No dziļi dvēseliskas izsvīšanas, kur jāņem līdzi maiņas apģērbs, jo izrāde top burtiski no katra klātesošā, līdz klasiskai vērojuma izrādei, iesēžoties drošā numurētā Hanzas perona krēslā un sekojot līdzi korejiešu mākslinieka Džahas Kū vientulības ceļojumam, no iespējas apgūt Vecrīgu no jauna, ieejot festivāla centrā bijušajās Casino Latvia telpās Kaļķu ielā 24, līdz Klēras Kaningemas izrādei – lekcijai par kruķu pareizu lietošanu. No Klāva Meļļa un Kvadrifrona "zombijgabala" līdz pazīstamā itāļu horeogrāfa Alesandro Šaroni mēģinājumam atdzīvināt boloņiešu deju polka chinata, kuru 2018. gadā mācēja vairs tikai pieci cilvēki. Rīgā no 30. augusta līdz 9. septembrim Starptautiskais jaunā teātra festivāls Homo Novus aicina paplašināt dzīves un mākslas pieredzi.
"Teātra festivāls mēģina iet uz vietām, kurās, šķiet, pēdējā laikā mākslas ir pietrūcis. Liekas, Kaļķu iela joprojām ir apdzīvojama. Mēs skrienam tai garām. Tā ir atdota tūrismam un mazliet butaforiskai pilsētai. Vēlamies iegūt komunikāciju ar tūristu, kas staigā garām pa šo ielu. Varbūt arī viņu interesē laikmetīgā māksla, ne tikai nofotografēties pie Pēterbaznīcas un ieēst bifšteku?" pieļauj Homo Novus producente Santa Remere. Jaunāko mākslas procesu asredzīgā pārzinātāja uzsver, ka tās noteikti nav izrādes tikai kādai specifiskai kopienai, bet ietiecas kopīgas cilvēciskās pieredzes dziļākajos nostūros.
KDi lūdza Santu Remeri salikt dažus akcentus Homo Novus programmā, kas, viņasprāt, šogad sanākusi "raiba kā dzeņa vēders".
Kuro reizi jūs piedalāties Homo Novus veidošanā?
Homo Novus esmu no kāda 2005. gada, kad kopā Pēteri Ķimeli veidoju projektu Lasītava. Tas bija videoinstalāciju un teātra šovs, kas iekļāva arī zvanīšanu pa telefonu. Pēc tam es uz ilgākiem gadiem aizbraucu prom dzīvot ārzemēs, un, kad atgriezos, tā vieta, kam jutu sevi atkal piederam, bija Homo Novus. Mana izglītība vairāk ir audiovizuālajā jomā, bet es jutu vilkmi festivālā piedalīties jebkādā lomā – pētnieka, producenta, līdzautora. Acīmredzot manī ir kaut kāds ceļotājas gars, kas visu laiku grib doties uz priekšu, neskatoties atpakaļ (smejas). Varbūt ne vienmēr tas ir labi. Man patīk šis vieglums, rotaļīgums. Tik daudz ienāk arī no ārvalstīm. Tas ir satikšanās brīdis, kad notiek kaut kas negaidīts un neparedzams. Protams, tas var notikt arī lokālā mākslas procesā, bet Homo Novus garantē, ka tas patiešām būs kaut kas svaigs un pārsteidzošs. Pārsteigšana acīmredzot rada atkarību.
Nevienā lielajā repertuārteātrī arī vairs nedomā, ka teātris ir tikai luga, ko aktieri uz skatuves izspēlē, kamēr skatītāji zālē noskatās. Tomēr Homo Novus vienmēr iet vēl radikālākā pieredzē teātra izpratnes un saziņas veidošanā. Vairāki notikumi, manuprāt, tikpat labi varētu būt attiecināmi, piemēram, arī uz kādu antropologu starptautisko semināru. Kā jūs to redzat?
Man šķiet, šī ir viena reize gadā, kad mēs varam šīs robežas patestēt, pieļaujot, ka varbūt tas aiziet par tālu nepareizā virzienā. Ir tikai viens veids, kā to uzzināt. Vienmēr ir iespējams kļūdīties, pieļaujot, ka var aiziet nepareizā virzienā, bet tam mūs nevajadzētu atturēt no vajadzības kustēties uz priekšu un pārbaudīt. Festivāls ir iespēja empīriski testēt, kas skatītājiem der vai neder, kā publika ar to saslēdzas.
Programmā kā žanrisks atslēgas vārds diezgan daudz minēts vārds "ballīte". Kādu saturu tajā ieliekat?
