Grandiozs notikums gan vēriena, gan muzikālās kvalitātes un gūtā saviļņojuma ziņā. Tā īsumā jāteic par vācu XIX gadsimta operģēnija Riharda Vāgnera tetraloģijas Nībelunga gredzens noslēdzošās operas Dievu mijkrēslis piedzīvoto koncertatskaņojumu 3. augustā koncertzālē Cēsis ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju Tarmo Peltokoski pie diriģenta pults. Ar iespaidīgu sniegumu iestudējumā piedalījās gan Eiropas solisti – zviedru varoņtenors Mihaels Veiniuss, dāņu soprāns Trīne Mellere, igauņu bass Ains Angers un rumāņu baritons Bogdans Baču –, gan latviešu dziedoņi, kuru vidū bija soprāni Liene Kinča un Aira Rūrāne, mecosoprāni Zanda Švēde un Irma Pavāre un baritons Armands Siliņš.
Izcils, maksimālas individuālās un kolektīvās pašatdeves svētīts bija Tarmo Peltokoski vadītā un iedvesmotā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sniegums, gan tverot skaņā varoņu pārdzīvojumus, gan simfoniski gleznojot dabas stihijas. LNSO māksliniekus var apbrīnot un cildināt arī par izturību, spēlējot četrarpus stundu tīrās mūzikas. Kopā ar starpbrīžiem Dievu mijkrēslis 3. augustā izvērtās sešas stundas ilgā Vāgnera klausīšanās un kopā būšanas rituālā no pēcpusdienas līdz krēslas stundai un saules rietam, rosinot mītiski, arhetipiski un pavisam reāli apjēgt mūsu atrašanos pasaules gala sākumā. Pasaules koks jau ir nozāģēts, naida un skaudības varā nonākusī cilvēce pašiznīcinās, un, sadegot liesmās, iet bojā arī dievu valstība. Organiska šī piedzīvojuma sastāvdaļa bija arī Valsts akadēmiskais koris Latvija, kas savukārt dalījās vīru un sieviešu korī.
Balsis drāmas centrā
Spēkpilnais un drosmīgais, taču diemžēl naivais un lētticīgais varonis Zīgfrīds grib tikai labu, bet ir nolemti destruktīvs, jo ļauj varaskārajam, viltīgajam Hāgenam un Gunteram ar viņu manipulēt. Kad viņa atmiņu iemidzina Gutrunes pasniegtais burvju dzēriens, atpakaļceļa vairs nav un iznīcība kļūst neizbēgama, ieraujot tajā visu cilvēku un dievu pasauli. Zīgfrīda atveidotājs Mihaels Veiniuss Cēsu publikai jau ir labi pazīstams, kopš viņš te uzstājās Zīgmunda lomā Valkīras koncertuzvedumā 2019. gadā un atgriezās 2023. gadā Zīgfrīda titullomā. Klausoties šādu dziedātāju, saproti, kas ir īsts varoņtenors (kā specifiski dēvē Vāgnera tenorus) un kāpēc tieši šāda balss, ar šādu skanējuma spēku un apjomu ir tik nepieciešama Vāgnera lielmēroga mūzikas drāmām. Te darbojas paradokss: visam ir jābūt ļoti pārspīlētam un ir jāsasniedz vokālo un emocionālo iespēju galējās robežas, lai… būtu patiess. Mihaela Veiniusa sniegumā Zīgfrīds tāds ir. It sevišķi uzrunā Zīgfrīda dziedājumi pirmajā un trešajā cēlienā, kad atklājas varoņa iekšējā pasaule un viņa balsī izpaužas īstās, cildenās (nevis maldu) mīlestības spēks.
Tikko teiktais par Vāgnera vēriena atklāsmei nepieciešamo jo īpaši attiecas uz Brīnhildes lomas izpildījumu. Dāņu soprāns Trīne Mellere šķiet dzimusi būt valkīra. Debija Dievu mijkrēšļa koncertiestudējumā Cēsīs viņai bija Brīnhildes tēla mākslinieciskās apdzīvošanas turpinājums, jo viņa ir atveidojusi Brīnhildi vēl kā valkīru dieva Votāna pasaulē operā Valkīra Dānijas Karaliskajā operā un ieguvusi gada labākās dziedātājas balvu. Trīne Mellere Cēsīs bija fenomenāla valkīra – viņas soprāns skanēja tik atvērti, tembrāli krāšņi, dabiski, spēkpilni un dramatiski. Emocionāli piepildīts bija gan viņas dziedājums, gan ķermeņa valoda. Īpaši iespaidīgs Trīnes Melleres sniegums bija otrajā un trešajā cēlienā amplitūdā no nodevības saplosītas sievietes dvēseles atriebes alkām līdz patiesības atskārsmei, ziedojoties mīlestībā, – tas bija pats Vāgnera drāmas centrs.
Lielisku nībelunga Alberiha dēla – alkatīgā, varaskārā un ļoti slīpētā Hāgena – nelietīgo dabu mums atklāja pasaulē pieprasītais un Latvijā labi pazīstamais igauņu bass Ains Angers. Vientuļā karaļa Guntera iekšēji pretrunīgo būtību izteiksmīgi atveidoja rumāņu baritons Bogdans Baču – viņu atminas opermūzikas mīļotāji, kuri pirms pieciem gadiem viņu klausījās Rīgas Operas festivāla galā koncertā.
