Jaunā režisore Elīna Cērpa Jaunajā Rīgas teātrī bija iestudējusi trīs izrādes - Daudz laimes, lāci! (2003), sekoja Maigums pēc L. Borhesa stāsta La Intrusa motīviem (2006), kuru skatītāji droši vien atceras ar atslēgas vārdu "māls", visbeidzot - kopā ar zinātniekiem veidotā ekoloģiskā izrāde Ūdens atmiņa (2008). "Pasaule karājas diega galā. Visur citur es to jūtu. Tikai Latvijā šķiet, ka viss ir kārtībā," jūtīgā, asredzīgā un sociāli atbildīgā māksliniece toreiz teica Dienai.
Nevēlas pazemot aktieri
Visi Elīnas Cērpas iestudējumi tā laika Latvijas teātra kontekstā bija spilgti un netradicionāli. Daudz laimes, lāci! Elīna veidoja kopā ar dienas centra Saule audzēkņiem. Šo izrādi režisore atceras kā vienīgo, kas tapa ar prieku. "Bezmaz fiziskas mokas" - aktieru pazemošana (viņasprāt, ne tik reta prakse Latvijas teātrī), lai panāktu kādu savu ideju, Elīnai Cērpai nav pieņemama. Jaunās režisores meklējumus novērtēja - Maigums tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā Gada novitāte Latvijas teātrī. Interesi vairoja arī Elīnas studijas radošajās darbnīcās pie pasaules teātra guru Roberta Vilsona un Arpada Šilinga. Un tad par viņu piecus gadus nekas vairs nebija dzirdams.
Ieraugot Elīnas Cērpas vārdu Baltās nakts afišā, Diena nelaida garām iespēju satikties ar režisori, lai uzzinātu, ar kādām idejām viņa dzīvo šobrīd.
Atbilde pēc stundas
"Kad tu aizslēdz durvis, tu aizslēdz arī sev kaut ko prātā," saka Elīna. Viņa vairākus gadus ir dzīvojusi tuksnesī, un, atgriežoties Amsterdamā, slēgt durvis šķitis neierasti. Pat septembra rīts ar saules gaismu Teikas privātmājas virtuvē, šķiet, Elīnas Cērpas šībrīža iekšējam pulkstenim par strauju. Viņa vairākkārt lūdz vairāk laika atbildei. Tuksnesī citkārt atbilde uz uzdoto jautājumu nākusi tikai pēc stundas.
2011. gadā Elīna Cērpa absolvēja Das Arts teātra mākslas maģistrantūras programmu Amsterdamas Mākslas augstskolā, kas ir viena no Eiropas vadošajām mācību iestādēm laikmetīgajā skatuves mākslā.
"Gadā maģistrantūrā uzņem sešus studentus. Es biju vienīgā tieši no teātra. Viens bija vizuālais mākslinieks, viens - aborigēns - dziedātājs, bija arī cirkus mākslinieks. Viņi ļoti apzināti kombinē šādu grupu, jo mēs viens no otra ļoti daudz iegūstam," stāsta Elīna Cērpa. Trīs gadus studenti mazāk uzturējušies Amsterdamā, bet dzīvojuši "visādās dīvainās vietās, piemēram, pie Jordānijas robežas". Mācību programmā bijis kurss Ko nozīmē es?, kas pētīts dažādos veidos.
"Tajā skolā nav pasniedzēju. Tu pats meklē. Katrs vislabāk pats zina, ko viņam vajag. Uz tava ceļa tiek nolikti ļoti īpaši cilvēki. Izraēlā ir oāze, kurā dzīvo cilvēku grupa, kas savā laikā dzīvojusi Jeruzalemē. Viņi ir apūdeņojuši tuksneša vienu daļu un tur dzīvo. Viņi uzdod sev jautājumu - kādā veidā tu vēl vari dzīvot kopā ar otru cilvēku, ja neviens neieņem autoritāru lomu pār otru? Vai tas ir iespējams?" stāsta Elīna Cērpa. Apstākļi bijuši diezgan radikāli. Viņa pati tur nodarbojusies ar kazu ganīšanu un slaukšanu, olīvu vākšanu. "Tā ir tāda grieķu formas skola, jo visi gani pirms tam paši ir bijuši ļoti saturīgi filozofijas pasniedzēji un inženieri. Kad tu kādu laiku esi pastrādājis, tās ir ļoti dziļas un lēnas sarunas."
