Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā žūrija Jutu Anci Rombergu šogad titulēja par labāko jauno mākslas kritiķi, akcentējot spēju mainīt paradigmu, kā uzlūkot mākslu un kā – par to rakstīt. Kā kritiķe pati to izprot? "Jaunā dzīves realitāte rada multimāksliniekus, neviens vairs neiesēžas uz 50 gadiem vienā vietā, attīstot sevi vienā virzienā, laiks pieprasa sēdēt uz vairākiem soliņiem," spriež Juta Ance Romberga. Līdzīgi mākslā. "Tas ir kopradīšanas teātris, kur horeogrāfs var būt vēl kas cits." Arī viņa pati neizslēdz, ka kādreiz pievērsīsies režijai, lai gan šobrīd ir sajūta, ka vairāk patīk rakstīt par to, ko radījuši citi.
Jutas Ances Rombergas teksti ir lasāmi žurnālā Teātra Vēstnesis, satori.lv, dance.lv, kur ar divdesmitgadnieces nepieradināto brīvību, kurai, kā pati paironizē, ir pienākums "paārdīt pasaules kārtību", paziņo, ka Baltais nams noteikti nav tas, kas bērnībā ir veidojis viņas, drīzāk bosika nekā princeses, priekšstatus par mākslu. Nekā personīga.
Juta Ance Romberga ir viena no pēdējām, kura studējusi teātra zinātni pie profesores Silvijas Radzobes Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē teātra zinātnes modulī. "Vienmēr savos tekstos esmu centusies iet prom no filoloģiskā skatpunkta un meklēt citus kodus. Teātris ir sintētiska māksla," saka laureāte. Savā laureātes intervijā pēc Ilmāra Šlāpina jautājuma, kāds teātris tev ir vajadzīgs, Juta Ance Romberga drusku samulst: "Izklausās niķīgi, kā bērns, kurš saēdies viena veida konfektes un grib citas," – un tad sper laukā: "Visu laiku gribas kaut ko jaunu. Apnīk skatīties čehovus, ibsenus, blaumaņus, raiņus. Apnīk skatīties uz heteroseksuāliem mīlas stāstiem. Gribas redzēt sarežģītākus darbus. Nevis paņemsim šo ludziņu, uzliksim uz skatuves, pieliksim smuku mūziku un smuku scenogrāfiju. Gribas redzēt tādus darbus, kuri varētu mērķēt uz to, ka viņi maina sabiedrību." Viņu uzrunā teātris, kurā īsti pat nevar saprast, "kur sākums, kur gals", kur "viss ir procesā". Cerības Latvijas teātrī Juta Ance Romberga saista ar Latvijas Kultūras akadēmijas jauno laikmetīgās dejas kursu. "Es ceru, ka teātri ar viņiem daudz sadarbosies. Viņi ir ļoti progresīvi. Arī Kvadrifrons. Ļoti forša, dauzonīga atmosfēra, no kuras iznāk ārā ļoti profesionāli darbi. Tas ir pareizais ceļš teātrim – rasties no draudzības un pārliecības, no prieka par to, ko dari."
Diena uzdeva Jutai Ancei Rombergai jautājumus, uz kuriem pirms nedēļas KDi atbildēja "lielie" kritiķi: Normunda Naumaņa Gada balvas mākslas kritikā laureāte mākslas zinātniece Santa Hirša un nominētie – teātra zinātniece Valda Čakare un literatūras kritiķis Ivars Šteinbergs.
Ko jums nozīmē saņemt labākās jaunās kritiķes balvu?
Saņemot jaunā kritiķa balvu, es iegūstu sava veida atbalstu tam, ko esmu izteikusi/atklājusi/uzrakstījusi. Apzinoties, ka nav vienas pareizas atbildes vai interpretācijas nevienam mākslas faktam, tomēr šķiet, ka šādā veidā tiek izteikta kaut neliela uzticība tam, ko un kā domāju. Žūriju turklāt sastāda Latvijas kultūrai būtiskas personības, viņu viedoklim ir svars, un tajā ieklausās, tāpēc šī atzinība šķiet vēl jo nozīmīgāka.
Kā jūs raksturotu 2020. gadu caur savu profesionālās darbības prizmu?
2020. gads manā profesionālajā darbībā ir devis jaunus pavērsienus, jaunus kontaktus, jaunu platformu, kurā darboties un īstenot dažādas ieceres. Turklāt 2020. gada vasara teātra laukā šķita kā priecīga atkalsatikšanās ar ģimeni, redzot, cik izslāpuši pēc teātra ir ne tikai skatītāji, bet arī paši tā radītāji, ļaujot baudīt vērtīgus, prieka pilnus darbus, piemēram, Valmieras Vasaras teātra festivālā.
Vai jums Latvijā ir iespējams īstenot savus profesionālos ideālus?
Ja runa ir par kritiku kā profesiju, tad, visticamāk, nē, un to ietekmē smieklīgais atalgojums par šo darbu. Jebkurš kritiķis ir ne tikai kritiķis, bet arī redaktors/pasniedzējs/reklāmas tekstu autors/dzejnieks utt. u. t. jpr. Bet, no otras puses raugoties, varbūt tas ir arī labi. Varbūt tas ļauj uz mākslu lūkoties kā savdabīgāk.
Vai jums kādreiz cilvēciska atgrūšanās no mākslas darba satura traucē/apgrūtina analizēt tā formu?
Visticamāk, jā. Bet tikpat labi šāda atgrūšanās var notikt arī pretējā variantā, kad neizpratne par vai nepatika pret formu var bloķēt piekļuvi saturam. Pārsvarā gan šķiet, ka mākslas darba saturs un forma ir nesaraujamas vienības, kas izriet un papildina viena otru. No jebkuras atgrūšanās, protams, būtu jāmēģina norobežoties rakstot, domāju, ka dažkārt man tas arī izdodas. Bet ne vienmēr.
Lūdzu, pabeidziet teikumu! Kad es rakstu, man ir nepieciešams...
...agrs rīts, klusums un "dedlains".