Piedalīšanās un kopā veidošana ir Homo Novus raksturīga iezīme, bet tieši šajā festivālā gribam uzsvērt, ka izrāde patiešām top simbiozē, mijiedarbībā ar vietējo publiku, iedzīvotājiem un vietējo telpu un māksliniekiem, turklāt pietiekami vienlīdzīgās attiecībās. Man šķiet, ka ballīte ir viens no tiem formātiem, kas to iemieso: sajūsmu, prieku un neparedzamību tver visi – gan tie, kas deju iesāk, gan tie, kas deju turpina un paceļ tālāk un augstāk. Visas šīs ballītes nav vienkārši piedzeršanās, lai gan tur arī, protams, var būt performatīvs elements. Ir mākslinieku kolektīvs, kas kaut kādā ziņā uzdod toni un aicina piedalīties, kas atver durvis. Piemēram, Queereeoké ballīte, kas piedāvā profesionālus bekvokālistus un dejotājus neprofesionālam dziedātājam, lai parādītu, ka, savienojoties šai kombinācijai, tā var kļūt par izrādi, ko spēj novērtēt arī skatītājs. Līdzīga sajūta man bija arī Kristas Burānes izrādē Visi putni skaisti dzied, kad es, kas šausmīgi slikti dzied, stāvēju kolektīvā kopā ar profesionāliem dziedātājiem un dažāda līmeņa prasmju cilvēkiem un piedzīvoju, ka vienā brīdī tas sāk skanēt labi un tas arī man ļauj sākt dziedāt labāk. Tas rada sajūtu, ka es piederu pie šīm balsīm, kas labi skan. Līdz izrādes beigām mēs visi, profesionāļi un neprofesionāļi, savienojamies kopkorī, kur jūtamies piederīgi, pat ja sākotnēji daudzi no mums tur neiederējās.
Ja pareizi saprotu, Homo Novus principiāli atceļ robežu starp profesionālismu un amatierismu? Vairākās izrādēs varēja pieteikties un piedalīties jebkurš?
Tas īsti nav jautājums par amatierismu un profesionālismu. Tas joprojām ir jautājums par skatuves sienas esamību vai neesamību. Ja mēs spēlējamies, to ietekmē cilvēki, kas tur dzīvo, koki, kas tur aug. Tēmu – arī lugas rakstīšanas procesā – ietekmē cilvēki, par kuru dzīvi autors ir rakstījis, viņu drāma, kas ir pamatā, bet viņi netiek atzīti par līdzveidotājiem. Mums drīzāk ir vēlme akcentēt, ka mākslas darba rezultātu ietekmē sabiedrība un visa kopiena. Tas nav tikai Bekas Bergeres vadībā (Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja – U. A.), bet tā ir tendence visā Eiropas jaunajā teātrī. Aprīlī biju uz Kunstenfestivaldesarts 2023 Briselē un novēroju, ka visi klātesošie ir izrādes tēmas skarti, bet daļa no viņiem ir arī piedalījušies tās tapšanā. Tā ir savstarpēja spoguļošanās starp publiku un skatuvi. Skatuve mūs iedvesmo, bet mēs esam iedvesmojuši skatuvi. Ir jānāk klausīties simpoziju, kas notiek festivāla laikā, jo tēma ir diezgan jauna – kā aprakstīt šos kopveidošanas procesus un katra cilvēka lomu tajā. Es tos nesauktu par pretpoliem – profesionālā māksla un amatierisms. Jautājums ir, kā citādi mēs varam aprakstīt mākslas procesu un organizēt producēšanas procesu, piešķirot katram dalībniekam savu lomu. Tas bija četrus gadus ilgs līdzdalīgās mākslas izpētes projekts, ko britu pētnieki ierosināja kā teoriju. Desmit valstu sadarbības tīklā ar dažādām piedalīšanās pakāpēm tika testēta sabiedrības un kopienu iesaiste izrādē. Tika izmēģināti dažādi izrāžu veidi un pierakstītas atziņas. Katram no šiem izrāžu veidiem bija arī vērotāji un dienasgrāmatu rakstītāji. Pieminēji antropoloģisko momentu – mēs vienlaicīgi veidojam izrādes un pētām, kā tas darbojas. Rīgā notiks šī projekta noslēdzošais simpozijs, kurā tiks lasīts atziņu protokols.
Festivālā atgriežas arī Homo Novus senie draugi – Vācijas mākslinieku apvienība Gob Squad. Pastāstiet, lūdzu, par viņu izrādi un meistardarbnīcu.
