Žans Rasins, Romeo Kastelluči, Izabella Ipēra – šādu intriģējošu dižu talantu kombināciju piedāvā jauniestudējums Berenīke, kas no 5. marta tiek spēlēts Parīzes Théâtre de la Ville Sāras Bernāras vārdā nosauktajā zālē. Līdz 28. martam kopumā notiks 21 izrāde. Biļetes ir pārdotas. Cenas bija ļoti demokrātiskas – no astoņiem līdz 38 eiro. Pat Latvijā bieži vien biļetes maksā dārgāk.
Berenīkes radošajā komandā ir vēl divas izcilības un novatori savā jomā: mūziku un skaņas efektus ir radījis amerikāņu komponists Skots Gibonss, kostīmus – holandiešu modes māksliniece Irisa van Herpena, kuras fantastiskā retrospekcija ir aplūkojama Parīzes Dekoratīvās mākslas muzejā vienā no Luvras spārniem (būs atvērta līdz 28. aprīlim).
Ārpus trijstūra
Žana Rasina 1670. gada traģēdija Berenīke ir franču dramaturģijas pērle, un jaunā izrāde ir īpaša vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, itāļu režisors Romeo Kastelluči līdz šim nebija pievērsies franču klasikai, viņš deva priekšroku Aishilam (Orestija), Dantem (Dievišķā komēdija) un Šekspīram (Hamlets un Jūlijs Cēzars). Otrkārt, režisors savas izrādes, kuras allaž aizrauj ar vizualitāti un fantāzijas lidojumu, nav pieradis centrēt ap izpildītāja figūru – katrs Romeo Kastelluči darbs drāmas un operas teātrī ir vērienīga, ambicioza mākslas instalācija, estētisks veselums, kurā aktieris un dziedātājs ir tikai viens no elementiem. Treškārt, Berenīke ir pirmais Romeo Kastelluči un Francijas kino un skatuves leģendas Izabellas Ipēras kopdarbs.
Aktrise Izabella Ipēra un režisors Romeo Kastelluči izrādes Berenīke mēģinājumā. Foto – Žans Mišels Blasko
Rasins savā dramatiskajā poēmā apraksta Romas imperatora Tita un Palestīnas valdnieces, Jūdejas ķēniņa meitas Berenīkes nospriegotās attiecības. Sievieti bezcerīgi mīl arī Tita tuvākais draugs Antiohs. Berenīke gatavojas precēties ar Titu, kurš pēc sava tēva Vespasiāna nāves pasludināts par imperatoru, taču romieši nevēlas redzēt blakus savam valdniekam svešinieci. Tits ir spiests izdarīt izvēli starp mīlestību un pienākumu, un Berenīkei ir jāatstāj Roma.
Savā interpretācijā Romeo Kastelluči vēlas parādīt, kā traģēdijas personāži, izraujoties ārpus sāpīgā mīlas un politiskā trijstūra, atklāj Berenīkes stāstu. "Viņa ir tumša varone, kuras klusēšana ir tikpat pērkonīga kā viņas balss skanējums," teikts izrādes aprakstā.
Rīcības paralīze
Režisors ir pārliecināts, ka Berenīkes šķietamais nelaikmetīgums, neatbilstība mūsu laikam padara šo tekstu īpaši aktuālu. "Rasins tik stingri ierobežo valodas formu, ka nepaliek nekas cits kā vien būtība," izrādes programmā uzsver Romeo Kastelluči. "Dzejas rindu ierobežojumu dēļ par autora tehnikas galveno uzdevumu kļūst jēgas izcelšana. Vārdi šķiet koncentrēti kā narkotisko vielu tvaiki, un dialogi īstenībā ir satraukti, drudžaini monologi. Berenīke ir teksts, kas neko nepasaka, un tas ir šī teksta upuris. Galu galā tas ir teksta neprāts un veids, kā būt laikmetīgai mākslai," piebilst Romeo Kastelluči.
No Rasina oriģināla izrādē pilnībā skan tikai Berenīkes teksts, savukārt pārējie varoņi ir "izplūduši kā rēgi". Režisors cenšas panākt efektu, it kā skatītāji atrastos Berenīkes prātā, taču varbūt tā ir sieviete, kas tikai domā, ka ir Berenīke. "Berenīke ir nekustīga zvaigzne, centrālais haosa punkts. Berenīke izraisa taifūnu, kas viņu ieskauj. Visi varoņi griežas ap viņu, un tie visi ir viņas radīti," saka Romeo Kastelluči. Ap Izabellu Ipēru virpuļo divi mākslinieki – Šeihs Kebē un Džovanni Manco –, kuri atveido Titu un Antiohu, taču šīs ir lomas bez vārdiem. Šo un dažu citu personāžu teksta fragmenti tiek projicēti uz ekrāna skatuves dibenplānā. Izrādē piedalās divpadsmit dejotāju kordebalets, kas simbolizē Romas politisko un militāro varu un draudus, ko tā sevī slēpj.
Atraidītā Berenīke ir traģēdijas centrā, taču šeit nekas vairs nenotiek, ir iestājusies rīcības paralīze, letarģija, kam nav vajadzīga nāve traģēdijas izpausmei, – viss sliktākais jau ir beidzies, bet nākotne ir neskaidra un drūma. Šī sieviete – tāpat kā daudzi citi klasiskās dramaturģijas personāži, kuriem ir jātiek galā ar mīlas apjukumu, – izdzīvo drāmu dziļi sevī un izsaka to Rasina valodā, kam piemīt nepārspējama muzikalitāte.
