"Tikko beigusies izrāde Princis un ubaga zēns. Noņemu "dārgakmeņiem" rotāto Kenterberijas arhibīskapa galvassegu – mitru nolieku uz grima galdiņa un blakus tai arī "rubīna" gredzenu. Rokas pastiepjas pēc krāšņās, "zeltā austās" amata zīmes. Uz brīdi atsēžos…paraugos spogulī…Simtām reižu grimējoties un atgrimējoties tā esmu skatījies, bet šovakar domas pēkšņi aizklīst kaut kur tālu, tālu pagātnē..."
Tā aktieris un režisors Oļģerts Šalkonis iesācis 2011. gadā apgādā Mansards izdoto grāmatu par saviem kolēģiem – 9. ģērbtuve, kur bija kļuvis par tās vecāko iemītnieku. 12. decembrī viņš devās mūžībā, kur viņu jau gaida gandrīz viss kurss un daudzi citi kolēģi. "Astoņpadsmit gados Nacionālajā teātrī esmu strādājis kopā ar Jāni Osi, Alfrēdu Videnieku, jauko Klintīti, Liliju Ēriku, Mirdzu Šmitheni, pat Bertu Rūmnieci. Te liktenis man bija lēmis satikt Elzu Radziņu," atmiņu grāmatā 9. ģērbtuve raksta aktieris.
Pavadām talantīgu, elegantu, bet arī humorīgu un vella dzinēju paaudzi. Oļģerta Šalkoņa 85. gadu jubilejas pasākuma ieraksts rāda, cik dažāds viņš varēja būt – no Andreja Eglīša dzejas interpreta līdz dāmu šarmētājam. Ar teātra spēlēšanu "sakūlies kopā" pats sakās esam jau no puikas dienām. Mazo čigānpuiku Kuldīgas pamatskolas uzvedumā spēlējis tik izmanīgi un šiverīgi, kā pats saka, ka nav pazinusi miesīga māte. Mamma nav pazinusi O. Šalkoni arī debijā radio. Priecājusies: "Kad tu beigās iedziedājies, tad uzreiz iesaucos – tas ir mans Oļģītis!" Īstenībā dziedājis kāds no Radio kora. Dēls negribējis sarūgtināt mammu ar patiesību.
Nacionālajā teātrī ar pārtraukumiem strādājis kopš 1955. gada. Kā aktieris lielākos panākumus ir guvis, atveidojot tā sauktās raksturlomas, pat jaunos gados precīzi atklājot padzīvojušu cilvēku psiholoģiju un izjūtas. Kā viņa radošās biogrāfijas augstākās virsotnes būtu minamas tādas lomas kā Juzefs Kaminskis (J. Ļutovska Ģimenes lieta), Atauga (A. Upīša Kaijas lidojums), Elmārs Lapiņš (G. Priedes Miks un Dzilna), Tirgus dziedonis (B. Brehta Trīsgrašu opera), Ābrams (R. Blaumaņa Skroderdienas Silmačos), padrons Tonijs (K. Goldoni Kjodžas skandāls), Gustavs Flobērs (P. Ēra Mīļo, skolotāj! partnerībā ar Elzas Radziņas Žoržu Sandu). Par šo Harija Petrocka iestudējumu – teātra un rakstnieku mīlas romānu vēstulēs – kritiķe Gundega Saulīte laikrakstā Literatūra un Māksla Latvijā 2001. gadā rakstīja: "Abiem māksliniekiem kaut reizi taču bija jānotēlo vienā izrādē, atveidojot dvēseles un gara radiniekus! Personību lielums, ko mūsu acu priekšā iemieso abi tēlotāji, nav nekas abstrakts, drīzāk tas ir viņu stils – laikmeta un savas misijas diktēts. Tai pašā laikā tas arī izaicinājums šodienas lētumā, visapkārt – teātrī, kino, televīzijā, presē, galu galā – cilvēku attiecībās."
Līdztekus aktiera darbam pievērsies režijai, vecmeistara A. Amtmaņa-Briedīša mūža nogalē nereti bijis viņa asistents. Oļģerts Šalkonis atminas, ka reizēm Briedītis ar vārdiem "redzi, mīļumiņ!" lūdzis vai nu novadīt mēģinājumu, vai "nostrīķēt" savas 40 lapas no pārāk daudzvārdīgas oriģināllugas. Pēc Teātra fakultātes režijas nodaļas beigšanas 1964. gadā iestudējis arī izrādes patstāvīgi, liekot lietā A. Amtmaņa-Briedīša "skolā" gūto pieredzi (A. Korneičuka Platons Krečets, Ž. Robēra Satikšanās, L. Paegles Runga, iz maisa!, A. Arbuzova Vecā Arbata pasakas, H. Raudsepa Mikumerdi).
1974. gadā Oļģerts Šalkonis tiek iecelts par Latvijas Radio galveno režisoru, bet no 1980. līdz 1988. gadam viņš ir Operas un baleta teātra galvenais režisors. Viņa operrežiju kontā ir tādi uzvedumi kā Dž. Verdi Otello, R. Štrausa Salome, Ž. Ofenbaha Hofmaņa stāsti, P. Čaikovska Pīķa dāma, R. Vāgnera Tanheizers, J. Mediņa Uguns un nakts, M. Zariņa Zaļās dzirnavas, I. Kalniņa Ifigēnija Aulīdā.
Režisora debija operā 1980. gada 20. maijā ar Dž. Verdi Otello iestudējumu tika vienbalsīgi apsveikta. Vija Briede žurnālā Zvaigzne rakstīja: "Un saņemts negaidīts priekšlikums. Kauliņi ir mesti!" Kritiķi slavēja viņa prasmi strādāt ar masu ainām, operas režiju raksturoja kā "efektīgu, izteiksmīgu, temperamentīgu". Kā A. Amtmaņa-Briedīša "skolas" turpinātājs un viņa piemiņas aktīvs uzturētājs jubilārs 2003. gadā apbalvots ar Valles pagasta iedibināto prēmiju. Kopā ar Helgu Melnbārdi-Krisbergu sarakstījis grāmatu par savu ilggadējo dzīvesbiedri Elza no Elku ielas un, sagaidot 80. dzimšanas dienu, grāmatu 9. ģērbtuve – veltījumu saviem kolēģiem.
Savu pašportretu Likteņstāstos (1994, apgāds Teātra anekdotes) Oļģerts Šalkonis pabeidz ar Ārijas Elksnes vārdiem: "Dzīve kā maize man sasprāga/Pārāk karstajā gadu krāsnī." Bet dzejolī ir arī cerība "dvēselei mieru sev atkarot" un atdzerties "atmiņu vītušo vīgriežu saulainos atvaros".
Atvadīšanās no Oļģerta Šalkoņa – 19. decembrī plkst. 13 Krematorijas Lielajā zālē.