Atgriešanās ir vēl viena līnija festivālā. Mēs vienmēr ar lieliem soļiem ejam jaunās teritorijās, bet varbūt ir vērts paskatīties uz to, kas jau ir izdarīts, un uz attiecībām, kas ir izveidojušās. Mūsu sauklis ir Sveicināti atkal mājās!. Vairākus māksliniekus aicinām atgriezties vēlreiz un kopīgi paskatīties uz to, kāda ir mūsu īpašā saikne. Arī Kims Noubls (Šūpuļdziesma maitēdājiem – U. A.) brauc atkārtoti. Gob Squad ir Berlīnes britu kolektīvs, kas vadīs arī festivāla skolu. Konkrētā izrāde, uz kuru viņi brauc, ir Rietumu sabiedrība, kas ir XXI gadsimta civilizācijas portrets. Interneta dzīlēs viņi, kā paši saka, ir atraduši visnepopulārāko mājas video, kurā skatās draugu ballītes norisi. Ļoti uzmanīgi skatās un mēģina atkārtot ķermeņa kustības. Liekas, it kā nekas nenotiek, bet tas ir tas, ko mēs, Rietumu sabiedrība, darām – kā mēs svinam, kā uzvedamies, mēģinot caur sevi ieraudzīt un izjust paši sevi. Noteikti ir lietas, par kurām mums ir kauns, bet ir lietas, kas, lai cik naivas, mums ir svarīgas.
Vai jūs gribētu izcelt vēl kādu izrādi?
Atgriežas arī korejiešu mākslinieks Džaha Kū ar izrādi Cuckoo no savas triloģijas. Pirmo daļu Lallināt un trallināt redzējām iepriekšējā festivālā – tā ir par valodas imperiālismu, kā valodā ir ienācis gan Amerikas, gan Japānas okupācijas laiks, kā cilvēki ir spiesti atteikties arī no saviem personvārdiem un mācīties angļu valodu, lai izsistos dzīvē. Arī Latvijā šīs sajūtas ir ļoti pazīstamas. Šoreiz Džaha Kū brauc ar otro izrādi Cockoo – tas ir korejiešu rīsu vārāmo katlu zīmola nosaukums. Izrāde ir par vientulību un izolētību, kā pēc ekonomiskās krīzes Dienvidkorejas jaunāko laiku vēsturē sabiedrība piedzīvoja ne tikai bezdarbu, bet arī vērtību krīzi un izolētību. Ir pat speciāls jēdziens Golibmuwon – to nevar pārtulkot citā valodā –, kas raksturo šo atstumtības sajūtu. Ir milzīgs pašnāvību skaits, cilvēki pārstrādājas un nezina, kā izkļūt ārā no šī sprosta.
Gribu minēt arī latviešu kolektīva LAUKUU pārdomas, kā mēs būvējam savu kultūras telpu. Izrādi sauc Izsapņot ārthausu. Septiņas stundas performatores pie Mākslas akadēmijas un muzeja veidos dialogu starp celtniekiem un māksliniekiem – divām grupām, kuras paradoksālā kārtā atrodas kultūras būvju radīšanas ekosistēmas pašā apakšā. Performance ir būtiska, arī domājot par sapni par Laikmetīgās mākslas muzeju, kurā varētu atrasties vieta arī dejas kopienas institūcijai. Performance jau ir notikusi Helsinkos, un žurnālisti rakstīja ļoti labas atsauksmes.
Festivāls Homo Novus 30 gadu vēsturē vienmēr ir bijis tribīne topošajiem māksliniekiem. Pagājušajā festivālā jūs devāt brīvu vaļu pusaudžiem, kuri sadarbībā ar norvēģu vienaudžiem kā kuratori varēja iemiesot savu izpratni par mākslu. Kā turpinās sadarbība ar pašu jaunāko paaudzi?
Jaunie kuratori ļoti lielu uzmanību pievērsa skatītāju komfortam izrādes laikā, lai cilvēks nejustu trauksmi, lai telpa būtu tāda, no kuras viegli var iziet un ieiet. Lai neviens nejustos spiests patērēt otra cilvēka māksliniecisko izvirdumu. Viņiem kā jaunajai paaudzei ir svarīgi piedalīties – es nāku uz sarunu ar tevi. Man nav jāklausās tikai lekcija no augšas, man ir jāturpina dzirdēt un jābūt iekšā ar piederības sajūtu. Pusotru gadu strādājām ar jauniem cilvēkiem un ļāvām mūs vest virzienā, kas viņiem ir pieņemams. Viņi Tronheimā sarīkoja festivālu Bastards. Katrs pie ieejas varēja saņemt fidžetspineri – ja nu gadījumā tev ir trauksme vai garlaicīgi, tu vari kaut ko mīcīt pa rokām. Tas ir žests, kas nozīmē, ka tiek domāts par tavu uztveri un labsajūtu. Bija arī relaksācijas istaba, ņemot vērā to, ka cilvēki ir ar dažādām mentālajām īpatnībām un vajadzībām. Trauksmainākie un nervozākie joprojām var būt festivālā, bet nav obligāti izturēt visu skaļo koncertu. Mēs iedomātos, ka pusaudži nāks ar protestu un skaļumu, bet viņu protests ir tieši pretstāvēšanā tam. Man nav jākliedz, lai mani sadzirdētu. Es gribu, lai mani sadzird arī mierīgu un neagresīvu.