Izabella Ipēra uz skatuves iemieso vientulību, ar pirkstu galiem mēģinot pieskarties ilgi gaidītajai savienībai ar mīļoto, bet vēlamais nav sasniedzams. Aktrisei nākas aktivizēt visus dramatiskos resursus, lai eksistētu uz skatuves šīs vientulības apstākļos, kuros viņas varone ir izolēta no vīriešu pasaules. Berenīke pārtop par mīlestības lūdzēju, kura savā ceļā sastop… gan radiatoru, gan veļas mašīnu – skatītājiem pašiem ir jāatkodē vizuālās zīmes. "Šis ir rekviēms netveramai mīlestībai, kurā šķīstība ir augstākā sāpju forma," apgalvo Romeo Kastelluči.
Februāra beigās Berenīkes pirmizrāde notika Monpeljē, un pirmās kritiķu atsauksmes ir visai skarbas. Režisoram pārmet, ka viņš ir izmetis aiz borta visu oriģinālteksta maģiju un nonācis pretrunā ar darbu: viss, kas ir palicis no Rasina Berenīkes skaistuma, ir dažas vājas dzirksteles, kas paradoksālā kārtā rodas, pateicoties skatuves aizmugurē projicētajām varoņu replikām, kas ļauj skatītājiem izveidot saikni ar personāžiem.
Režisora mērķis ir pārkausēt Berenīki par Izabellu Ipēru, saplūdināt varoni un aktrisi tā, lai no pirmās paliktu pavisam maz vai gandrīz nekas un otrā no visas sirds, no pašas radītās garīgās telpas varētu teikt: "Lai diena atkal sākas un diena beidzas, Titam nekad neredzot Izabellu."
Šogad un nākamgad Berenīke apceļos pasauli. No 4. līdz 8. aprīlim izrādi varēs apmeklēt Milānā, savukārt 2024./2025. gada sezonā Izabella Ipēra kāps uz skatuves Lugāno, Ženēvā, Luksemburgā, Antverpenē, Žironā, Klermonferānā, Neapolē, Rennā, Amsterdamā, Hamburgā, Atēnās, kā arī Taivānā, Ķīnā un citur. Berenīke ir visu šo pilsētu teātru un kultūras institūciju kopražojuma projekts.
Spēlēt vai nomirt
Izabella Ipēra strādā bez pārtraukumiem – viņa filmējas vidēji trijās filmās gadā (aktrises karjerā, kas turpinās jau sesto desmitgadi, ir vairāk nekā 150 kinolomu) un atvēl laiku arī teātrim. Skatuves darbību aktrise sāka 1971. gadā Parīzes teātrī Comédie-Française. 2017. gadā Izabella Ipēra saņēma Moljēra balvu par ieguldījumu Francijas teātra attīstībā. Pēdējos gados viņa ir spēlējusi režisora Tripa Kalmena iestudētajā Floriana Zellera lugā Māte, režisora Ivo van Hoves veidotajā Tenesija Viljamsa Stikla zvērnīcā, režisora Tjago Rodrigeša veidotajā Antona Čehova Ķiršu dārzā un režisora Roberta Vilsona iestudētajā monoizrādē Marija teica to, ko teica (dramaturga Derila Pinknija teksts; šī izrāde kopš 2019. gada ir viesojusies daudzviet pasaulē, 10.–12. maijā to varēs novērtēt Londonas Bārbikena centra teātrī).
Šā gada februārī notikušajā Berlīnes kinofestivālā tika pirmizrādītas divas filmas ar Izabellu Ipēru. Viena no tām – režisora Honga Sangsu Ceļotājas vajadzības/A Traveler’s Needs – ieguva Lielo žūrijas balvu Sudraba lācis. Šis ir aktrises trešais kino kopdarbs ar Hongu Sangsu. Otra Berlīnē demonstrētā filma ar franču zvaigznes piedalīšanos ir Andrē Tešinē Blakus dzīvojošie/Les gens d’à côté/My New Friends. Šogad uz ekrāniem iznāks arī Patrīcijas Mazī filma Ieslodzītie/Les prisonnières ar Izabellu Ipēru galvenajā lomā.
Pērn decembrī žurnālā The New Yorker publicētajā sarunā aktrise stāsta par šausmām, kas viņu pārņem uz teātra skatuves: "Ikreiz, kad es to daru, jautāju sev: "Kas var būt sliktāk nekā spēlēt pirmizrādē?" Atbilde ir – nomirt. Tad es apzinos: "Labāk tomēr nospēlēt pirmizrādi nekā nomirt." Filmas veidošanas pieredze ir pretēja: kino neparedz nedz darīšanu, nedz miršanu. To var salīdzināt ar stāvokli, kad esi pilnīgi nejūtīgs anestēzijas iespaidā pirms operācijas."
Izabella Ipēra joprojām priecājas katru reizi, kad režisors viņu apstiprina lomai, un bēdājas katrreiz, kad viņu nepamana vai noraida: "Tas vienmēr ir mazs brīnums, kad tevi kāds izvēlas, – tās ir kā vēlēšanas. Tā ir ļoti garīga izvēle – kāpēc kāds grib ar tevi strādāt."
Berenīke
Parīzes Théâtre de la Ville līdz 28.III
Pasaules turneja 2024./2025. gada sezonā
theatredelaville-paris.com