"Aktrise Lidija Freimane dzimusi Rumānijā 1. pasaules kara bēgļu mājās atgriešanās jūklī, tāpēc viņas dzimšanas diena pat viņas pašas ar roku rakstītā autobiogrāfijā rāda vienu datumu, bet sveicam mēs viņu citā (aktrise patiesībā dzimusi 4. aprīlī, 6. marta datums tikai pasē ierakstīts). No Rumānijas reizē ar mātes pienu, tēlaini izsakoties, uzņemts arī azarts un nākamā skatuves enerģija," raksta Nacionālā teātra literārās nodaļas vadītāja Ieva Struka mākslinieces jubilejai veltītā rakstā teātra mājaslapā.
Aktrises tēvs ir bijušais Krievijas impērijas armijas intendantūras virsnieks Eduards Freimanis, māte - rumāņu zemniece Marija dzim. Gaļecka. Brālis - baletdejotājs Leonīds Freimanis. 1921. gadā ģimene no Rumānijas atgriezusies Rīgā. 1941. gadā beigusi Viļa Olava komercskolu, reizē ar vācu pārvaldes iestādi 2. pasaules kara beigās evakuējusies uz Vāciju un tikai pēc tam atgriezusies Latvijā. "Lidija Freimane ir viena no retajām latviešu aktrisēm, kas brīvi pārvalda vācu valodu un saglabā šo prasmi mūža garumā. Līdz ar Pēteri Pētersonu tas viņai ļauj vēlākos gados sagatavot Bertolta Brehta songu un dzejas programmu un koncertēt ārpus Padomju Savienības robežām vācvalodīgajās zemēs kā sūtnei no "draudzīgās PSRS". Par to maz tiek runāts, bet tas ļauj Lidijai Freimanei lasīt vācu valodā un iegūt plašāku informāciju un redzesloku par to, kas notiek pasaulē. Bet intelekts, kā zināms, ir tas, kas ar gadiem laužas laukā no katra skatuves mākslinieka – i kad tas ir, i kad tā nav. Un Lidijai Freimanei tas bija," - tā Ieva Struka.
1947. gadā Lidija Freimane absolvē Drāmas teātra studiju un uz 45 gadiem kļūst par Drāmas, tagad Nacionālā teātra aktrisi. "Lidija Freimane bija skatuves karaliene - viena no dižā Nacionālā teātra aktrišu trejlapja laikā, kad to sauca par Drāmas teātri, kad aktrisēm ar patiesu cieņu pievienoja jēdzienu "karaliene" un ne tāpēc, ka viņas spēlēja karalienes, jo Freimanei valdnieču lomu nebija daudz, vai latviešu skatītāji sirga ar alkām pēc gudriem valsts vadītājiem. Vienkārši teātris bija templis, bija pils, bija valsts valstī, un mākslas templī ir savi karaļi un karalienes. Velta Līne, Lidija Freimane, Elza Radziņa."
Par ievērojamu notikumu pēckara kultūras dzīvē kļuva Rūdolfa Blaumaņa lugas Ugunī iestudējums (1948) Žaņa Katlapa režijā ar Lidiju Freimani Kristīnes lomā. "Lidija Freimane ir un paliek visu laiku labākā Blaumaņa Kristīne. Tā nu tas ir, lai cik labi šo lomu nebūtu spēlējušas priekšteces un pēcteces. Kristīni viņa nospēlē partnerībā ar Žani Katlapu, būdama pavisam jauna aktrise, tūlīt pēc studiju beigšanas. Ir 1948. gads, un gan jau šai skatuves stāstā ir sava tiesa personisku jūtu, kā vienmēr, kad pārklājas lielas lomas un likteņi. No izrādes palikušas vairākas fotogrāfijas, un tajās Lidijas Freimanes Kristīne redzama Alaines muižas istabmeitas baltajā priekšautiņā, nopietna, savu pirmo dziļo jūtu un prāta konflikta samulsināta, bet garīgi stipra. Dilemma, ko ierakstījis Blaumanis un ko risina ikviena Kristīne gan lugā, gan dzīvē, ir tik vienkārša – mīlestību var likt tikai pret mīlestību, un žogam, ko uzceļ prāts, jūtas viegli tiek pāri. Neaizmirsīsim, ka viss pēckara laiks, par spīti politiskai situācijai, ir lielo ideālu laiks, un visas kristīnes tic, ka spēs glābt savu edgaru dzīves... Un pēckara edgari ir salauzti edgari, jo pāri gājis baigs karš. Nebūtu kristīnes viņus glābušas, mēs te, visticamāk, nekādu Nacionālā teātra godu un slavu neatjaunotu... Un tā ar vienu vienīgu lomu Lidija Freimane nostājas līdzās Veltas Līnes kaislīgajām mīlētājām [..] Un tad var apgalvot, ka Līne iemieso pasaules sievietes ideālu, bet Lidija Freimane ar savām tumšajām acīm un matiem, lai cik tas savādi šķistu – latviešu sievietes ideāltēlu," raksta Ieva Struka aktrisei veltītajā rakstā. Jūtu bagāta Kristīnes līdziniece bijusi viņas atveidotā Elīna (R. Blaumaņa Skroderdienas Silmačos, 1955) un Bebene (1975). Aktrises traģiskais temperaments un personības suģestējošais spēks izpaudies Ošu Annas (A. Upīša Zaļā zeme, 1950) un Lienas (R. un M. Kaudzīšu Mērnieku laiki, 1950) sūrajā liktenī.