Lai arī Homo Novus notiek 30 gadu, mēs joprojām gribam šo jauno impulsu, atklāt paaudzi, kas redz lietas pa savam. Vairāk pieredzējušiem veidotājiem tas reizēm nozīmē pakāpties soli atpakaļ.
Šogad Endijs Fīlds un Bekija Dārlingtone kopā ar gandrīz 200 bērniem no 8 līdz 11 gadu vecumam ir veidojuši Rīgas grāmatu. Tas ir jauns ceļvedis, kura būtība ir pamainīt skatpunktu – kurš no mums lemj, ko pilsētā ir vērts apskatīt, kuras vietas saglabāt un kuru cilvēku stāstos vērts ieklausīties. Tas bija gandrīz pusotru mēnesi ilgs iztaujāšanas un datu vākšanas projekts, kurā iesaistījās piecas skolas. Skolotājas atrotītām piedurknēm mēģināja ievākt patiešām godīgas atbildes par to, kā tev liekas, cik šajā pilsētā dzīvo cilvēku, cik kaķu, cik meiteņu, cik puišu, kas viņiem garšo, ko viņi dara, pa kurām ielām viņi staigā, kāda izskatās tava iela un ko tu savā ielā īstenībā redzi.
Bērns savā līmenī pirmkārt redz mazās durtiņas, kuras ir aizvērtas un aiz kurām, iespējams, dzīvo rūķi. Viņš redz un dzird troksni, to, kā viņu apšļaksta mašīnas. Bērns ļoti identificē lietas, no kurām viņam ir bail un līdz kurām viņš var aizkļūt. Pieminekli vajadzētu likt lielveikalā, jo tā ir vieta, kur viņš visbiežāk tiek vests, un tur ir gaiši un silti, tur viņš tiek pie kāda garduma, un tas ir arī veids, kā bērns sāk navigēt pa pilsētu. Kur tu celtu statuju? – Citro. Un paldies Maksima pārdevējai, kura ir smaidīga. Statujas bērni visbiežāk gribētu veltīt mammai, tētim, kaķiem, draudzībai ar kādu cilvēku. Kaķi un pīles ir ļoti svarīgi dalībnieki bērnu veidotajā ceļvedī. Brīvības pieminekli zina visi, bet Dailes teātri daudzi uzskata par hokeja halli, baseinu, biroju centru vai autostāvvietu.
Aicinājām zīmēt maršrutus pa pilsētu. Dažus interesē pastaiga pa Vecrīgu, bet vairāk viņi aicina izstaigāt to, ko viņi pazīst, kā iet no skolas uz mājām – gar Nordeķu parku, tur ir ļoti netīra iela, tad tur sēž vecmāmiņa, un blakus ir veikals, kurā viss ir dārgs. Šādus aprakstus mēs arī piedāvājam festivāla viesiem. Visi, kas 7. septembrī plkst. 14 atnāks uz grāmatas atklāšanu Festivāla centrā, varēs ceļvedi saņemt un mēģināt izstaigāt pilsētu šādā veidā. Pirmās atbildes bija "pareizas", bet tad bērni saprata, ka tas nav atzīmei. Bērni taupa burtus un nosauc lietas ļoti precīzi, tāpēc formāts, kādā tas ir uzrakstīts, beigās izklausās pēc dzejas. Teksts ir salikts no viņu frāzēm, arī redaktori bija deviņi bērni. Mēs jautājām, kuras vietas Rīgā ir aizmirstas, un viņi precīzi identificēja šīs vietas: "Kad tu brauc ar 3. autobusu gar Kliņģeru ielas pieturu, pie RTU ir viens tāds lauks, kurš ir tik pamests un tik ļoti nevienu neinteresē, ka neviens pat nepagriež galvu, lai paskatītos uz to pa logu." Tas ir kā haiku. Bērni vēlas ar savu redzējumu iepazīstināt arī Rīgas domes darbiniekus. Ceram, ka viņi atnāks.
Pilna festivāla programma: homonovus.lv.