Paula dzimšanas dienā - tiešraidē Leo. Pēdējās bohēmas pēdējā izrāde

Palsasīju iepriekšējās recenzijas un uzzināju, ka kādam no tā aktieru bara esot bijis jābūt Ojāram Vācietim, bet kādam citam Jānim Pauļukam... Cik nekādām gan jābūt tekstu autoru un režisoru kultūrvēstures zināsanām, lai tādus džekus pazaudētu uz skatuves.

Man izrāde ļoti patika.

Pauls, protams, izcils, arī scenogrāfija lieliska. Ančevskis spēlēja labi, arī dueti ar Zani Dombrovsku bija gana izteiksmīgi un aizkustinoši, tomēr tas nespēja noslēpt hronisko Nacionālā teātra nelaimi - aktieru barus, kuri vazājas pa skatuvi bez jēdzīga uzdevuma. Varbūt nevajag tik daudz aktieru bez vietas, bet gan dažus, toties katru tieši savā vietā, ar savu uzdevumu. Pēdējā aina, kurā būtībā notiek divu draugu - Kokles un Paula - daļēji mēms, daļēji mūzikā izteikts dialogs, izglāba izrādi. Paldies par to!

Ir 2013. gads. Tiešraide LTV. Žēl un neizpratne - kāpēc? Vai arī šos aktierus, režisoru un godāto komponistu - nošaut, uzspridzināt, atlaist? Jo darbs - dzeja, teksti un režija - ir nenoliedzami vājš, lai neteiktu žēlīgs. Paši tusē, pašiem prieks. Tāda kolektīvā aerobika pusgadsimtu vecā mērcītē. savārstījums. Nevar gribēt atainot to, par ko nav sajēgas. Tik tas, ka Pauls tur redzams dzīvajā, to visu daudz maz glābj. Un kurš tagad vainīgs?

"Varēja būt, bet - nebija..." - tā ar paša Paula dziesmas vārdiem var raksturot viņa labi domāto mūziklu "Leo. Pēdējā bohēma." Varbūt, ka vajadzēja izmantot savu Leo bohēmas laikos rakstīto mūziku; to attiecīgi pielāgot, apspēlēt, izvērst, u.t.t., jo jaunkomponētās dziesmiņas - ne šādas, ne tādas. Un - vārdi - vēl samocītāki nekā Krūklim. Nu, ko nozīmē, piemēram, "ieelposim tabakdozi"? Žēl. Varēja un vajadzēja būt, jo temats ārkārtīgi pateicīgs tieši muzikālai izrādei... Bet - kas zina - varbūt, ka operetes spoks sadusmojies uz maestro. Tais tejāteros jau visādi brīnumi notiek.