Poēma stāsta par nabadzīga jaunekļa, atraitnes dēla, dramatisko cīņu par savu sapņu piepildīšanu – izglītības iegūšanu, par labākas dzīves nodrošināšanu sev un savai mātei, zemtekstā – Latvijai. Režisors Viesturs Roziņš ar radošo grupu lasa Atraitnes dēlu šodienas cilvēka acīm, ieaužoties cauri laikiem aktuālajās mātes un dēla attiecībās.
Viļa Plūdoņa Atraitnes dēls (1900) ir viens no latviešu rakstniecības izcilākajiem paraugiem. Poēmas izstrādei autors veltīja 15 gadus no savas dzīves. Gadu gaitā latviešu sabiedrībā apzīmējums “atraitnes dēls” ieguvis metaforisku nozīmi. Uzskata, ka tā ir nīčiskā pārcilvēka latviskā versija.
"Šis būs pieaugšanas stāsts. Par jauna cilvēka tiekšanos uz augšu. Par mērķtiecības dzinuli, kas iekodēts jau šūpulī un par spēcīgajām mātēm, kas mīl. Šī būs mīlestības un mērķtiecības sadursme, deja un duelis vienlaikus," režisors Viesturs Roziņš.
Radošajā komandā arī dramaturģe Ludmila Roziņa, scenogrāfs Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko, komponists Jēkabs Nīmanis, horeogrāfs Kārlis Božs, vokālā pedagoģe Anita Hofmane un balss improvizācijas konsultante Dana Indāne-Surkiene.
Lomās: Inese Ramute, Kārlis Dzintars Zahovskis.