Mēģinājumi atbildēt, ko nozīmē "es", Elīnu Cērpu noveduši pie izpratnes, ka teātris ir interpretējams nesalīdzināmi plašāk. Lugas un dialogi viņu neinteresē. Toties valdzina fotogrāfija. Savās izrādēs Elīna sākusi piedalīties arī pati. Diplomdarba izrādi Amsterdamas Mākslas augstskolā viņa veidojusi kopā ar irākiešu fotogrāfu Zeidu, kurš viņas rīcībā nodevis apmēram 400 tēva fotonegatīvu. "Smilšaina, netīra kaudze. Tā vēl smaržoja pēc vecām ķimikālijām," atceras Elīna. "Es to sagrupēju. Tur bija 10 gadi pirms Sadama Huseina, tad ir Huseina periods, tad - Irākas karš un Amerikas iebrukšana Irākā. Caur šiem portretiem tu redzi vienas nācijas vēsturi. Irākas fotogrāfija ir ārkārtīgi teatrāla. Līdz ar to man bija ļoti ērti un interesanti strādāt. Viņiem ir kādas 300 pozas, kā cilvēks sevi prezentē fotogrāfijā. Un es no tā veidoju veselu horeogrāfiju."
Kinskis nohipnotizēja
"Es ilgi domāju, ar kādu izrādi atgriezties Latvijā," saka Elīna Cērpa. Liktenīga izrādījusies TV pārraide, kurā viņa redzējusi Klausa Kinska Jēzus Kristus Glābējs izrādes ierakstu. "Tas mani tik ļoti spēcīgi uzrunāja, un teksts kā akupunktūras adatas sadūrās tieši tajos punktos, kuri, man liekas, ir aktuāli ne tik vien Latvijā, bet arī pasaulē kopumā. Kinskis mani nohipnotizēja," laikmetīgās mākslas festivālā Baltā nakts Ģertrūdes ielas teātrī ar domubiedriem - tulkotāju Ingu Rozentāli, savu dzīves un mākslas draugu mūziķi Sinanu Aratu un Latvijas iedzīvotāju piedalīšanos, Elīna Cērpa Kinska Jaunās Derības versiju mēģinās izspēlēt vēlreiz.
1971. gadā Klauss Kinskis, Vernera Hercoga aktieris degoši zilām acīm, savas jaunās izrādes anotācijā rakstīja: "Es esmu ieradies, lai pastāstītu cilvēces visaizraujošāko stāstu, stāstu par Jēzu Kristu. Es nerunāju par to Jēzu ar nodzeltējušo ādu, kuru neprātīga cilvēku sabiedrība ir padarījusi par jebkad lielāko mauku un nēsā apkārt viņa ķermeni uz krustiem. Es runāju par avantūristu, par visbrīvāko un laikmetīgāko cilvēku." Kinska desmit gadu gatavoto Jaunās Derības versiju sava laika Berlīnes Deutschlandhalle publika izsvilpa.
Kāds būs viņas patoss pēc 42 gadiem? "Kad atrodos Latvijā, bieži sastopos ar cilvēkiem, kuri (pamatoti) kā veci skursteņi izdūmo gaisā sūdzības kā pelēkus dūmus par grūtajiem dzīves apstākļiem, kuri nepārvēršas debesīs par svētību, bet gan tāpat vien atgriežas un nosēžas uz pašu pleciem. Cilvēki šķiet kā cietvielas, kuri izturēs visus kairinājumus, bet neies protestēt pret to, kam viņi nepiekrīt un kas nepatīk. Notiek gaidīšana. Notiek joprojām baidīšanās. Notiek izredzētā gaidīšana" - Elīna Cērpa pati nepieder nevienai konfesijai, un viņas iecere ir rādīt šī izredzētā "portretu". "Man ir ļoti žēl, ka mūsu asā pagāniskā vertikāle ar kristietības palīdzību tika pilnībā pārgriezta…un mēs kļuvām par paklausīgiem jēriem, par kalpiem… jā, par kalpiem, kuriem nebija vairāk jādomā pašiem, kā darīt, bet vienmēr bija kungs, kas pateica, kas ir jādara."
Kinska teksts Elīnai Cērpai trāpa tajā, kā viņa jūtas, domājot par Latviju no attāluma. Kā? "Pēdējais vīrietis, kurš man ir licis raudāt, ir Valsts prezidents," Elīna Cērpa atsaucas uz Andra Bērziņa runu, tiekoties ar ASV prezidentu Baraku Obamu. Aiz kauna? "Aiz izmisuma... Es viņam būtu gatava pati pasniegt dažas stundas." Bet viņa negribot runāt kritiskas lietas. Vēl jo vairāk - atgriežoties uz vietas viss izskatoties labāk.
Promejot Elīna Cērpa aicina mūs abus ar fotogrāfu apsēsties uz dīvāna un uz piecām minūtēm aizvērt acis. Sinans tikmēr spēlē eksotisku bambusa pūšaminstrumentu. Tā esot terapeitiskā mūzika. Šajās piecās minūtēs domāju par Elīnu, kurai galva, šķiet, ir brīvāka no dažādiem aizslēgtiem kambariem. Un tāda cilvēka radīts teātris tiešām spēj būt laba terapija.