoti svarīgas.
Ludmila Roziņa lugu ir uzrakstījusi "es" formā, līdzīgi kā igauņu rakstniece Mārja Kangro savu autobiogrāfisko pieredzi grāmatā Stikla bērns. Ludmila Roziņa, stāstot savu un vīra stāstu, līdzīgi kā Kangro, ir spējusi būt arī ironiska un pašironiska. Daži pāra joki tiešām ir tik smieklīgi, ka ir jāsmejas, neraugoties uz izmisīgo situāciju. Tā, piemēram, abi viens otru uzmundrina, ka "vārtos" gan jau stāv Šilovs un nelaiž spermatozoīdu apaugļot olšūnu.
Kāda skatītāja pavaicā, kā šajā visā jūtas vīrietis? Aktieris Valters Skuja atbild lakoniski: "Bezspēcīgs." Aktiera Vīrs burtiski atplaukst, kad Sievai ievajagas ko konkrētu un viņš to var izdarīt. Galvenās lomas atveidotāja aktrise Kintija Stūre, vaicāta, kā viņai ir spēlēt tik smagu lomu, sacīja, ka viņai šajā smagajā stāstā palīdz "izrādes beigu gaisma – ka tie divi cilvēki, izgājuši tam visam cauri, ir viens otram un tā arī paliks".
Izrāde ir lakoniska (Ievas Kauliņas vizuālais tēls), tempā ātra un sinkopēti, asi izgaismota (gaismu mākslinieks Viesturs Andersons). Tajā nav nevienas iežēlinošas vietas. Ir daudz melnā humora. Tas viss kopā absolūti attaisno izvēlēto žanru – eksistenciālais trilleris. Sievietes pieredze skatītāju burtiski ievelk sevī. Šķiet, mēs sēžam kaut kur viņā, gaidot katru jaunu analīžu rezultātus.
Everita Pjata-Gertnere šajā izrādē nospēlē 36 (!) epizodiskas raksturlomas – visas tās darbabiedrenes, bet galvenokārt dakteres un māsiņas, no kuru balss klausulē ir atkarīga dzīvība vai nāve. Burtiski. Viņa ir arī Sievietes mamma. Gatava mesties nakts vidū izkvēpināt māju un būt blakus, kad vajag, bet tomēr nespējīga neļauties darbabiedreņu un kaimiņieņu garajām mēlēm un deguniem.
"Lido, meitiņ!" Viņa bija meitenīte...