Jauns pavērsiens aktrises radošajā biogrāfijā iezīmējies ar sapņainās fantazētājas Nadeždas Monahovas lomu M. Gorkija lugas Barbari iestudējumā (1951), ironisko Bertu (P. Rozīša Ceplis, 1953), cinisko un vulgāro Annu (A. Upīša Balss un atbalss, 1954).
Īpašu vietu Lidijas Freimanes daiļradē ieņēmušas artistiski krāšņas lomas, kurās liela nozīme dejām un dziesmām - Amaranta (Dž. Flečera Spāniešu priesteris, 1949), Klāra Gasula (P. Merimē Sievete - debess un elle, 1964), Krogus Dženija (B. Brehta Trīsgrašu opera, 1965). Simbols ģimenes un tautas saglabāšanai bijusi aktrises atveidotā Zelma (H. Gulbja Cīrulīši, 1975).
Lidija Freimane bija no tām retajām aktrisēm, kurā vienlīdz spēcīgi apvienojās spilgti izteikta traģiskā stīga un sulīgi žanriskais humors. Savu skatuves gaitu pirmsākumos kā Olava komercskolas audzēkne viņa nospēlē Blaumaņa Lavīzi (No saldenās pudeles). Un viena no viņas pēdējām lomām ir Gudrīte Robinsone (P. Putniņa diloģijā). Šī reti inteliģentā un dziļi emocionālā aktrise ar augsti izkopto runas kultūru un neatvairāmi sievišķīgo pievilcību, arī negatīvos personāžus atveidojot, nekad nebija viennozīmīga vai vulgāra. Nekad viņa savus skatuves tēlus nenosodīja, arī neattaisnoja, bet gan dziļi izprata.
"Tieši intelekts ir tas, kas ļauj viņai neapmaldīties un neizsamist tukšākos radošos periodos, uzņemoties pienākumus, no kuriem tik daudzi labprāt izvairās, proti, pēc būtības iesaistīties kopējā labuma lietā. No 1966. līdz 1983. gadam Lidija Freimane ir Latvijas Teātra biedrības (LTDS priekšteces) vadītāja, un tieši šai amatā, atkārtoti būdama arī Augstākās Padomes deputāte, veic tik nozīmīgas lietas, kas būtiski ietekmē Latvijas teātra kopējo ainavu gluži “materiālā” šī jēdziena izpratnē – proti, no pussabrukušās un nolaistās Smiļģa pēdējās dzīvevietas Āgenskalnā tiek izveidots Teātra muzejs, tiek uzcelts un padomju laikā plaši izmantots atpūtas nams Rūķīši Gaujas krastā Murjāņos, izveidots Alfreda Amtmaņa-Briedīša memoriālais muzejs Vallē un Druvienas Silmaču brīvdabas skatuve un muzejs. Un ir naivi iedomāties, ka šīm latviskās kultūras saliņām padomju laikā uzreiz tapa dota zaļā gaisma, vajadzēja spītīgu neatlaidību un asu prātu, lai pierādītu, ka tās darīs labu Latvijai, bet nesagraus dižo padomju dzimteni," raksta Ieva Struka.
Aktrise Lidija Freimane precējusies ar Jāzepu Pasternaku. Viņas meitas ir kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka un Dailes teātra aktrise Katrīna Pasternaka.
Aktrise mirusi pēc grūtas slimības 1992. gada 18. janvārī.
Itamars Toledano