Pārējās lomās lieliski bija iejutušies Latvijas opermākslinieki. Soprāns Liene Kinča dziedāja veselas trīs lomas – pēc parādīšanās prologā trešās nornas partijā viņa bija izteiksmīga, vokāli un emocionāli pārliecinoša Gutrune no cilvēku pasaules, kā arī atveidoja Voglindi, vienu no trim Reinas meitām. Atzinību pelnījis arī abu pārējo nornu un Reinas meitu atveidojums mecosoprāna Irmas Pavāres (pirmā norna un Reinas meita Floshilde) un Airas Rūrānes (otrā norna un Reinas meita Velgunde) priekšnesumā. Ļoti spilgts bija Frankfurtes operas solistes mecosoprāna Zandas Švēdes uznāciens valkīras Valtrautes lomā tam atvēlētajā vienīgajā, bet gana plašajā pirmā cēliena ainā Brīnhildes klints virsotnē ļoti būtiskā dialogā ar Brīnhildi.
Armanda Siliņa baritons un aktierspēle bija kā radīta Hāgena tēva, permanenti ļaunā nībelunga Alberiha, lomai. Jāpiebilst, ka gan Liene Kinča, gan Aira Rūrāne minētās lomas jau ir dziedājušas Latvijas Nacionālās operas Dievu mijkrēšļa iestudējumā pirms vienpadsmit gadiem, savukārt Armands Siliņš attīsta pērn Cēsu Zīgfrīda koncertatskaņojumā aizsākto Alberiha tēlu.
Visuma mērogs
Šis viss bija ilgi un gari, taču klausīties ne mirkli nekļuva garlaicīgi. Uz Vāgnera operu dievišķo garumu attiecināmā anekdote, ka "šī opera beigsies tikai tad, kad resnā dāma beigs dziedāt", te nav spēkā. Nebija brīžu, kad uztvere atslēgtos, jo koncertuzvedumā viss bija izdarīts tā, lai tas trāpītu gan prātam, gan sirdij, ļaujot šo muzikālo piedzīvojumu izdzīvot pilnībā. Vēstot par operu izrādēm, mūždien vispirms tiek apspriesta režija, taču, iegrimstot krāšņajā Vāgnera mūzikas pasaulē, radās iespaids, ka uzbāzīgas konceptuālās satura "virsbūves" un vizuālā darbība tikai traucētu koncentrēties pašā mūzikā ietvertajai drāmai, emociju izvirdumiem, dabas ainavām un Visuma telpai. Pilnīgi pietika ar Dāvja Sīmaņa saturietilpīgo videodarbu – milzīgo zemeslodi virs dziedātāju galvām.
Dāvis Sīmanis un gaismu māksliniece Māra Vaļikova bija radījuši nosacītu vidi, kas skaidri uzrunāja krāsu un līniju mainībā – te reāla zemeslode ar ūdeņiem un sauszemi, te Saules aptumsums biedējošā tuvplānā, bet te pār Zemi jau stiepjas asiņains dzīslojums. Te, dievu un cilvēku pasaulē, spoguļojas arhetipiskais. Mīlestība un nodevība, naivums un viltus, alkatība, varaskāre un skaudība. Lāsts pāri visam un miers par nāves cenu.
Vāgnera nospiedums
Attiecības ar Vāgneru latviešu mūziķiem un publikai kļūst arvien tuvākas. Savulaik Vāgners šeit, Latvijā, nostrādāja vien pāris gadu (no 1837. līdz 1839. gadam Rīgas pilsētas teātrī), bet ar to pietiek, lai Rīga lepni piepulcētos Eiropas Vāgnera pilsētām. Šis vētrainais piedzīvojums komponistam un diriģentam beidzās ar vēl vētraināku bēgšanu, kas viņus iedvesmojusi operas Klīstošais holandietis sacerēšanai, savukārt Nirnbergas meistardziedoņos ir jaušamas atbalsis no šeit iepazītajām Jāņu svinēšanas tradīcijām. Latvijas Nacionālās operas vēsturē jau divreiz noticis tetraloģijas Nībelunga gredzens pilns iestudējums: 1902. gadā un periodā no 2006. līdz 2013. gadam, sasniedzot finišu tieši Vāgnera divsimtgadē un saņemot par to Lielo mūzikas balvu. Pašlaik Rīgā tiek atjaunots Vāgnera teātris, ko šodien godājam par Vāgnera namu.
Cēsu Vāgneriāna ir Cēsu Mākslas festivāla un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sadarbības auglis. Divus pirmos notikumus, kas ir saistīti ar Nībelunga gredzenu, piedzīvojām Andra Pogas vadībā, savukārt abus nākamos – LNSO pašreizējā galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja Tarmo Peltokoski vadībā. 2019. gada jūnijā koncertzāles Cēsis piecu gadu jubileja tika nosvinēta ar Nībelunga gredzena otrās operas Valkīra pirmā cēliena koncertatskaņojumu, 2021. gada vasarā Cēsu Pils parka estrādē notika šīs operas trešā cēliena koncertuzvedums ar iespaidīgu dzīvo uguni finālā. Nībelunga gredzena trešās daļas Zīgfrīds koncertatskaņojums Tarmo Peltokoski vadībā ieguva Lielo mūzikas balvu 2023 kategorijā Gada koncerts. Jāpiebilst, ka Cēsu Vāgneriāna nefokusējas tikai uz Nībelunga gredzenu. 2022. gadā Cēsu koncertzālē Andris Poga diriģēja operu Tristans un Izolde, kas izpelnījās Lielās mūzikas balvas nomināciju kategorijā Gada koncerts.