No Smiļģa laika, no lielo žestu laikmeta. Mudīte Šneidere Dailes teātrim veltījusi četrdesmit savas dzīves gadu (1955–1995), šis teātris bija viņas vienīgā pastāvīgā darba vieta.
Par savu agrīno bērnību Mudīte Šneidere dienasgrāmatā rakstījusi: "Mana agrā bērnība pagāja Lāčplēša ielā, Harīšam [aktierim, Mudītes Šneideres dzīvesdraugam Harijam Liepiņam] – Ģertrūdes ielā, gan ne vienlaikus, tur ir septiņu gadu starpība. Un bija tā, ka mums abiem visriņķī, visapkārt bija ebreju dzīvokļi. Ģertrūdes ielā – Adirimi, Biksoni, Magarami, Volperi, Lāčplēša ielā – Kagani, Kaceri, Blumenovi, Gutkini. Un mūždien, mums pa kāpnēm skraidelējot, pavērās kādas durvis, uzvēdīja ebreju virtuves specsmaržas un parādījās kāds mīļš ģīmītis tumšām, tūkstošgadīgām acīm, obligāti izspūrušiem matiem un rītakleitā. Un vienmēr kāda roka sniedza ebrejiskus gardumiņus ebrejiskā mīļumā." (Dienasgrāmatas publicētas žurnālā Rīgas Laiks. 2000. gada jūlijs.)
Mudīte Šneidere 1955. gadā absolvēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti un kļuva par Dailes teātra aktrisi. Jau 1957. gadā Mudīte Šneidere ar divām galvenajām lomām – Leldi (E. Smiļģa atjaunotajā Raiņa Spēlēju, dancoju inscenējumā) un Sandru (V. Vīgantes Palmas zaļo vienmēr F. Ertneres režijā) – guva publikas un kritikas nedalītu atzinību. Tā bija agra un godam nopelnīta slava.
Vienā no pēdējām intervijām, sarunājoties ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieri Maksimu Buselu (Teātra Vēstnesis. 2022/II), Mudīte Šneidere teica: "Nu, Lelde bija lielākā loma, bet toreiz man bija jauni gadi, un tā bija arī viena no pirmajām lomām. Tā bija tāda pierašana pie teātra. Un jaunības gados ir neizbēgami, ka tūlīt būs lomas, tāpēc ka jauns cilvēks ir brīnišķīgs publikai un autoriem. (..) Mums jau arī bija nevis vienkārši meitene Lelde, līgava Lelde, bet simboliski Latvija, kā jau Rainim."
Turpmākajā aktrises skatuves mūžā sekoja ievērības cienīgi un pārliecinoši tēli, ar pilnu atdevi un atbildības sajūtu veikts augsti profesionāls darbs, iekļaujoties režisoru vīzijā.
No 2000. gada Mudītes Šneideres teātrim veltītā dzīve aizsāka jaunu loku, aktrise pievērsās rakstniecībai – redzētais, piedzīvotais un izjustais tika vērtēts, pārvērtēts un izstāstīts vērtīgās grāmatās. Tās ir grāmatas Antra, Lilita Bērziņa. Dēļ tavu acu liesmām, Eduards Smiļģis. Trejgalv’s, aktrise sarakstījusi grāmatu arī par savu dzīvesbiedru, izcilo aktieri Hariju Liepiņu, un vairākas citas. Autores klātbūtne un stāstījuma personiskais tiešums padara šos darbus par būtisku latviešu teātra vēstures sastāvdaļu.
Mudīte Šneidere ir filmējusies vairākās kino lomās, atveidojusi lomu filmā Salna pavasarī (1955), kā arī tēlojusi vairākās citās filmās, tai skaitā filmā Kārkli pelēkie zied (1961), Šīs bīstamās balkona durvis (1976).
Uz Maksima Busela jautājumu "Kas ir talants?" Mudīte Šneidere ir atbildējusi: "To jūt. Tas ir tā, kā es stāstīju par jauno dzejnieku Vācieti. Tev ieslēdzas tādi kā adapteri, un tu saproti, ka tev priekšā ir talants. Un tad ir vienalga, vai viņš iet caur sevis apliecināšanu, sevis pierādīšanu vai misiju. Jo ar tām misijām var arī kļūdīties. Var izrādīties, ka talanta ir mazāk nekā misijas izjūtas. Bet, kas ir talants, to es nekad nevarēšu atbildēt."
"Aktrise visu savu mūžu arvien nepārstāja sajūsmināt ar savas personības harismu un vienmēr klātesošu eleganci," savās atvadrindās raksta Dailes teātris. Gramatiski tas nav gluži pareizi, bet lai nu paliek tā, kā Dailes teātris pats viņai ko raksta. Mudīte Šneidere pilnā mērā ar savu kaislīgo uzticību teātrim ir pelnījusi šādu žestu.