Nekas šajā pasaulē nav tik skaists kā Zelta templis. Sasniegt šo skaistumu jaunajam Midzogučī nozīmē radīt dzīvei jēgu un atrast piepildījumu. Tādu nākotni viņam novēl arī vecāki. Tomēr – kā lai sadzīvo ar vēlmi kļūt par daļu no skaistā, par daļu no mūžības, apzinoties, ka tu vienmēr paliksi tikai ēna? Zelta templis vienmēr būs pārāks par tevi. Varbūt cilvēka dzīves jēga ir atrodama kur citur, bet – kur?
Jukio Mišima – viens no nozīmīgākajiem autoriem un personībām 20. gadsimta Japānas kultūrā. Ikoniskais japāņu prozaiķis strādāja daiļliteratūrā, drāmā, dzejā, autobiogrāfijā, kritikā. Pievērsās kino, mūzikai, dejai, kultūrismam un cīņas mākslai. Savas dzīves laikā bija arī viena no pretrunīgākajām personībām Japānas vēsturē, jo uzskatīja, ka mūsdienu Japāna ir nodevusi viņa ideālus. 1970. gadā pēc neveiksmīga valsts apvērsuma mēģinājuma izdarīja samuraju rituālo pašnāvību harakiri. Šogad godinām šīs Japānas kultūrā nozīmīgās personas simtgadi.
Mišimas romāns Zelta templis, kas tiek uzskatīts par visvairāk lasīto japāņu literatūras darbu pasaulē, vēsta par Kinkaku-dzi jeb Zelta paviljona šokējošo aizdedzināšanu Kioto, ko 1950. gadā veica jauns budistu mūks. Paviljons, kas celts pirms 1400 gadiem, bija pārcietis Otro pasaules karu un Japānas kultūrā bija nozīmīga sakrālā celtne. Mišimas romānā atspoguļota notikuma literārā versija ar nosaukumu Zelta templis.
Režisors Henrijs Arājs, kurš Nacionālajā teātrī pagājušajā sezonā debitēja ar izrādi Ugunsseja, izrādei Zelta templis devis īpašu žanra apzīmējumu – filozofiska drāma par skaistuma dabu. Par jauniestudējumu viņš teic: “Izrāde ir mēģinājums atklāt, kas notiek ar jaunu cilvēku, kurš vēlas būt nozīmīgs šajā pasaulē un alkst atrast piepildījumu “skaistākajā vietā uz pasaules” – Zelta templī. Zelta templis ir ideāla iemiesojums, kas vienmēr atgādina par sevis paša nožēlojamību. Izrāde ir par vilšanos sevis radītos ideālos. Par sava autentiskuma meklējumiem. Vienlaikus izrāde ir arī poētisks stāsts par mēģinājumu iemainīt savu individuālo izolāciju pret sakrālu mūžību. Par to, kā kaut kas nepilnīgs cenšas saplūst ar kaut ko pilnīgu. Izrādes pamatā ir doma, ka mums visiem šajā pasaulē ir derīguma termiņš. Skatītājam izrāde būs kā haika, dzejolis, mīkla, kas jārisina katram pašam.”
Kopā ar režisoru Henriju Arāju izrādes tapšanā iesaistīta radošā komanda: dramatizējuma autore Lelde Stumbre, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Adriāns Toms Kulpe, kustību horeogrāfe Simona Orinska, komponists Platons Buravickis, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne.
Titullomā – Uldis Siliņš (Midzogučī), lomās – Liene Sebre (Ikebanas skolotāja, geiša, Otrā sieviete), Ināra Slucka (Māte, Pirmā sieviete), Tomass Ralfs Ābolkalns (Kašivagī), Rūdolfs Sprukulis (Curakava), Voldemārs Šoriņš (Priesteris).
Biļetes Biļešu paradīzes kasēs un tīmekļvietnē. Tuvākās izrādes 27. februārī, 6. un 16. martā, 9. un 24. aprīlī.
Sekot līdzi Latvijas Nacionālā teātra aktualitātēm iespējams teātra mājaslapā www.teatris.lv un sociālās tīklošanās vietnēs Facebook, X, Instagram.